Lapas

sestdiena, 2013. gada 19. janvāris

Kadars Malnītis iet uz randiņu





Laiku pa laikam Maskačkas rezidence piedzīvo vētras: lidojoši kaķi, mājas ballītes, 7 jaunas kaimiņienes, Saksōns un Trōps brūvē ļergu, Trōps sakārto māju vai arī kāds taisās uz randiņu. Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, kā uz randiņiem iet Trōps – tā, ka viss rajons sēž kā uz adatām un „sadodas rokās”, lai viss notiktu vēl labāk, nekā paredzēts. Kadaram Malnītim (un arīdzan man) tajās reizēs patīk sēdēt virtuvē, lasīt noplēšamo kalendāru un mazlietiņ ieņirgt.


Joks ir tāds, ka Trōps nav vienīgais, kurš iet meitās. Viņš vienkārši ir mūsu ģimenes skaistākā seja un nepārtraukti cenšas sev pievērst uzmanību, kas viņam visnotaļ labi arī sanāk, tāpēc jau arī vienmēr dabū vairāk slavas nekā mēs pārējie. Bet šodien Trōps no skatuves ir nokāpis. Viņš pats gan to vēl nezina, jo Kadars Malnītis savus randiņus mēdz cītīgi slēpt tālākajā drēbju skapja nostūrī (jā, tajā pašā, kur var atrast visādas nozaudētās lietas – zeķes, telefonus, dvieļus. Šķiet, šīs lietiņas tur mēdz arī pāroties – tas izskaidro, kāpēc pie mums ir visādi interesanti un pilnīgi nederīgi krāmi). Tajā pašā drēbju skapja nostūrī reizēm Kadars iebāž arī savu pauri, jo tur esot auglīga vide (pārojas taču!).

Šodien uz darbu Kadars pauri neņēma līdzi, bet atstāja skapī. Kamēr Trōpa istabā rūgst pašbrūvētā ļerga, Kadara Malnīša istabā visu dienu auga un brieda randiņš. To, protams, viņš mums nestāstīja. Tāpat kā to, ka tā nav bijusi viena diena vien, kad šis to randiņu raudzējis. Īsti veči randiņus raudzējot tumsā vismaz nedēļu. Un jo ilgāk raudzē, jo saldāka esot to garša. 

To, ka kaut kas te nav tīrs, mēs ar Trōpu pamanām, kad visi trīs strebjam vakariņu zupu. Kadars uzlicis atpakaļ pauri, un tajā domas ir manāmi sapārojušās un nevar īsti sadzīvot viena ar otru, liekot Kadaram laiku pa laikam zupas karoti pašaut garām mutei. 

„Muhamed, tev šodien randiņš?” – Trōps izmet. 

Kadars Malnītis iestrebj zupu, pie sevis aizskaita līdz desmit un, ieurbis acis uz galda iegrebtajā „Я был здесь”, norūc: „Varbūt.” 

Mazais sesks taču tāpat vien nevar atzīties, ka būs, ka ir satraukums, ka gribās taču. Nu ne tak! Kadars izliekas, ka šī saruna nav nemaz iesākusies un sāk runāt par laikapstākļiem. Ārā ir auksti.

„Uzvelc garās apenes, kad iesi uz randiņu!” smejas Trōps.

„Tu, jākli!” Kadars ir aizsvilies „Nu, es tev teicu, ka nekur es neiešu! Nekas taču nav sarunāts!”

Pulkstenis rāda pusi pāri sešiem. Ā, nu skaidrs! Trōps vai Kreile ap šo laiku jau būtu vismaz sataisījušies, ja ne jau izgājuši no mājas. Kadars Malnītis ēd zupu. Un ne jau nu piecpadsmit minūtes. Tā kā mēs ar Trōpu nekur nesteidzamies un šodien kāju nespersim laukā no rezidences, mēs ēdam veselu stundu. Kadars Malnītis cenšas slēpt savus vakara plānus (iespējams pat pats no sevis), tādēļ, tieši tāpat kā mēs, pie virtuves galda paliek veselu stundu. 

„Eu, nu?” ne es, ne Trōps to vairs nevar izturēt: „Nu taču piezvani viņai!”

Kadars izvelk no kabatas telefonu. (Trōps aizrijas) 

Kadars urķējas kontaktu sarakstā. (Es metos glābt Trōpu)

Kadars pieliek telefonu pie auss. (Turu Trōpu ar kājām gaisā, lai atgūst elpu)

Sauc. 

Neceļ. 

„Čau, Robi!” – saka Kadars.

Fui, bļin, sasodītais mērglis... Trōps jau atkal elpo, ar trīskāršo salto atgriežas uz krēsla, iesmeļ karotē zupu un ielidina Kadaram tieši uz bikšupriekšas. Kāda meitene kaut kur šajā plašajā un tumsas nomocītajā pasaulē nepacietīgi rausta kaktusu adatas, gaidot savu princi, bet šis zvana čomiem. Ā, nu bet loģiski! Pulkstenis vēl taču rāda tikai pusi pāri septiņiem! Kadars Malnītis darbojas tumsas aizsegā (un tas nekas, ka ir ziema un ir jau tumšs), un tas taču ir krietni par agru pat lai kaut ko sarunātu! 

Pēc vakariņām es un Trōps aizlienam katrs uz savu istabu pasēdēt globālajā tīklā, bet Kadars Malnītis ieslīd savā istabā. Viņš aizslēdz durvis, izslēdz gaismu, tad ieriktējas skapja tumšākajā nostūrī un spiež pogas. Viņas numuru viņš nemaz nav saglabājis telefona kontaktu sarakstā – lai nevienam nerastos aizdomas. Viņš izvelk no kabatas astoņās daļās rūpīgi salocītu papīrīti, atloka vaļā, paspīdina ar telefona gaismiņu un lēni un rūpīgi uzspiež numuru. Tā kā viņš ir ielīdis skapī un runā pieklusinātā balsī, noklausīties viņu nav iespējams. 

Kadars, pabeidzis sarunu, ieslīd vannas istabā. Mēs ar Trōpu satiekamies virtuvē, lai paķiķinātu, jo ir skaidrs, ka randiņš būs. Mums ir savi īpašie atzinības un atbalsta izrādīšanas veidi. Kamēr šis čunčinās pa vannas istabu, mēs ar Trōpu turpat aiz durvīm skaļi pārspriežam Kadara privāto dzīvi un dodam padomus, kuros viņš tāpat nekad neklausītos pat tad, ja citi maksātu naudu, lai tos dzirdētu.
Mums jau viss ir skaidrs, mēs jau zinām kā būs, bet Kadars, svaigi noskuvies un patīkami smaržojošs, izlien no vannas istabas un noburkšķ: „Stulbeņi. Nekur es neiešu! Beidziet taču mani bakstīt, es vienkārši gribēju savākties. Nekur es neiešu...”

Pusē pāri astoņiem Kadara Malnīša dzīvē ir pienākusi Tupaka pusstunda, kurā viņš skaita līdzi dziesmu tekstiem, deviņos viņš piereģistrējas pokera turnīrā, jo „nekā taču nebūs un nekur viņš šodien neies”. 

Kad pulksteņa dzeguze noķērc pusi līdz pusnaktij, Kadara Malnīša kompī atskan Beyonce „Baby I can feel your halo, pray it won't fade away. I can feel your halo halo halo.
I can see your halo halo halo. I can feel your halo halo halo...” 

Mēs ar Trōpu izplūstam smieklos, 3 sekundēs atbrīvojam māju no pusratā pamestajām tupelēm un krēsliem, pieplokam pie sienām un izbaudām šovu. Kadars Malnītis pārtop par zivi, kura vien 3 sekundes atceras, ko gribējusi: viņš nesas pa gaiteni, tad pēkšņi apmetas atpakaļvirzienā, jo istabā aizmirsis telefonu, tad ienesas savā istabā, iesmaržojas, tad atkal jož atpakaļvirzienā meklēt zeķes, vannas istaba, virtuve, skapis. 

„Es eju! Es eju!” viņš kliedz, un viņa sejā mirdz neviltots smaids. 

Trōps viņam pasniedz sarkano šalli, norauj šo piesēst un ātri uzstīvē Kadaram tupeles, es atskaitu laiku līdz pēdējam sabiedriskajam transportam, kas vispār kaut kur ved ārā no Maskačkas rezidences. Kadara saceltā vētra tiek pavadīta ar tādiem tekstiem kā „Kraties ātrāk!”, „Tinies prom!”, „Tu esi unikāls...”.

Un tad mēs abi viņu izmetam pa durvīm, noklausāmies kā viņš kūleņodams nonesas lejā pa trepēm (iespējams salaužot kādu no locekļiem, kas gan sāpēs tikai rīt), aizslēdzam durvis un apstājušies pie paralēlajām sienām vēl minūtes trīs dauzām savas galvas pret sienām. 

Kadars Malnītis ir unikāls. 

Siltās apakšbikses gan viņš neuzvilka.