Vasja ar Irinu sēdēja mūsu Maskačkas rezidences pagalmā uz trepītēm, ievelkot dūmu savā bulku cepēju darba pārtraukumā. Viņi nemaz nesarunājās. Gribējās mazliet klusuma.
Pēc kopīgas virtuves tīrīšanas mūsu rezidences piektajā stāvā, Kadars Malnītis nupat bija saņēmies izmēzt arī savu istabu. Viņš savā ķērpja lēnprātīgumā atvēra logu, aizšļūca pēc slotas, un, lai pārāk strauji neizmainītu ierasto dienas ritumu, vēl apsēdās pie televizora paskatīties, kas notiek Olimpiskajās spēlēs.
Vasja ar Irinu turpināja kūpināt. Šķiet, ka Vasjas domas šodien bija tikpat lēnas kā Kadara istabas slaucīšana un tikpat nenoderīgas, kā Kadara zināšanas par Ziemeļkorejas aizbēgušajiem futbola komandas rezervistiem. Vasja šodien domā par dzīves īslaicīgumu un bezrobežu Visumu. Vai nav dīvaini, ka Visums ir tāds liels un bezgalīgs, bet tomēr meteorīti no tās bezgalības mēdz krist tieši uz šīs vienas mazās, ierobežotās un aprobežotās planētas?
Klusumu pēkšņi pārtrauca vieglas zvaniņa skaņas, kas strauji tuvojās zemei. Tad kaut kas atsitās pret pirmā stāva jumtiņu un pelēks kunkulis ietriecās tieši asfaltā. Zvanīšana bija apklususi. Pelēkā pankūka piecēlās, noskurinājās un Robina Huda izšautās bultas pārdabiskā ātrumā pazuda zem dēļu kaudzes pagalmā.
Vasja ar Irinu saskatījās izbiedētām sejām un klusējot turpināja kūpināt.
"Kreile, ir sūdi!" es dzirdu no Kadara istabas."Kaķis izlidoja pa logu!"
Pie velna, Olimpiskās spēles! Kadars zeķēs izšaujas pa durvīm, nesas lejā pa trepēm, apmet 3 kūleņus, pus rāpus pus tupus pie sevis purpinādams viņš jau ir lejā, izveļas pa durvīm tieši Vasjai pie kājām.
"Košku ņevidzeļi? Upala!"
Vasja izpūš dūmu un ar trīcošu roku norāda nesaprotamā virzienā.
Es šajā mirklī smejoties mēģinu tik lejā pa trepēm. Nu nav tā, ka es par negaidīto kaķīša lidojumu priecātos, bet ar mani vienmēr tā notiek situācijās, kuras negaidīti pārplēš mieru un klusumu. Es smejos. Es rēcu. Es reaģēju, rīkojos lēni un prātīgi, un vienīgais, kas mani spēj no prātīguma atturēt, ir nevaldāmi smiekli. Arī tagad. Klumburēju lejā pa trepēm un esmu nākamā, kas uz pēdējiem pakāpieniem paklūp uz izripo pagalmā tieši Vasjai pie kājām.
Vasja ar trīcošu roku norāda nezināmā virzienā, nospļaujas un pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē.
Kadars Malnītis jau saganījis mūsu sudrabpelēko lidotāju, kaķene ar nagiem viņam ieķērusies plecos un caur Kadara kreklu nu jau sūcas sarkana asins. Sudrabpelēkā ņaud pārdabiskos māvienos. Ir svētdiena, tādēļ visi kaimiņi ir mājās, visi pēkšņi uzrodas kāpņutelpā, un mums, kā nežēlīgiem varmākām, kas moka neaizsargāto dzīvnieciņu, katram ir jāpaskaidro, ka kaķītis izlidoja pa logu un tas, kas notiek šobrīd ir kaķīša glābšana, nevis mocīšana. Pēc pusstundas mēs ar maujošo kaķi esam atpakaļ savā rezidencē, piektajā stāvā.
Izbiedētā kaķene pazūd Trōpa istabā un paslēpjas aiz gultas.
Es esmu pārliecināta, ka kaķeni vismaz uz pāris minūtēm ir jāliek mierā, jāļauj kaķenei atgūties - skaidrs, ka ir šoks, visticamāk, ka viņa arī ir nopietni apdauzījusies, bet Kadaram Malnītim ne prātā nenāk kaķi likt mierā. Man joprojām nāk smiekli, kamēr Kadars jūk prātā. Gaismas ātrumā viņa istaba ir tīra kā izslaucīta, viņš ir paspējis noskatīties Olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju, ko TV tiešraidē rādīs tikai pēc 12 stundām. Ik ar piecu minūšu intervālu izkliedzot, ka ar kaķi viss ir cauri, viņš ir arī paspējis trīs sekunžu laikā salikt kubiku-rubiku, kas viņam nebija izdevies 3 gadus.
Man joprojām nāk smiekli. Pēc pusminūtē iesāktās un pabeigtās šaha spēles pie virtuves galda mēs ejam skatīties kaķi.
Ir cauri. Kaķa žoklis ir nedabiski atkāries un viņš elpo smagi un skaļi. Tūlīt būs cauri.
Tagad arī man šķiet, ka jāļauj Kadaram Malītim jukt prātā.
Es ātri atrodu tīmeklī veterināro klīniku, kura strādā arī svētdienā. Kaķa pārnēsājamās kastītes mums nav, bet mums ir Trōpa izdzertās alus kastes. Iekārtojam kaķim mīkstu vietiņu Cēsinieka kartona kastē un, pēc iespējas mazāk kratot Sudrabpelēko, desojam uz klīniku. Tā "kratīšana pēc iespējas mazāk" nav īsti iespējama, jo Kadaram Malnītim sāp kaķa noskrāpētie pleci un trīc rokas, bet viņš ne par kādu cenu nedos kaķi manās rokās. Abi tešamies uz klīniku, kā jaunie vecāki, kuru pirmdzimtajam parādījušās pirmās iesnas. Nav divu domu, ir tikai kaķis.
Beidzot esam sasnieguši ēku nr. 101, kur iekārtojusies klīnika. Tur iekšā ir daudz tādu kā mēs, tikai tiem pārējiem ir spožas dzīvnieku pārnēsājamās kastītes un vienādas krāsas zeķes. Mēs laikam mazliet atšķiramies no citiem. Nosēdinu trīcošo Kadaru un mirstošo kaķi maliņā un pati eju stāvēt rindā pie uzņemšanas.
"Labdien. Mums kaķis izlidoja pa logu. Pelēka, sterilizēta kaķene. Dzimšanas dati? Nezinu, nav." Uzdodos par kaķa saimnieci, kas nebūtu iespējams pat manos ļaunākajos murgos, un man laipni palūdz uzgaidīt.
Gaidām. Visapkārt suņi. Lielāki un mazāki. Vai die', re, kādi te jauni un izskatīgi čaļi šiverējas zaļos ārstu uzsvārčos! Pieķeru sevi, ka manas bailes no suņiem šajā vietā ir pagaisušas. Briļļains puisītis ierodas ar aizlauztu balodi un atdod cietušo ārsta rokās. Kāda sieviete blakus stāsta, kā viņa reiz atradusi mazu, slimu kaķīti, ak, cik žēlabu pilns ir šis stāsts! Izskatās, ka šajā pasaulē ir labi un līdzjūtīgi cilvēki, kuri atved uz klīniku nejauši satiktus cietušos spārnainos un četrkājainos.
Mūsu Sudrabpelēkā jau ir uz ārsta galda. "Audu bojājumi... kritiskā diena ir ceturtā... bla, bla... infūzijas... lūzumu nav...ļaunākais scenārijs...bla, bla.... pieturiet kaķīti." Manas smadzenes ārsta teiktajam netiek līdzi, lai gan ārsts skatās tieši man acīs. Laikam izskatās, ka es kaut ko saprotu.
"Pieturiet kaķīti!" Nē, es to nevaru. Es nevaru pieturēt Sudrabpelēko. To kaķi, kas mani tracina un kaitina, kas skrāpējas gar manas istabas durvīm, kad rītos gribu gulēt, kas man ķeras kājās un piecūko visu māju ar savām spalvām. Es nevaru arī noskatīties, kā Sudrabpelēkā dabū 5 potes, kā viņai nogriež spalvu kušķīti un kā viņu pieslēdz pie sistēmas. Es nespēju skatīties, kā viņai sāp. Tagad mums jāpieskata kaķīti, kamēr viņai iekšā satek litrs caurspīdīga šķidruma.
Ja pa logu būtu izvēlies Trōps, es viņu vienkārši būtu izlamājusi. Ja pa logu izveļas Sudrabpelēkā... Ko tad es varu darīt? Sēžam abi un kā mīloši vecāki nenolaižam acis no sava kaķa. Sudrabpelēkā šķiet ir atguvusies, viņas acīs parādās šķelmīgs optimisms, jaunkundze sāk knosīties, bet mūsu uzmanība nenovēršami ir piekalta katrai viņas mazākajai kustībai.
"Nu, dabūji, ko gribēji? Cik reizes mēs tevi no tā loga esam dzinuši un stāstījuši, ka nevar? Tagad beidzot saprati?" es viņai prasu.
Sudrabpelēkā neatbild. Nokaunējusies iebāž ģīmīti zem ķepām.
Es atrodos veterinārajā klīnikā. Starp suņiem, kaķiem un baložiem. Ko, pie velna, es te daru starp šiem dzīvnieku mīļotājiem? Ko es te daru? Ā, es tagad esmu viens no viņiem. Prātam neaptverami. Lūk, šis ir īsts maindfaks. It īpaši jau man pašai.
Mūsu kaķis būs dzīvotājs.
Atpakaļceļā jaunkundze jau pie sevis ķiķina. Redz, viņa ir kaķis, viņai ir tikai pašai savas darīšanas, bet jūs, pieaugušie cilvēki, visu dienu esat veltījuši viņai vienai. Un arī nākamās dienas jūs veltīsiet viņai, jo jums viņu tagad jānovēro. Jāskrien skatīties izkārnījumus, jāuzmana katru kustību un jāstiepj viņu pie ārsta līdz kritiskajai ceturtajai dienai. Un tagad jūs viņu nesat uz savām trīcošajām rokām.
Maskačkas rezidences pagalmā Vasja ar Irinu mierīgi kūpina, kad mēs ierodamies ar savu sudrabpelēko lidotāju. Vasja, mūs ieraugot, pārmet krustu un klusējot pasniedz mums zvaniņu, ko Sudrabpelēkā krītot pazaudējusi. Tad viņš veikli pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē. Visu vakaru mēs vairs viņu ne reizi tā arī neieraugām.
Rezidences piektajā stāvā Sudrabpelēkā lēni izkāpj no savas nesamkastes, ieslīd Trōpa istabā un pazūd aiz skapja. Tur viņa visu atlikušo dienas daļu sēž un nelien ārā. Laikam pārdomā dzīvi. Varbūt arī kaķiem šādās situācijās visa dzīve paskrien gar acīm. Visas tās reizes, kad ir lepni paiets garām lētākai barībai, lai ieturētu gavēni, kamēr saimnieki atnesīs ko baudāmāku. Viņa ir kaķis. Viņai ir pašai sava pasaule. Bet jums, divkājainie radījumi, ir pienākums rūpēties par vājākajiem. Jūs, nīkuļi, kuri izkrītot no piektā stāva būtu nositušies, tos mazos četrkājainos lepni dēvējat par vājākajiem. Tad tā arī par viņiem rūpējieties, kā par vājākajiem.
Ja Kadars Malnītis būtu izkritis pa logu, viņš, tieši tāpat kā Sudrabpelēkā, nolīstu istabā aiz skapja, ne ar vienu nerunātu, neēstu un pārdomātu dzīvi. Ja Vasja būtu izkritis pa logu, viņš aizsaulē aizkūpinātu.
