Jau vairākas dienas es to vien dzirdu, ka Trōpam būs randiņš. Nav jau tā, ka viņš meitās neiet. Iet gan, turklāt ar tādiem apgriezieniem, ka mēs viņu nekautrīgi atļaujamies dēvēt par banānu. Viņam tas gan glaimo, gan duras sirsniņā, bet katram savs krusts ir jānes. Tagad Trōpa krusts ir randiņš ar skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē, tādēļ viņš jau septiņos no rīta ir augšā, lai nobriestu un rūpīgi sagatavotos tik svarīgajam mirklim.
Uz satikšanos viņam jābūt deviņos vakarā. Pie Laimas pulksteņa, protams.
Jau plkst. 7.15 Trōps maršē pa māju, cītīgi cērtot papēžus grīdā. Man sasodīti gribas gulēt, bet viņš tagad mazgās drēbes. Drēbju mazgāšanu viņš uzskata par darbu, ko jāizdara ar īpašu rūpību un centību un tas nekas, ka to dara veļas mašīna, nevis viņš pats. Trōps nes drēbes uz veļas mašīnu pa vienai, turklāt tās vēl pa māju ir jāsagana: zeķes dzīvo zem gultas un koridorā, bikses uz krēsla atzveltnes, apeņi - vannasistabā, zem gultas, skapī un uz krēsliem, bet krekli ir klaidoņi un tie varētu atrasties jebkur. Re, dzirdu, nupat kaut ko izvilka no virtuves skapīša un iemeta veļasmašīnā. Zināma kārtība tajā visā ir (izņemot to, kas attiecas uz krekliem). Viņš klusiņām ielavās arī manā istabā, ja nu gadījumā te ir atrodams kas mazgājams, bet tad, kad es dusmīgi ielidinu viņam ar savu sarkano jaciņu, kura mētājas rokas stiepiena attālumā no manas gultas, viņš veikli no manas istabas pazūd. Laikam joprojām domā, ka esmu aizmigusi.
Veļas mašīna mierīgi murrā (un es zinu, ka mana sarkanā jaciņa būs viņa baltos kreklus samazgājusi maigi rozā), kad es dodos savā mierpilnajā rīta cēliena rituālā. Šodien manā darba plānā ir Trōpa randiņš. Tieši tādēļ es turpinu bakstīties pa māju un ignorēt Trōpa uzmanības pievēršanas mēģinājumus.
"To bārdu atstāt vai noskūties?" viņš man bļauj no vannas istabas. Es saku, ka jāatstāj, jo man vajag tieši to telpu, kurā viņš atrodas.
Šorīt Trōps ēd brokastis, kas ir pavisam neierasti. Mīļā stundiņ, viņš ir pagatavojis risoto, izvārījis makaronus ar gaļas mērci un maizes zupu saldajā ēdienā, un es nedrīkstu kaut ko no tā nepagaršot, jo ir taču lielā diena un viņa vīrieša lepnumu iedragāt nedrīkst. Mana iedragātā figūra šodien šķiet ir pieņemamāks upuris. Sēžu un uzupurējos.
Drīz jau vārti ir vaļā un man jāsāk konsultēt Trōpu. Kur mums iet, kur man viņu aizvest, ko mums darīt, ko man vilkt? Ak kungs, šodien Trōps taču nevar dzert alu, ko viņš ir darījis pēdējās trīspadsmit dienas krietni vairāk nekā ēdis! Vārdu sakot, dienas pirmā puse aiztraucas garām satraukumu plosīta. Līdz vieniem viņš jau divreiz ir paspējis noskūt un ataudzēt bārdu, nokrāsot sirmos matus ar flomasteru un nolemt, ka tomēr viņa jaunekļa sejai sirmums tīri labi piestāv.
Pēc tam, kad kādu stundu viņš ir pucējies un atrādījies man neskaitāmas reizes, salāpījis trīs bikses un piemērījis arī daļu manas garderobes, viņš man jautā: "Varbūt uzlikt šīs krelles?" Jā, Trōp, varbūt aizej un uzliec gēla nadziņus. Lūpukrāsu es tev aizdošu. "Nē, " es saku, "Pirmajā randiņā nevar. Un arī tās citas krelles nevar. Labāk nopērc viņai ziedus!" Šo te viņš nebija gaidījis. Vīrietis var iedomāties, ka patiks meitenei, ja uzliks krelles, bet viņam nekādi neienāk prātā, ka meitenēm patīk ziedi...
Ap diviem Trōps jau ir kaujas gatavībā - sagludinātās drēbes jau mugurā, kurpes nospodrinātas, tumšās matu cirtas ieveidotas un ķermenis iesmaržināts. Vēl tikai septiņas stundas un viņš viņu satiks - skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē.
Visu pārējo, ko viņš no rīta ir pagatavojis, es dienas gaitā izēdu. Trōps pats vairs neko nevar ieēst. Viņš apsēžas uz gultas malas, ieslēdz televizoru... Meditē? Re, gluži vai no tīra gaisa pēkšņi viņa rokā uzrodas skārdene alus! Fokus-pokus un Trōps jau ir aizmidzis. Margaritas, Malvīnes, Hosē un Armando turpina meklēt viens otru svētā pārliecība, ka otrpus ekrānam viņiem ir skatītājs, taču Trōps jau saldi krāc. Čalis tiešām ir noguris.
Meiteni bez ziediem nevar atstāt, tāpēc es aši knaši kātoju uz centrāltirgu. Rozēm un lilijām šoreiz ir jāiet garām. Skaistas, mīļas, interestantas un valdzinošas meitenes tādas pērk pašas jebšu dabū no naudīgiem pielūdzējiem. Trōpa meitenei vajag kaut ko vienkāršu, bet runājošu, tāpēc es izvēlos runājošās rudzupuķes, kuras šoreiz saka "Es ļoti gaidīju šo tikšanos un priecājos tevi redzēt!". Mīlestības, kaisles un pateicības ziediem šodien jāpaliek malā.
Mazliet pirms astoņiem es pamodinu Trōpu, atļauju viņam uzpīpēt un uzvilkt citas drēbes (šīs gluži vienkārši ir noburzījušās), viņš vēlreiz noskuj savus jau tā bērna pakaļiņas maigos vaigus, tad mēs iedzeram kafiju, es iegrūžu viņam rokās ziedus, atņemu stulbo cepuri, kuru viņš mēdz nēsāt un kura viņam varētu piestāvēt uzvilkta vienīgi uz pēdām, un palaižu prom.
Pēc 4 stundām Eiropas Hītu radio ziņo, ka meitenei ļoti patikuši ziedi un Trōps ir ticis pie jauna ieraksta plānotājā: nākamais randiņš pēc pāris dienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru