iGonizācija

Kad pēc pusdienām pirms pusnakts mūsu Maskačkas rezidences virtuvē radio atskanēja Džo Kokera „You Can Leave Your Hat On”, līdzās plītij un veļasmašīnai parādījās puertorikāņu dejotāja – mazliet no kabarē un daudz no striptīza. Kadars Malnītis bija pieslēdzies paralēlajai pasaulei, kamēr es baudīju savu pēcpusdienas kafiju, bet puertorikāņu skaistule viegli un kārdinoši atbrīvojās no savas garās, tumšzilās kleitas, tad arī no baltās korsetes un tad... Dziesma beidzās un virtuvi piepildīja migla. Kāds mednieks klīda pa miglu, meklēdams izeju virtuves tālākajā labajā stūrī, skatoties no galda perspektīvas. Mednieks mani nepamanīja arī tad, kad šķērsoju virtuvi, lai atkārtoti uzliktu vārīties tējkannu. Tur biju gan es, gan mednieks, taču mūsu pasaules nesatikās.

Tas viss manās smadzenēs atkal atvēra vārtus atpakaļ laikā uz Slovēniju.

Pēc vairāku dienu marša pa Eiropas robežām, pēc nokavētiem vilcieniem un blondās Sjūzijas tīkliņzeķēm vilcienu stacijas dzertuvē, mēs atvērām acis pustumsā, kalnos meža ielokā Slovēnijā. Kaut kāda maģija bija jūtama gaisā jau tajā pašā vakarā, ziniet, cilvēkiem jau gribas visas tās sajūtas nodefinēt, taču saguruma iespaidā definīcijas nebija mūsu stiprā puse.

Tikai tad, kad pirmā ugunskura gaisma atklāja mūsu visu apgarotās sejas, sapratām, ka esam septiņi. Gluži kā septiņi Ādama dēli, kā septiņi dārgakmeņi altārī par godu septiņām dienām, kurās tika radīta pasaule, kā krāsu skaits varavīksnē, notis gammā, kā mazākais regulāra daudzstūra virsotņu skaits, kuru vairs nav iespējams konstruēt, izmantojot tikai cirkuli un lineālu, vai periodu skaits Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulā.

Jau drīz no ceļojumu somām izvēlās tetrapakas vīns, rums un citi grādīgie. Ir tādi likteņa pavērsieni, ko vienkārši jāpieņem. Es vēl paspēju nodziedāt pāris latviešu tautas dziesmas, un jau drīz mūsu apreibušās miesas un prātus grādīgie nolika pie vietas.

Rīta gaismā viss izskatījās mazliet citādi – mazliet meditatīvi un neatkārtojami. Nekādas iepriekšējās nakts ruma pēdas nebija manāmas. Tikai maģija, kas nebūt nebija mazinājusies – te tā patiešām dzīvo.

Drīz vien manā paurī uzplaiksnīja Ļubļanas pūķu tilts, pēc tam pieslēdzās tas, ka Austrumu kalendārā šis ir pūķa gads, tad es atcerējos, ka pati esmu dzimusi pūķa gadā, gada sākumā noskatījos „The Girl with the Dragon Tattoo” un, mīļā stundiņ, man taču mājās stāv kāda īpaša krūzīte, ko pagājušajos Ziemassvētkos dabūju no vecākiem – uz tās ir uzdrukāts šī gada cipars – 2012- un zaļš, nešpetns, bet visnotaļ labvēlīga paskata pūķis ar rozā vēderu. Nejaušības?

„Kā jums te ar pūķiem?” uzdrošinos pajautāt meža saimniekam, kad kopā ar viņu un Malvīni dodamies lejā no kalna uz tuvākā miestiņa vienīgo bodi. Viņš stāsta, ka pūķi patiešām esot, bet mēs laikam neesam ieradušās gluži īstajā laikā, jo pūķi izlienot un cilvēkiem parādoties reizi simts gados. Sarunājam tikšanos šajā pašā vietā pēc apmēram simts gadiem un atpakaļceļu no bodes uz meža ieloku mērojam sarunās par normām, normālībām un nenormālības robežām.

Daži no svētā septiņnieka brālības dienas gaitā uzrodas, pazūd un izgaro, bet es palieku ar Malvīni. Redz, mēs esam izlēmušas, ka Itālija, kas ir mūsu ceļojuma galamērķis, var pagaidīt un mēs paliekam mežā ar zagtām kukurūzas vālītēm, savvaļas cūkām, diviem čaļiem, kuri mēģina pierādīt savu vīrišķību zvejojot zivis, bet nekādi nespēj iedomāties, ka zari ugunskuram paši klāt nepienāk, un ar meža saimnieku, kas pāris laika zibžņos arī šķiet gluži vai mītiska parādība un varētu būt arī izdomāts.

Ar Malvīni esmu iepazinusies apmēram pirms nedēļām divām, neko dikti daudz par viņu nemaz nezinu, bet te mežā mēs esam gluži vai divas. Manā prātā atkal saslēdzas mazās lietiņas: pirms pāris nedēļām vārdu ‘Malvīne’ iekļāvu kādā no bloga ierakstiem, lai gan nevienu Malvīni līdz šim neesmu pazinusi, un vairāki cilvēki man ir teikuši, ka ar lielo, zilo banti matos es izskatos pēc Malvīnes no „Buratino”. Nē, Malvīne neesmu es un viņa nedzīvo manā galvā – to pavisam skaidri pierāda gan citi cilvēki, kuri viņu redzējuši, gan arī fotogrāfijas, kurās mēs abas esam redzamas tajā mežā kopā.

Mēs ar Malvīni visu dienu laiskojamies, vācot tējas un zogot kukurūzas vālītes. Tad mēs pinam kopā zarus un ziedus, vērojam pasauli caur pašmeistarotajiem aparātiem un... Mīļā stundiņ! Skaties! Pūķi! Pūķi ir dzīvi! Viņi ir visapkārt! Viņi kā mazi kaķēni rotaļājas pakalniņā meža ielokā. Viņi ložņā ap kokiem un pielavās cilvēkiem. Viņi saceļ vēju, lidojot pāri koku galotnēm. Viņi graciozi sēž augstāko kalnu virsotnēs. Upe, kurā mēs mazgājamies un no kuras dzeram, ir pilna ar pūķzivīm. Pūķi ir visapkārt. Tie nav nekādi meli! Ir tikai vajadzīgs portāls uz viņu realitāti, un mēs pavisam nejauši tādu esam radījušas pēc senas un noslēpumā turētas receptes – mūsu rokās ir brīnišķīgākais instruments, bez kura pūķu vērošana Slovēnijā nebūtu iespējama – iGons.

Kad no nekurienes atgriežas teju vai mītiskais meža saimnieks, mēs ne mirkli nešauboties parādam viņam iGonu. Un, jā, arī viņš pūķus redz! Tātad tās nav mūsu divu vien iedomas. Pūķi patiešām tur ir.

Sarkanie pūķi mēdz būt dusmīgāki un agresīvāki, dzeltenie ir kolektīvo izklaižu un ballīšu mīļotāji, bet vislabvēlīgākie un miermīlīgākie ir zaļie un zilie pūķi (nav jau brīnums, ka tieši tie, kuru krāsas atbilst mīlestības, labvēlības, savstarpējās palīdzības, komunikācijas un sadarbības čakrām). Ir arī pūķi, kuri mēdz mainīt krāsas. Bet vēl ir baltie pūķi – tie ir retāki nekā pārējie, tie ir tīrākie pūķi un parādās tikai teju vai izredzētajiem.

Ticiet man, pirmoreiz mūžā ieraugot pūķus, turklāt ne tikai vienu vien, sajūsma pārvēršas eiforijā. Īpaši atklājot to, ka iGonam ir arī night-vision režīms... Baltie pūķi... Naksnīgajās debesīs parādās arī baltie pūķi.

---

Mēs nevaram palikt ilgāk. Trešajā dienā mums ir jādodas tālāk – daudzas teikas un notikumi bieži vien ir saistīti ar skaitli trīs, sākot no trīs tēva dēliem līdz „... trešajā dienā augšāmcēlās”. Mūsu stāsts nav izņēmums. Trešajā dienā mēs dodamies prom no meža. Mums līdzi katrai pa iGonam. Slovēnijā vēl šur tur pūķi lodā apkārt, bet Itālijā... Tur iGons kļūst tikai par tādu stila lietiņu, ar ko pastaigāties pa pilsētu, gluži kā ar tādām Anglijas karaliskā pāra kāzu viesu groteskajām cepurēm. Itālijā pūķi nedzīvo.

Es domāju par to, kā mājās izaudzēt mazu pūķīti, lai nākamajā vasarā to aizvestu uz tieši to pašu mežu Slovēnijā. Ja atrodat jebkādu iespēju to izdarīt, būšu pateicīga, ja dalīsieties ar mani šajā noslēpumā.

---

Mežā esmu pazaudējusi brilles, tāpēc Itāliju redzu vien pusmiglā. Un var jau būt, ka vairāk nevajag. Diezin vai šajā ceļā pēc pūķu vērošanas var būt kas vēl iespaidīgāks.

---

Kad esmu atgriezusies atpakaļ Maskačkas rezidencē, caur iGonu saņemu ziņu no gluži vai mītiskā meža saimnieka:

„Vakar redzēju varavīksnes krāsas pūķi. Man šķiet, ka tas ir mīlestības pūķis.”

---

Vēl kādam ir vēlme doties uz pūķu vērošanas festivālu šajā pašā maģiskajā mežā Slovēnijā nākamajā vasarā?