Es pamostos pēc desmitiem. Visbiežāk man ir tīri vienalga kādu dienu rāda kalendārs, man tikai jāatceras, ka sestdienās pie manis nāk ciemos meitenes un vēl man jāatceras, ka visbiežāk sastrēgumi darbā man mēdz rasties tieši tajās dienās, kad kāds mani grib satikt, un man mēdz gadīties tukšās dienas, kad citi ir aizņemti darbā.
Šodien es zinu, ka ir pirmdiena, lai gan šķiet, ka itin viss šajā pasaulē liecina par pretējo: man ir daudz darāmā un mājās neesmu viena - Trōps un Kadars Malnītis blakus istabā dala divas naktis vecus piedzīvojumus, nespēdami vienoties, kurš no jauniegūtajiem telefona numuriem pieder kurai dāmai.
Es nelienu laukā no gultas. Es tikko vēl biju citur. Es tikko niru okeāna dzelmē. Busiņā. Kopā ar vecmāmiņu, kas bija manāmi jaunāka un stilīgāka par mani.
Kurā vietā tas stāsts sākās vakarnakt, es neatceros, bet acīmredzot tas nenotika vakardienā. Skola bija kā labirints, kurā es vienmēr pamanījos apmaldīties. Es tikai zināju, ka katrā stāvā ir divas ēdamzāles, bet kur atrast pareizos kabinetus, lai nokārtotu eksāmenus, es tā arī nesapratu. Kāds no otrā stāva izkāpa pa logu, kāds cits mani pierunāja ēst neatļautajā ēdamzālē, bet, kad minūtes strauji tuvojās eksāmena laikam, es paliku viena.
Es stāvēju skolas pirmajā stāvā un man nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nokļūst otrajā. Lifts. Tam būtu jābūt vienkāršāk nekā atrast trepes. Tur jau tas bija - lifts ar aizkariņu durvīm manā acu priekšā aizverās un devās uz augšu. Ar steigu trausos iekšā, kad tas atkal nonāca lejā. Nē, es ar liftu nemāku rīkoties... Kā tad lai tiek galā ar tām pogām? Spiežu 3. Nekas nenotiek. Man blakus uzrodas patīkama, smaidoša sieviete dabīgi tumšbrūniem matiem un meditatīvā mierā man saka: "Jums nevajadzēja otro stāvu?" Vajadzēja... Es izrauju ārā pogas un mēģinu 3 un 2 samainīt vietām. Nekas nesanāk. Mans satraukums aug. Liftā aiz aizkariņiem uzrodas arī trešā un es metu kautrību pie malas: "Sakiet, vai Jūs nevarētu palīdzēt?" Trešā paņem lifta pogas rokās. No tām nāk kāda dīvaina smarža. "Pagaidiet..." viņa saka "Es zinu to smaržu... pag... tā ir Jēzus smarža!" Šķiet, ka trešā nav pie pilna prāta - viņa osta podziņas un viņai ne prātā nenāk tās likt atpakaļ vietā, lai lifts beidzot izkustētos. Patīkamā sieviete turpina stāvēt turpat liftā ar to pašu meditatīvo mieru. Viņai vispār kaut kur ir jānokļūst? Otrā. Tā otrā esmu es, iespējams, ka es patiesībā esmu viņas visas trīs, bet šobrīd nav nekā svarīgāka par to, ka tai otrajai, kura esmu es, ir jānokārto eksāmens.
Es nezinu, kas tālāk notiek liftā, es zinu tikai to, ka ierodos īstajā kabinetā, kad visi jau nodod eksāmenu lapas. Es esmu nokavējusi un citas iespējas nebūs. Es esmu nesekmīga un izrādās, ka šis nav pirmais eksāmens, ko esmu vienkārši palaidusi garām. Es neraudu, bet es jūtu kā asaras jau sakāpušas līdz ausīm, nē nu jau līdz pus acīm, tās piepilda visu galvu līdz pus-acīm.
Jau nākamajā brīdī es sēžu busiņa aizmugurējā sēdēklī un pie stūres ir kāda patīkama jauna dāma ar dabīgi tumšbrūniem matiem un hipsteru brillēm - mana vecmāmiņa (man nav ne jausmas, kas viņa ir). Viņa smaida un iegriež busiņu tieši okeānā, tieši zem ūdens. Mēs braucam uz leju. Redzu milzu astoņkājus - tādas kā Ursulas no Disneja multenes "Mazā Nāriņa". "Ko mēs tur darīsim?" es viņai prasu.
"Viss ir labojams," viņa man atbild "Tur, dzelmē, var izlabot visu."
Tad es pamostos. Man nav ne mazākās vēlmes līst ārā no gultas un nodarboties ar ierindas pilsoņa pirmdienu. Manas rokas ir pilnas ar atbildēm. Es zinu, kam es vakarā piezvanīšu. Es zinu, kādas krāsas aizkarus vajag manā istabā. Es zinu, ka tur dzelmē nav ne cerības, ne bezcerības. Tur vienkārši viss ir iespējams, ja atrod īsto podziņu, ar ko sevi iedarbināt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru