Reanimācija (tas nebija šodien)

Esmu piecēlusies agri un jau pirms 8:08 uzgājusi kādu nepubliskotu un nepabeigtu tekstu, kurā pazib tas, ka „atklāsmes bieži vien nāk kopā ar nogurumu, un kad es kļūstu pārāk vieda, drošāk un pareizāk ir doties pie miera.” Līdz šim tas klusītiņām dzīvojās pats savā tekstā, neviena netraucēts un nepluinīts. Visticamāk tagad tas teksts tā arī nekad nenomirs, bet ne par to... Ja es agros rītos neguļu, tad gribas pierakstīt to, kas naktī bijis nedroši un nepareizi. Man, protams, ļoti žēl, ka tas varētu izklausīties banāli, bet tā patiešām gadās, ka iekšējie un ārējie notikumi ne vienmēr ir māksla.

Iespējams, tā var notikt tikai vētras naktīs, kad aiz loga apgāzies žogs un vējš neapturams rausta plēves: gribēju atmosties, bet nevarēju sevi atrast.

Nekā es sev nevaru palīdzēt, ka man mugurā bija balts maisveidīgs naktskrekls, kājas bija basas un mati izlaisti pār pleciem, iespējams ne gluži manējie, bet mazliet plānāki un stipri pelēki. Galvā visu laiku skanēja televizors. Tāda nesaprotama zumēšana, no kuras par visām varītēm gribēju atbrīvoties. Klīdu no istabas uz istabu meklējot televizoru, lai to varētu izslēgt. Bet manās mājās nav televizora. Manās mājās istabas nav tik tukšas. Manās mājās istabu nav tik daudz. Un manās mājās nav tādas istabas, kurā ieejot var attapties uz klints malas līdzās vēja nogurdinātiem kokiem un ar krāčainu upi lejā. Istabas aukstas, lai gan aukstums nejūtams, pelēkas, pustukšas un ar durvīm. Televizora zumēšana manā galvā tikai pieņēmās spēkā, tā kļuva neizturama, un bija jāpamostas. Es tikai nevarēju sevi atrast. No vienas istabas nākamajā, un nākamajā, un nākamajā, bet neviena no tām nebija manējā.

Beidzot atmodos vecāku mājās. Milisekundes mieriņš un atvieglojums, līdz atskārsmei, ka esmu atmodusies gultā, kur manis nav. Tas notika pietiekami ātri, lai laiks būtu neaptverams. Atradu. Mans bārdainais draudziņš saldi gulēja, bet es stiepu roku, lai mani tur. Es būtu kliegusi, ka aizlidošu, ja mani nenoturēs un neievilks atpakaļ, bet skaņas man nebija. Itin nekādas. Un kājas jau bija pacēlušās 150 grādu leņķī pret gultu. Pamodināt viņu, lai satver aiz rokas, iekliegties un atmosties!

Es, protams, atmodos. Sarunas blakusistabā izklausījās līdzīgas televizora dunēšanai. Blakus guļošais - silts un saldi iemidzis. Pieķēros viņa rokai, piecēlos pussēdus un atvēru acis, lai pārbaudītu, vai pazīstu šo vietu. Ir. Es biju mājās. Es biju es.

Es atkal biju es, lai saldi iemigtu, domātu, ka varētu kļūt par vizuālās mākslas skolotāju, un mācītu cilvēkiem, ka ar radošajiem bērniem – mūziķiem, rakstniekiem un māksliniekiem – ir jāstrādā citādāk nekā ar sportistiem. Bez agresijas, jo jūtīgās dvēseles agresija un spiediens plēšot pušu, kamēr sportistiem agresija un spiediens derot.

Sapņus vajag reanimēt tūlīt pēc pamošanās. Tas man tāds netikums ar ko laikam jau katram, ar ko esmu dalījusi dzīvesvietu, ir nācies sadzīvot. Rīti sākas ar stāstiem. Rītiem ir jāsākas ar stāstiem, kaut vai izstāstītiem pusmiegā un atstāstītiem sev pašam, citādi tie pazūd un neatgriežas. Ticu, ka neizstāstītie sapņi turpina klīst no istabas uz istabu un varbūt pat karājas man virs galvas ar izstieptu roku, lai tos noturu un atmodinu. Iespējams, ka tie aiziet pie nākamā, ja nesadzirdu viņu bez-skaņas kliedzienus.