Reanimācija (tas nebija šodien)

Esmu piecēlusies agri un jau pirms 8:08 uzgājusi kādu nepubliskotu un nepabeigtu tekstu, kurā pazib tas, ka „atklāsmes bieži vien nāk kopā ar nogurumu, un kad es kļūstu pārāk vieda, drošāk un pareizāk ir doties pie miera.” Līdz šim tas klusītiņām dzīvojās pats savā tekstā, neviena netraucēts un nepluinīts. Visticamāk tagad tas teksts tā arī nekad nenomirs, bet ne par to... Ja es agros rītos neguļu, tad gribas pierakstīt to, kas naktī bijis nedroši un nepareizi. Man, protams, ļoti žēl, ka tas varētu izklausīties banāli, bet tā patiešām gadās, ka iekšējie un ārējie notikumi ne vienmēr ir māksla.

Iespējams, tā var notikt tikai vētras naktīs, kad aiz loga apgāzies žogs un vējš neapturams rausta plēves: gribēju atmosties, bet nevarēju sevi atrast.

Nekā es sev nevaru palīdzēt, ka man mugurā bija balts maisveidīgs naktskrekls, kājas bija basas un mati izlaisti pār pleciem, iespējams ne gluži manējie, bet mazliet plānāki un stipri pelēki. Galvā visu laiku skanēja televizors. Tāda nesaprotama zumēšana, no kuras par visām varītēm gribēju atbrīvoties. Klīdu no istabas uz istabu meklējot televizoru, lai to varētu izslēgt. Bet manās mājās nav televizora. Manās mājās istabas nav tik tukšas. Manās mājās istabu nav tik daudz. Un manās mājās nav tādas istabas, kurā ieejot var attapties uz klints malas līdzās vēja nogurdinātiem kokiem un ar krāčainu upi lejā. Istabas aukstas, lai gan aukstums nejūtams, pelēkas, pustukšas un ar durvīm. Televizora zumēšana manā galvā tikai pieņēmās spēkā, tā kļuva neizturama, un bija jāpamostas. Es tikai nevarēju sevi atrast. No vienas istabas nākamajā, un nākamajā, un nākamajā, bet neviena no tām nebija manējā.

Beidzot atmodos vecāku mājās. Milisekundes mieriņš un atvieglojums, līdz atskārsmei, ka esmu atmodusies gultā, kur manis nav. Tas notika pietiekami ātri, lai laiks būtu neaptverams. Atradu. Mans bārdainais draudziņš saldi gulēja, bet es stiepu roku, lai mani tur. Es būtu kliegusi, ka aizlidošu, ja mani nenoturēs un neievilks atpakaļ, bet skaņas man nebija. Itin nekādas. Un kājas jau bija pacēlušās 150 grādu leņķī pret gultu. Pamodināt viņu, lai satver aiz rokas, iekliegties un atmosties!

Es, protams, atmodos. Sarunas blakusistabā izklausījās līdzīgas televizora dunēšanai. Blakus guļošais - silts un saldi iemidzis. Pieķēros viņa rokai, piecēlos pussēdus un atvēru acis, lai pārbaudītu, vai pazīstu šo vietu. Ir. Es biju mājās. Es biju es.

Es atkal biju es, lai saldi iemigtu, domātu, ka varētu kļūt par vizuālās mākslas skolotāju, un mācītu cilvēkiem, ka ar radošajiem bērniem – mūziķiem, rakstniekiem un māksliniekiem – ir jāstrādā citādāk nekā ar sportistiem. Bez agresijas, jo jūtīgās dvēseles agresija un spiediens plēšot pušu, kamēr sportistiem agresija un spiediens derot.

Sapņus vajag reanimēt tūlīt pēc pamošanās. Tas man tāds netikums ar ko laikam jau katram, ar ko esmu dalījusi dzīvesvietu, ir nācies sadzīvot. Rīti sākas ar stāstiem. Rītiem ir jāsākas ar stāstiem, kaut vai izstāstītiem pusmiegā un atstāstītiem sev pašam, citādi tie pazūd un neatgriežas. Ticu, ka neizstāstītie sapņi turpina klīst no istabas uz istabu un varbūt pat karājas man virs galvas ar izstieptu roku, lai tos noturu un atmodinu. Iespējams, ka tie aiziet pie nākamā, ja nesadzirdu viņu bez-skaņas kliedzienus.

Nenokārtotie eksāmeni

Es pamostos pēc desmitiem. Visbiežāk man ir tīri vienalga kādu dienu rāda kalendārs, man tikai jāatceras, ka sestdienās pie manis nāk ciemos meitenes un vēl man jāatceras, ka visbiežāk sastrēgumi darbā man mēdz rasties tieši tajās dienās, kad kāds mani grib satikt, un man mēdz gadīties tukšās dienas, kad citi ir aizņemti darbā. 

Šodien es zinu, ka ir pirmdiena, lai gan šķiet, ka itin viss šajā pasaulē liecina par pretējo: man ir daudz darāmā un mājās neesmu viena - Trōps un Kadars Malnītis blakus istabā dala divas naktis vecus piedzīvojumus, nespēdami vienoties, kurš no jauniegūtajiem telefona numuriem pieder kurai dāmai. 

Es nelienu laukā no gultas. Es tikko vēl biju citur. Es tikko niru okeāna dzelmē. Busiņā. Kopā ar vecmāmiņu, kas bija manāmi jaunāka un stilīgāka par mani.

Kurā vietā tas stāsts sākās vakarnakt, es neatceros, bet acīmredzot tas nenotika vakardienā. Skola bija kā labirints, kurā es vienmēr pamanījos apmaldīties. Es tikai zināju, ka katrā stāvā ir divas ēdamzāles, bet kur atrast pareizos kabinetus, lai nokārtotu eksāmenus, es tā arī nesapratu. Kāds no otrā stāva izkāpa pa logu, kāds cits mani pierunāja ēst neatļautajā ēdamzālē, bet, kad minūtes strauji tuvojās eksāmena laikam, es paliku viena. 

Es stāvēju skolas pirmajā stāvā un man nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nokļūst otrajā. Lifts. Tam būtu jābūt vienkāršāk nekā atrast trepes. Tur jau tas bija - lifts ar aizkariņu durvīm manā acu priekšā aizverās un devās uz augšu. Ar steigu trausos iekšā, kad tas atkal nonāca lejā. Nē, es ar liftu nemāku rīkoties... Kā tad lai tiek galā ar tām pogām? Spiežu 3. Nekas nenotiek. Man blakus uzrodas patīkama, smaidoša sieviete dabīgi tumšbrūniem matiem un meditatīvā mierā man saka: "Jums nevajadzēja otro stāvu?" Vajadzēja... Es izrauju ārā pogas un mēģinu 3 un 2 samainīt vietām. Nekas nesanāk. Mans satraukums aug. Liftā aiz aizkariņiem uzrodas arī trešā un es metu kautrību pie malas: "Sakiet, vai Jūs nevarētu palīdzēt?" Trešā paņem lifta pogas rokās. No tām nāk kāda dīvaina smarža. "Pagaidiet..." viņa saka "Es zinu to smaržu... pag... tā ir Jēzus smarža!" Šķiet, ka trešā nav pie pilna prāta - viņa osta podziņas un viņai ne prātā nenāk tās likt atpakaļ vietā, lai lifts beidzot izkustētos. Patīkamā sieviete turpina stāvēt turpat liftā ar to pašu meditatīvo mieru. Viņai vispār kaut kur ir jānokļūst? Otrā. Tā otrā esmu es, iespējams, ka es patiesībā esmu viņas visas trīs, bet šobrīd nav nekā svarīgāka par to, ka tai otrajai, kura esmu es, ir jānokārto eksāmens.

Es nezinu, kas tālāk notiek liftā, es zinu tikai to, ka ierodos īstajā kabinetā, kad visi jau nodod eksāmenu lapas. Es esmu nokavējusi un citas iespējas nebūs. Es esmu nesekmīga  un izrādās, ka šis nav pirmais eksāmens,  ko esmu vienkārši palaidusi garām. Es neraudu, bet es jūtu kā asaras jau sakāpušas līdz ausīm, nē nu jau līdz pus acīm, tās piepilda visu galvu līdz pus-acīm.

Jau nākamajā brīdī es sēžu busiņa aizmugurējā sēdēklī un pie stūres ir kāda patīkama jauna dāma ar dabīgi tumšbrūniem matiem un hipsteru brillēm - mana vecmāmiņa (man nav ne jausmas, kas viņa ir). Viņa smaida un iegriež busiņu tieši okeānā, tieši zem ūdens. Mēs braucam uz leju. Redzu milzu astoņkājus - tādas kā Ursulas no Disneja multenes "Mazā Nāriņa". "Ko mēs tur darīsim?" es viņai prasu.

"Viss ir labojams," viņa man atbild "Tur, dzelmē, var izlabot visu."

Tad es pamostos. Man nav ne mazākās vēlmes līst ārā no gultas un nodarboties ar ierindas pilsoņa pirmdienu. Manas rokas ir pilnas ar atbildēm. Es zinu, kam es vakarā piezvanīšu. Es zinu, kādas krāsas aizkarus vajag manā istabā. Es zinu, ka tur dzelmē nav ne cerības, ne bezcerības. Tur vienkārši viss ir iespējams, ja atrod īsto podziņu, ar ko sevi iedarbināt.

Trōps iet uz randiņu

Jau vairākas dienas es to vien dzirdu, ka Trōpam būs randiņš. Nav jau tā, ka viņš meitās neiet. Iet gan, turklāt ar tādiem apgriezieniem, ka mēs viņu nekautrīgi atļaujamies dēvēt par banānu. Viņam tas gan glaimo, gan duras sirsniņā, bet katram savs krusts ir jānes. Tagad Trōpa krusts ir randiņš ar skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē, tādēļ viņš jau septiņos no rīta ir augšā, lai nobriestu un rūpīgi sagatavotos tik svarīgajam mirklim. 

Uz satikšanos viņam jābūt deviņos vakarā. Pie Laimas pulksteņa, protams.

Jau plkst. 7.15 Trōps maršē pa māju, cītīgi cērtot papēžus grīdā. Man sasodīti gribas gulēt, bet viņš tagad mazgās drēbes. Drēbju mazgāšanu viņš uzskata par darbu, ko jāizdara ar īpašu rūpību un centību un tas nekas, ka to dara veļas mašīna, nevis viņš pats. Trōps nes drēbes uz veļas mašīnu pa vienai, turklāt tās vēl pa māju ir jāsagana: zeķes dzīvo zem gultas un koridorā, bikses uz krēsla atzveltnes, apeņi - vannasistabā, zem gultas, skapī un uz krēsliem, bet krekli ir klaidoņi un tie varētu atrasties jebkur. Re, dzirdu, nupat kaut ko izvilka no virtuves skapīša un iemeta veļasmašīnā. Zināma kārtība tajā visā ir (izņemot to, kas attiecas uz krekliem). Viņš klusiņām ielavās arī manā istabā, ja nu gadījumā te ir atrodams kas mazgājams, bet tad, kad es dusmīgi  ielidinu viņam ar savu sarkano jaciņu, kura mētājas rokas stiepiena attālumā no manas gultas, viņš veikli no manas istabas pazūd. Laikam joprojām domā, ka esmu aizmigusi.

Veļas mašīna mierīgi murrā (un es zinu, ka mana sarkanā jaciņa būs viņa baltos kreklus samazgājusi maigi rozā), kad es dodos savā mierpilnajā rīta cēliena rituālā. Šodien manā darba plānā ir Trōpa randiņš. Tieši tādēļ es turpinu bakstīties pa māju un ignorēt Trōpa uzmanības pievēršanas mēģinājumus. 

"To bārdu atstāt vai noskūties?" viņš man bļauj no vannas istabas. Es saku, ka jāatstāj, jo man vajag tieši to telpu, kurā viņš atrodas. 

Šorīt Trōps ēd brokastis, kas ir pavisam neierasti. Mīļā stundiņ, viņš ir pagatavojis risoto, izvārījis makaronus ar gaļas mērci un maizes zupu saldajā ēdienā, un es nedrīkstu kaut ko no tā nepagaršot, jo ir taču lielā diena un viņa vīrieša lepnumu iedragāt nedrīkst. Mana iedragātā figūra šodien šķiet ir pieņemamāks upuris. Sēžu un uzupurējos. 

Drīz jau vārti ir vaļā un man jāsāk konsultēt Trōpu. Kur mums iet, kur man viņu aizvest, ko mums darīt, ko man vilkt? Ak kungs, šodien Trōps taču nevar dzert alu, ko viņš ir darījis pēdējās trīspadsmit dienas krietni vairāk nekā ēdis! Vārdu sakot, dienas pirmā puse aiztraucas garām satraukumu plosīta. Līdz vieniem viņš jau divreiz ir paspējis noskūt un ataudzēt bārdu, nokrāsot sirmos matus ar flomasteru un nolemt, ka tomēr viņa jaunekļa sejai sirmums tīri labi piestāv. 

Pēc tam, kad kādu stundu viņš ir pucējies un atrādījies man neskaitāmas reizes, salāpījis trīs bikses un piemērījis arī daļu manas garderobes, viņš man jautā: "Varbūt uzlikt šīs krelles?" Jā, Trōp, varbūt aizej un uzliec gēla nadziņus. Lūpukrāsu es tev aizdošu. "Nē, " es saku, "Pirmajā randiņā nevar. Un arī tās citas krelles nevar. Labāk nopērc viņai ziedus!" Šo te viņš nebija gaidījis. Vīrietis var iedomāties, ka patiks meitenei, ja uzliks krelles, bet viņam nekādi neienāk prātā, ka meitenēm patīk ziedi...

Ap diviem Trōps jau ir kaujas gatavībā - sagludinātās drēbes jau mugurā, kurpes nospodrinātas, tumšās matu cirtas ieveidotas un ķermenis iesmaržināts. Vēl tikai septiņas stundas un viņš viņu satiks - skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē.

Visu pārējo, ko viņš no rīta ir pagatavojis, es dienas gaitā izēdu. Trōps pats vairs neko nevar ieēst. Viņš apsēžas uz gultas malas, ieslēdz televizoru... Meditē? Re, gluži vai no tīra gaisa pēkšņi viņa rokā uzrodas skārdene alus! Fokus-pokus un Trōps jau ir aizmidzis. Margaritas, Malvīnes, Hosē un Armando turpina meklēt viens otru svētā pārliecība, ka otrpus ekrānam viņiem ir skatītājs, taču Trōps jau saldi krāc. Čalis tiešām ir noguris.

Meiteni bez ziediem nevar atstāt, tāpēc es aši knaši kātoju uz centrāltirgu. Rozēm un lilijām šoreiz ir jāiet garām. Skaistas, mīļas, interestantas un valdzinošas meitenes tādas pērk pašas jebšu dabū no naudīgiem pielūdzējiem. Trōpa meitenei vajag kaut ko vienkāršu, bet runājošu, tāpēc es izvēlos runājošās rudzupuķes, kuras šoreiz saka "Es ļoti gaidīju šo tikšanos un priecājos tevi redzēt!". Mīlestības, kaisles un pateicības ziediem šodien jāpaliek malā.

Mazliet pirms astoņiem es pamodinu Trōpu, atļauju viņam uzpīpēt un uzvilkt citas drēbes (šīs gluži vienkārši ir noburzījušās), viņš vēlreiz noskuj savus jau tā bērna pakaļiņas maigos vaigus, tad mēs iedzeram kafiju, es iegrūžu viņam rokās ziedus, atņemu stulbo cepuri, kuru viņš mēdz nēsāt un kura viņam varētu piestāvēt uzvilkta vienīgi uz pēdām, un palaižu prom. 

Pēc 4 stundām Eiropas Hītu radio ziņo, ka meitenei ļoti patikuši ziedi un Trōps ir ticis pie jauna ieraksta plānotājā: nākamais randiņš pēc pāris dienām.

Klusums ir labs. Domas nav bijušas Kauņā.

Plkst. piecos svīda rīta gaismiņa, kad gāju gulēt. Onlaina sarunas par robežām un vēsturi ar vienu ārvalstu draudziņu manam mierīgajam dīķim tieši pirms miega piejauca klāt jūras cienīgas bangas un viļņus tik ļoti, ka pusstunda apzinātā klusuma vienkārši izpalika. Domas, kā nejauši ceļotāji, turpināja dīgt tieši starp smadzeņu puslodēm. Tikai starp uzacīm ik pa brīdim izdevās mazās ķērcējas apklusināt, tieši tai vietai domas dažu reizi iet apkārt ar līkumu (taču ziņkārīgi mēģinot tajā zonā iestiept vismaz mazo pirkstiņu).

Pēdējā laikā vairāk par jebko citu es vēlos būt cilvēks bez viedokļa.  Un cilvēks bez saknēm vienā vienīgā vietā. Ja man būtu saknes, es tās gribētu sajust tik stipras un dziļas, ka tās būtu spējīgas sazaroties caur visu globusu, krustu šķērsu caur zemeslodi. Tāda sakņošanās ar apbruņotu prātu izskatās bezmērķīga, bet tā neapbruņotā acs ir tā īstā un vienīgā, kura spēj saskatīt. Tā acs, kura iemācījusies redzēt klusumu. Tas ir tāpat kā redzēt neko. Tajā ir viss. 

Mans draugs raksta, ka iepazīt vēsturi un mainīgās robežas nozīmē iepazīt pašam sevi un izprast tās domāšanas konstrukcijas, kurās mēs gribot vai negribot un pilnīgi neapzināti esam ierāmēti. Iepazīt vēsturi un mainīgās valstu robežas esot savu sakņu apzināšanās. Manu sakņu tur nav. Manām saknēm uz tām robežām nav ko darīt. Man ir nopietnas aizdomas, ka manām saknēm var piekļūt caur fokloru, mitoloģiju un ticējumu krājumu daudz tuvāk nekā caur vēstures grāmatu. 

"Kas Jauns" savā reklāmā skandē, ka "nezināt ir kauns". Bet es nezinu, daudz ko nezinu un par daudz ko neinteresējos. Man, visticamāk, no kauna būtu jāielien zemē un tur arī jāpaliek. Jaunākās ziņas mani tāpat sasniedz, bez TēVē un bez avīzēm, bet tas, ka neatpazīstu Latvijas slavenības pēc to ģīmja (un izrādās, nu jau teju katrs otrais te ir sabiedrībā atpazīstams) mani nekādi netraucē. Es iespējams esmu pilnīga bezkauņa (Kauņā neesmu bijusi), bet  par savām nezināšanām es nesarkstu. Vairāk par ķērcošām ziņām mani interesē klusums. Tas klusums, kurā var saklausīt to, kas tev vajadzīgs. Tas, kurā var ieraudzīt sevi. 

Rīta gaismiņā ap pieciem manas apzinātā klusuma minūtes izplēn kaiju ķērcienos. Pirmkārt jau tajos, kas aiz loga: šķiet, kaut kur uz tuvāko māju jumtiem ir sadzimuši ķērcoši putnu bērni un vai tik tagad nav pienācis barošanās laiks... Visa apkārtne plīst un plaisā no viņu klaigām, un, nē, nav gan štrunts par to apkārtni, jo tā nu sagadījies, ka es pati esmu daļa no tās. Otrkārt, šie ar ausi saklausāmie ķērcieni veikli pārtop par domām, bet tās domas - tā vairs neesmu es.

Paralēlās pasaules

Plkst. 10.00 (kā ierasts) mans modinātājs sāka knosīties pa gultu ar maigu un ne sevišķi traucējošu meldiņu. Es (kā ierasts) uz auss biju nolikusies tikai pirms pāris stundām, un nevajag man stāstīt, ka es noguļu rītus - saullēktus es redzu biežāk nekā vidējais pilsonis. Ļaujiet  man tam ticēt.

Ja nospiežu īsto pogu, mans modinātājs iekviecas ik pēc 4 minūtēm. Tas ir laiks, kad es palieku pusmiega domās, pārcilājot sapņus, ja tādi ir bijuši. Man ir paralēlā dzīve sapņos un tā ir visnotaļ aizraujoša. Esmu stāvējusi degošā mežā pilnā ar asiņainiem, bezgalvainiem cilvēkiem, esmu zagusi dzīviem cilvēkiem nieres centrālajai stacijai līdzīgās vietās, esmu dzemdējusi kaķēnus, esmu redzējusi vecus večus, kuri uz romantiska Alpu fona pavasarī griež galvas gigantiskiem sienāžiem, un, kad kādā sniegotā rīta stundā lidoju (ne pārāk augstu, kādus 1,5 - 2m virs zemes) gar Preiļu tirgu, sētnieks mani mēģināja nosist ar sniega lāpstu.

Šī gada martu nosapņoju no malas līdz malai, turklāt man šajā mēnesī bija 32 naktis - pilnas ar pelēkiem sapņiem. Nāca lielie plūdi, un es, ticot izglābšanās iespējamībai, savas istabas sienas izlīmēju ar Bībeles lapām. Kāds no maniem pamatskolas klasesbiedriem (kuru, goda vārds, kopš tiem laikiem neesmu redzējusi un par kuru neesmu pat domājusi) sēdēja uz kūts jumta, lai izdarītu pašnāvību un es kāpu augšā viņu atrunāt. Ja viņš būtu nolēmis lēkt lejā, patiesībā, būtu piezemējies smirdīgā sūdu čupā un ne sūda ar viņu nebūtu noticis. Nebijām jau arī ne uz kādas fermas jumta, tāda zema lauku kūtiņa vien... Citā naktī es dzīvoju pelēkā mājā, veikalā ielas pretējā pusē mana draudzene tirgoja saldējumu, un tad es  braucu uz laukiem ar autobusu. Pieturu nosaukumi bija sajaukti vietām un atņēma man jebkādu saprašanu par to, kur atrodos. Izkāpu ārā pelēkos kapos. Kaut kādi kapusvētki, kuros neviens nesarunājās. Pie ar sausu zāli noauguša kapa stāvēja pelēks vīrietis, histēriski plēsa zāli un meta uz kapa. Es zināju, ka tas nav pareizi, ka tā nevajag būt, taču mani aizvāca prom, lai es šim kungam viņa pelēcības cienījamajos gados neko nepateiktu. Tik stilīga, lai mani sajūsminātu pelēkā krāsa, es neesmu.

Ir arī daudz interesantāki sapņi, ar ko biedēt cilvēkus. Kādā pavisam parastā naktī (jau pēc pelēkā mēneša) sēdēju pie kompja baltā naktskreklā, kad man sāka birt zobi. Tik daudz zobu, kā man toreiz izbira, manā mutē nemaz nav. Pilnas rokas ar zobiem un asinīm. Izkāpu pa logu, kur mani jau gaidīja ātrā palīdzība. Viņi tikai žēli uz mani noskatījās un teica, ka te vairs nav ko darīt, tas esot ērču encefalīts un es drīz miršot. Tad viņi mani aizveda uz laukiem pie vecākiem. Staigāju savā asinīm notašķītajā naktskreklā pa parku, bet man apkārt bija tādi lieli, 1,5 - 2m augsti (starp citu, arī pelēki) dzīvnieki - kaut kas starp vardēm un bruņurupučiem. Nekas sevišķi patīkams.

Citā naktī mani dzīvokļa-brieži atgriezās no tusiņa ap plkst. 4 no rīta. Es jau biju aizmigusi, bet, izdzirdot durvju klaudzēšanu, es pēkšņi  vairs negulēju savā gultā, bet uz diviem krēsliem  - uz viena galva, uz otra kājas, bet pa vidu tukšums. Sitiet mani kaut nost, bet tā bija sasodīti ērti. Mana istaba bija sasodīti krāsaina un sasodīti aizjaukta ar izmētātām drēbēm un citiem krāmiem. Un es tur gulēju un bļāvu: "Viss mainās! Viss mainās! Es neko nesaprotu!" Durvīs parādījās viedais Kadars Malnītis un teica: "Kreile, nomierinies! Tu to visu esi izdomājusi. Tā nav." Bet es turpināju ķērkt, ka viss mainās un es ne uz ko nevaru paskatīties. Tiklīdz paskatījos uz noplukušo telefonu, tā apbružātais vāciņš pārvērtās par jaunu un spīdīgu vāciņu. Grīdas lupata pārvērtās par stilīgu Ipadu, bet vecās lupatas - par jaunām. Kreile, nomierinies, tā nevar būt, tu to visu esi izdomājusi. Tad es piegāju pie spoguļa un redzēju savu milzīgo aci. Tā bija vismaz 130 reizes lielāka par parastu aci. Un acs ābola vietā bija vecas, sakrokojušās ādas slāņi. Es ar pirkstu iebraucu acī un sāku "pārlapot" veco ādu, velkot no acs ārā melnus netīrumus (gluži kā puņķus) - tie neapšaubāmi bija manu redzes traucējumu vaininieki.

Plkst 10.30 mans modinātājs turpina dziedāt. Jā, es skatos pulkstenī un atceros laiku arī pusmiegā, jo šķiet, ka tas ir svarīgi. Plkst 10.45 pa dzīvokļa durvīm ieveļas Trōps. Tas nekad nenotiek klusi. Es esmu pūce. Trōps gan ir kaija. Trōpa dejotāja soļiem būtu jābūt viegliem, bet viņš savus papēžus triec grīdā ar tādu spēku, ka tie noteikti atbalsojas piecus stāvus un 150 - 200 m tālajos Ivana kapos. 

Ķērcošā kaija ielido manā istabā un triecas tieši logā, atraujot vaļā aizkarus. Ķērcošā kaija ielaiž istabā gaismu. Ķērcošā kaija sapinas manos matos un ar vilciena ātruma spēku izbliež tieši caur manām smadzenēm. 

Plkst10.47 es jau esmu augšā. Sasodīti sāp mugura un vairāk par visu gribas aizmigt masāžas laikā, tāpēc es ceļos un žaujos pēc kleitas. 

Trōps pa to laiku jau paspējis ieslēgt radio un televizoru, veļas mašīnu un fēnu, 2 gludekļus, tosteri, tējkannu un, lai klusums viņu nežņaugtu kā vientulība, viņš iedarbina arī urbi - tikai uz mirklīti. Viņš ir izrāvis no gultas Kadaru Malnīti, aizsmēķējis viņam cigareti un  nosēdinājis virtuvē pie galda, lai Kadars skatās, kā Trōps man taisa kafiju. Radio skan Gobziņš. Ātri vien Trōps ne tikai paspēj rādžiņu uzgriezt tik skaļi, ka to pat vairs nevar saklausīt, bet arī iznesas cauri vairākām radio stacijām un piestāj jau atkal kaut kādos krievos. Tad arī viņš pats apsēžas pie virtuves galda un, kamēr es vannas istabā apspļaudu sienas ar zobu pastu, dzied līdzi dziesmām, kurām viņš nezin tekstu. Tikpat labi Trōpu varētu arī ielikt muzikālajā lādītē blakus balerīnai, un es nemaz nešaubos, ka viņa pēc visām tām desmitgadēm griežoties ap savu asi nokristu uz ceļiem, lūdzoties, lai viņu laiž pensijā. 

Šajā mirklī mana pasaule ir beigusies, jo es esmu atgriezusies pirmajā realitātē. Uz galda kūp kafija kliedzot, ka Trōps to esot taisījis ar mīlestību. Manas tiesības viņu nemīlēt tajā kafijā ir noslīcinātas. 

Pēc tam, kad nogriežu klusāk radio, es varu arī sadzirdēt savas domas. Labāk būtu, ja tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Brokastīs es ēdu zāli - vanagnadziņi šogad pļavās ir lekni un sulīgi un, lai gan es zinu, ka Kadaram Malnītim mana ēdienkarte nešķiet pievilcīga, mani līdz sirds dziļumiem aizkustina, ka viņš jau šorīt ir bijis līdz Krasta ielai, lai tur netālu no Daugavas man saplūktu svaigas vībotnes. Patiesībā, vībotnes man nemaz negaršo, bet viņš ir tik ļoti centies, lai uz mana brokastu galda būtu svaiga zāle, ka es nevaru to neēst. Un kopā ar kafiju nav nemaz tik slikti. Kadara sejas izteiksme, skatoties uz mani, kamēr es ēdu zāli, liecina vairāk par pretīgumu  nekā patiesu prieku, taču katram savs krusts ir jānes. Es samierinos un izturu brokastu laiku pilnīgā klusumā. Visas govis zāli gremo klusumā.

Kaijas. Aiz loga ķērc kaijas. Šodien jūra pienākusi pavisam tuvu. Tas nozīmē, ka šodien es varētu būt arī zilā govs un vismaz izlikties, ka n-tajās paaudzēs esmu dzērusi tikai jūras ūdeni.

Trōps ieslēdz televizoru un skatās Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumus - vienu pēc otra, vienu pēc otra, otro pēc trešā. Šīs pasaules ass ir televīzijas tornis un tas neko neraida priekš manis. Es zinu, ka šī diena būs laba. Paskatos pulkstenī un jau 11.47 es ienirstu internetā. Čau, Gūgle. Vai šodien mēs esam draudzenes jebšu tu joprojām netici man, ka es neesmu robots?