Hello, tabletītes!

 „Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!

"Aiziet nav iespējams" un Skābe Art dirižablis

Mēs ejam pa tuksnesi. Krāsas ir tādas sačabējuši oranžas un brūnas. Nav ne mazākās nojausmas, cik ilgi mēs vēl iesim, tāpēc atrastos šokolādes akmeņus vienkārši atstājam malā. Nestiepsim līdzi. Mēmā diskotēka nav vis nekāda vieta, kur atstiepties ar šokolādes notraipītām mutēm un pretīgi lipīgām ķetnām. 

Tās vairs sen nav nekādas maigās plaukstiņas, kas karājas pie mūsu izkaltušajām rokām. Mēs vairs sen neesam no šīs planētas. Mums sen vairs neinteresē ne sociālais taisnīgums, ne ticība nākotnei, ne arī valstiskās piederības jēga. 85. gada „Sprīdītis” ar iespaidīgajiem sātana vēstnešiem, skaidri pierāda, ka uzvar ļaunums - ļaunā pamāte dabū karali un riebīgajai Zeltītei nav jāprecas ar „lupatlasi” Sprīdīti. Tupinājums šim stāstam par mīlestību lasāms šeit: Skābe Art

---

Stāsts ir tāds, ka ir dzimis viens kopīgs blogs, kurš vēl nebūt nav pasaules cienīgs, taču jau IR. Skābe Art dirižablis ar Kadaru Malnīti, Absurdu Dimantu, Trōpu, Ēriku Saksonu un Kreili ir pacēlies. 

Mazā tūre: no Kreiles vecajiem ierakstiem "Grēcinieku zupa" un "Paralēlās pasaules" ir iekšā, piepulcējies arī jaunais "Aiziet nav iespējams". Twitter, FB lapa un Draugiem.lv domubiedri arīdzan ir Skābes kontā, bet man šodien ir absolūts slinkums te likt saites. Murgu Pieraksti nemirst. Mans mazais akvārijs paliek tur, kur bijis, bet Skābe Art Kreile ir pievienojusies dažkārt rupju un nevaldāmu, dažkārt liriski neglābjamu čaļu kompānijai. Piemēram, šodien man šķiet, ka vārds "tēviņi" viņiem piestāvētu daudz vairāk nekā "jaukie zēni". Te, lūk, kolorītā kompānija: Skābe Art/Par Mums. Es klusiņām stūrī klikšķināšu pa klaviatūru. Šodien galīgi negribas taisnoties, lai gan ir sajūta, ka vajadzētu.

iGonizācija

Kad pēc pusdienām pirms pusnakts mūsu Maskačkas rezidences virtuvē radio atskanēja Džo Kokera „You Can Leave Your Hat On”, līdzās plītij un veļasmašīnai parādījās puertorikāņu dejotāja – mazliet no kabarē un daudz no striptīza. Kadars Malnītis bija pieslēdzies paralēlajai pasaulei, kamēr es baudīju savu pēcpusdienas kafiju, bet puertorikāņu skaistule viegli un kārdinoši atbrīvojās no savas garās, tumšzilās kleitas, tad arī no baltās korsetes un tad... Dziesma beidzās un virtuvi piepildīja migla. Kāds mednieks klīda pa miglu, meklēdams izeju virtuves tālākajā labajā stūrī, skatoties no galda perspektīvas. Mednieks mani nepamanīja arī tad, kad šķērsoju virtuvi, lai atkārtoti uzliktu vārīties tējkannu. Tur biju gan es, gan mednieks, taču mūsu pasaules nesatikās.

Tas viss manās smadzenēs atkal atvēra vārtus atpakaļ laikā uz Slovēniju.

Pēc vairāku dienu marša pa Eiropas robežām, pēc nokavētiem vilcieniem un blondās Sjūzijas tīkliņzeķēm vilcienu stacijas dzertuvē, mēs atvērām acis pustumsā, kalnos meža ielokā Slovēnijā. Kaut kāda maģija bija jūtama gaisā jau tajā pašā vakarā, ziniet, cilvēkiem jau gribas visas tās sajūtas nodefinēt, taču saguruma iespaidā definīcijas nebija mūsu stiprā puse.

Tikai tad, kad pirmā ugunskura gaisma atklāja mūsu visu apgarotās sejas, sapratām, ka esam septiņi. Gluži kā septiņi Ādama dēli, kā septiņi dārgakmeņi altārī par godu septiņām dienām, kurās tika radīta pasaule, kā krāsu skaits varavīksnē, notis gammā, kā mazākais regulāra daudzstūra virsotņu skaits, kuru vairs nav iespējams konstruēt, izmantojot tikai cirkuli un lineālu, vai periodu skaits Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulā.

Jau drīz no ceļojumu somām izvēlās tetrapakas vīns, rums un citi grādīgie. Ir tādi likteņa pavērsieni, ko vienkārši jāpieņem. Es vēl paspēju nodziedāt pāris latviešu tautas dziesmas, un jau drīz mūsu apreibušās miesas un prātus grādīgie nolika pie vietas.

Rīta gaismā viss izskatījās mazliet citādi – mazliet meditatīvi un neatkārtojami. Nekādas iepriekšējās nakts ruma pēdas nebija manāmas. Tikai maģija, kas nebūt nebija mazinājusies – te tā patiešām dzīvo.

Drīz vien manā paurī uzplaiksnīja Ļubļanas pūķu tilts, pēc tam pieslēdzās tas, ka Austrumu kalendārā šis ir pūķa gads, tad es atcerējos, ka pati esmu dzimusi pūķa gadā, gada sākumā noskatījos „The Girl with the Dragon Tattoo” un, mīļā stundiņ, man taču mājās stāv kāda īpaša krūzīte, ko pagājušajos Ziemassvētkos dabūju no vecākiem – uz tās ir uzdrukāts šī gada cipars – 2012- un zaļš, nešpetns, bet visnotaļ labvēlīga paskata pūķis ar rozā vēderu. Nejaušības?

„Kā jums te ar pūķiem?” uzdrošinos pajautāt meža saimniekam, kad kopā ar viņu un Malvīni dodamies lejā no kalna uz tuvākā miestiņa vienīgo bodi. Viņš stāsta, ka pūķi patiešām esot, bet mēs laikam neesam ieradušās gluži īstajā laikā, jo pūķi izlienot un cilvēkiem parādoties reizi simts gados. Sarunājam tikšanos šajā pašā vietā pēc apmēram simts gadiem un atpakaļceļu no bodes uz meža ieloku mērojam sarunās par normām, normālībām un nenormālības robežām.

Daži no svētā septiņnieka brālības dienas gaitā uzrodas, pazūd un izgaro, bet es palieku ar Malvīni. Redz, mēs esam izlēmušas, ka Itālija, kas ir mūsu ceļojuma galamērķis, var pagaidīt un mēs paliekam mežā ar zagtām kukurūzas vālītēm, savvaļas cūkām, diviem čaļiem, kuri mēģina pierādīt savu vīrišķību zvejojot zivis, bet nekādi nespēj iedomāties, ka zari ugunskuram paši klāt nepienāk, un ar meža saimnieku, kas pāris laika zibžņos arī šķiet gluži vai mītiska parādība un varētu būt arī izdomāts.

Ar Malvīni esmu iepazinusies apmēram pirms nedēļām divām, neko dikti daudz par viņu nemaz nezinu, bet te mežā mēs esam gluži vai divas. Manā prātā atkal saslēdzas mazās lietiņas: pirms pāris nedēļām vārdu ‘Malvīne’ iekļāvu kādā no bloga ierakstiem, lai gan nevienu Malvīni līdz šim neesmu pazinusi, un vairāki cilvēki man ir teikuši, ka ar lielo, zilo banti matos es izskatos pēc Malvīnes no „Buratino”. Nē, Malvīne neesmu es un viņa nedzīvo manā galvā – to pavisam skaidri pierāda gan citi cilvēki, kuri viņu redzējuši, gan arī fotogrāfijas, kurās mēs abas esam redzamas tajā mežā kopā.

Mēs ar Malvīni visu dienu laiskojamies, vācot tējas un zogot kukurūzas vālītes. Tad mēs pinam kopā zarus un ziedus, vērojam pasauli caur pašmeistarotajiem aparātiem un... Mīļā stundiņ! Skaties! Pūķi! Pūķi ir dzīvi! Viņi ir visapkārt! Viņi kā mazi kaķēni rotaļājas pakalniņā meža ielokā. Viņi ložņā ap kokiem un pielavās cilvēkiem. Viņi saceļ vēju, lidojot pāri koku galotnēm. Viņi graciozi sēž augstāko kalnu virsotnēs. Upe, kurā mēs mazgājamies un no kuras dzeram, ir pilna ar pūķzivīm. Pūķi ir visapkārt. Tie nav nekādi meli! Ir tikai vajadzīgs portāls uz viņu realitāti, un mēs pavisam nejauši tādu esam radījušas pēc senas un noslēpumā turētas receptes – mūsu rokās ir brīnišķīgākais instruments, bez kura pūķu vērošana Slovēnijā nebūtu iespējama – iGons.

Kad no nekurienes atgriežas teju vai mītiskais meža saimnieks, mēs ne mirkli nešauboties parādam viņam iGonu. Un, jā, arī viņš pūķus redz! Tātad tās nav mūsu divu vien iedomas. Pūķi patiešām tur ir.

Sarkanie pūķi mēdz būt dusmīgāki un agresīvāki, dzeltenie ir kolektīvo izklaižu un ballīšu mīļotāji, bet vislabvēlīgākie un miermīlīgākie ir zaļie un zilie pūķi (nav jau brīnums, ka tieši tie, kuru krāsas atbilst mīlestības, labvēlības, savstarpējās palīdzības, komunikācijas un sadarbības čakrām). Ir arī pūķi, kuri mēdz mainīt krāsas. Bet vēl ir baltie pūķi – tie ir retāki nekā pārējie, tie ir tīrākie pūķi un parādās tikai teju vai izredzētajiem.

Ticiet man, pirmoreiz mūžā ieraugot pūķus, turklāt ne tikai vienu vien, sajūsma pārvēršas eiforijā. Īpaši atklājot to, ka iGonam ir arī night-vision režīms... Baltie pūķi... Naksnīgajās debesīs parādās arī baltie pūķi.

---

Mēs nevaram palikt ilgāk. Trešajā dienā mums ir jādodas tālāk – daudzas teikas un notikumi bieži vien ir saistīti ar skaitli trīs, sākot no trīs tēva dēliem līdz „... trešajā dienā augšāmcēlās”. Mūsu stāsts nav izņēmums. Trešajā dienā mēs dodamies prom no meža. Mums līdzi katrai pa iGonam. Slovēnijā vēl šur tur pūķi lodā apkārt, bet Itālijā... Tur iGons kļūst tikai par tādu stila lietiņu, ar ko pastaigāties pa pilsētu, gluži kā ar tādām Anglijas karaliskā pāra kāzu viesu groteskajām cepurēm. Itālijā pūķi nedzīvo.

Es domāju par to, kā mājās izaudzēt mazu pūķīti, lai nākamajā vasarā to aizvestu uz tieši to pašu mežu Slovēnijā. Ja atrodat jebkādu iespēju to izdarīt, būšu pateicīga, ja dalīsieties ar mani šajā noslēpumā.

---

Mežā esmu pazaudējusi brilles, tāpēc Itāliju redzu vien pusmiglā. Un var jau būt, ka vairāk nevajag. Diezin vai šajā ceļā pēc pūķu vērošanas var būt kas vēl iespaidīgāks.

---

Kad esmu atgriezusies atpakaļ Maskačkas rezidencē, caur iGonu saņemu ziņu no gluži vai mītiskā meža saimnieka:

„Vakar redzēju varavīksnes krāsas pūķi. Man šķiet, ka tas ir mīlestības pūķis.”

---

Vēl kādam ir vēlme doties uz pūķu vērošanas festivālu šajā pašā maģiskajā mežā Slovēnijā nākamajā vasarā?