Reanimācija (tas nebija šodien)

Esmu piecēlusies agri un jau pirms 8:08 uzgājusi kādu nepubliskotu un nepabeigtu tekstu, kurā pazib tas, ka „atklāsmes bieži vien nāk kopā ar nogurumu, un kad es kļūstu pārāk vieda, drošāk un pareizāk ir doties pie miera.” Līdz šim tas klusītiņām dzīvojās pats savā tekstā, neviena netraucēts un nepluinīts. Visticamāk tagad tas teksts tā arī nekad nenomirs, bet ne par to... Ja es agros rītos neguļu, tad gribas pierakstīt to, kas naktī bijis nedroši un nepareizi. Man, protams, ļoti žēl, ka tas varētu izklausīties banāli, bet tā patiešām gadās, ka iekšējie un ārējie notikumi ne vienmēr ir māksla.

Iespējams, tā var notikt tikai vētras naktīs, kad aiz loga apgāzies žogs un vējš neapturams rausta plēves: gribēju atmosties, bet nevarēju sevi atrast.

Nekā es sev nevaru palīdzēt, ka man mugurā bija balts maisveidīgs naktskrekls, kājas bija basas un mati izlaisti pār pleciem, iespējams ne gluži manējie, bet mazliet plānāki un stipri pelēki. Galvā visu laiku skanēja televizors. Tāda nesaprotama zumēšana, no kuras par visām varītēm gribēju atbrīvoties. Klīdu no istabas uz istabu meklējot televizoru, lai to varētu izslēgt. Bet manās mājās nav televizora. Manās mājās istabas nav tik tukšas. Manās mājās istabu nav tik daudz. Un manās mājās nav tādas istabas, kurā ieejot var attapties uz klints malas līdzās vēja nogurdinātiem kokiem un ar krāčainu upi lejā. Istabas aukstas, lai gan aukstums nejūtams, pelēkas, pustukšas un ar durvīm. Televizora zumēšana manā galvā tikai pieņēmās spēkā, tā kļuva neizturama, un bija jāpamostas. Es tikai nevarēju sevi atrast. No vienas istabas nākamajā, un nākamajā, un nākamajā, bet neviena no tām nebija manējā.

Beidzot atmodos vecāku mājās. Milisekundes mieriņš un atvieglojums, līdz atskārsmei, ka esmu atmodusies gultā, kur manis nav. Tas notika pietiekami ātri, lai laiks būtu neaptverams. Atradu. Mans bārdainais draudziņš saldi gulēja, bet es stiepu roku, lai mani tur. Es būtu kliegusi, ka aizlidošu, ja mani nenoturēs un neievilks atpakaļ, bet skaņas man nebija. Itin nekādas. Un kājas jau bija pacēlušās 150 grādu leņķī pret gultu. Pamodināt viņu, lai satver aiz rokas, iekliegties un atmosties!

Es, protams, atmodos. Sarunas blakusistabā izklausījās līdzīgas televizora dunēšanai. Blakus guļošais - silts un saldi iemidzis. Pieķēros viņa rokai, piecēlos pussēdus un atvēru acis, lai pārbaudītu, vai pazīstu šo vietu. Ir. Es biju mājās. Es biju es.

Es atkal biju es, lai saldi iemigtu, domātu, ka varētu kļūt par vizuālās mākslas skolotāju, un mācītu cilvēkiem, ka ar radošajiem bērniem – mūziķiem, rakstniekiem un māksliniekiem – ir jāstrādā citādāk nekā ar sportistiem. Bez agresijas, jo jūtīgās dvēseles agresija un spiediens plēšot pušu, kamēr sportistiem agresija un spiediens derot.

Sapņus vajag reanimēt tūlīt pēc pamošanās. Tas man tāds netikums ar ko laikam jau katram, ar ko esmu dalījusi dzīvesvietu, ir nācies sadzīvot. Rīti sākas ar stāstiem. Rītiem ir jāsākas ar stāstiem, kaut vai izstāstītiem pusmiegā un atstāstītiem sev pašam, citādi tie pazūd un neatgriežas. Ticu, ka neizstāstītie sapņi turpina klīst no istabas uz istabu un varbūt pat karājas man virs galvas ar izstieptu roku, lai tos noturu un atmodinu. Iespējams, ka tie aiziet pie nākamā, ja nesadzirdu viņu bez-skaņas kliedzienus.

Ir misija.

Vēstnieku rezidences ir tādas brīnumainas padarīšanas, kas no malas izskatās kā dzīve pārpilnības ragā. Bet neba nu man platekrāna televizors un bezmaksas cukurs būtu kas mūžības vērts.  Pēc cīņas ar tehnoloģiju garantijas remontu iekritu apsēstībā ar pārvākšanos un ēterisko eļļiņu dievināšanu, tāpēc bija pavisam piemirsies, ka pirksteļiem ne tikai jārullē tīmekļa lapeles no augšas uz leju, bet ir iespējams paskriet pa klaviatūru mazliet vairāk nekā tikai gūgles meklētājā. Neba nu šo vasaru redzēju, lai vispār kaut kam būtu iedvesmojusies. Kamēr Skābe Art kolektīvs bija padzīvojies pa vasaras sulīgo, atvērto klēpi, godam nopelnot balvu nominācijā „Gada Rokenrōls”, Kreile rūpējās par labsajūtu vēstnieku rezidencē. Sejas te nāca, gāja un mainījās, nostalģija pārņems tikai pēc tam. Un varbūt nepārņems, jo Kreilei šis netikums nepiemīt. Reti, reti vien kādas atblāzmas.  Ja nu vienīgi būs tajās reizēs, kad no buržuju rajona uz gultasvietas rezidenci būs jāiet 15, nevis 5 minūtes. Esmu apsolījusies, pēc divām nedēļām aizejot pensijā noballēt līdz pirmajiem gaiļiem, varbūt pat līdz otrajiem. Pēc tam dienu nokrākt, aizbraukt uz laukiem, atbraukt atpakaļ un mesties atpakaļ cīņā par materiālās pasaules atbalstu radošajiem meklējumiem. Tamborēšu lupatu paklājus, rakstīšu grāmatas un neiešu ārā no mājas. Patiesībā tā ir tā vienīgā dzīve, pie kuras līdz šim man ir gribējies pieķerties. Neviena cita mani tik ļoti nav ievilkusi ilgtermiņā. 

Vispār, Kreile atkal raksta dzeju. Pēdējā laikā viņa arī negrib palikt veca.

Pagaidiet, pirms aizeju gulēt, ir vēl viena lietiņa: tieši tādu es to nosapņoju un, tūlīt pēc pamošanās, metos zīmēt. Drīzumā risināsim arī šo mīklu. Ir misija.

Dzeltenais

Biju asfalta noklātā jūras krastā. Mūsu tur bija daudz, un es mēģināju atrast savu vietu starp dzeltenajos krekliņos ģērbtajiem protestētājiem. Mums bija jāsastājas vienā līnijā gar krastu ar skatu uz horizontu. Katram rokās bija arī lapiņas ar saukļiem un uzrakstiem. 

Izskatījās, ka es te esmu ieradusies ne tādēļ, ka man pašai ir vēlme te būt. Varbūt te biju tusiņa, varbūt kāda īpaša cilvēka dēļ, bet noteikti ne planētas glābšanas vārdā. Es vispār dikti neticu planētas glābšanai, stāvot ar uzrakstiem pret horizontu (arī sapņos ne). Ne vella tas horizonts nelasīs, ko mēs tur esam sarakstījuši, vēl jo vairāk, ja paši to neizlasām.

Mans uzraksts un baltas A4 lapas, piemēram, bija rumāņu valodā un sākās ar „Totul are...” – kas bija tālāk, es neatceros, bet izskatās, ka Kreile jau atkal nebija izdomājusi kādu spēcīgu saukli, bet palikusi filosōfiskajā zonā. „Totul are...” būtu tulkojams kā „Viss ir...” jebšu „Visam ir...” - atkarībā no tā, kas tajā teikumā seko tālāk. Ej nu tu tagad izdomā, kas bija tālāk...

Visapkārt cilvēki, es staigāju un meklēju savu vietu, satieku kādu meiteni, kura palien zem tilta iešņaukt pulverīti, tad kāds cits mani parauj aiz rokas uz kādu citu vietu, kur stāvēt ar savu protesta lapu. Viss tūlīt sāksies. Tūlīt būs. Es vēl savu vietu neesmu atradusi. 

Protestētāji tiek norobežoti ar žogu, viņi stāv ar uzrakstiem pret horizontu, un viņiem aiz muguras ir kāds, kurš rāda kustības (gluži kā Dziesmusvētkos, tikai ne priekšā). Arī es un vēl pāris sveši cilvēki aizlienam aiz žoga un papildinām protestētāju rindas. Manā galvā notiek pavisam kas cits, ne jau nu planētas glābšana ar uzraksta palīdzību.

Mierīgais dzleteno krekliņu protests ir beidzies. Daži tiek apbalvoti ar goda rakstiem un pateicībām par ieguldījumu protesta organizēšanā. Izskan man pazīstamu cilvēku vārdi. 

Ir cilvēku jūra. Mēs kustamies haotiski. Man jāatrod mans dzeltenais mētelis. Bez tā es nevaru aiziet mājās.

Ir vasaras vidus, jūra šalc maigi, koki ir zaļi, kafejnīciņas klintīs jūras krastā pilnas ar cilvēkiem. Bet es nevaru aiziet mājās bez pufīgā, dzeltenā mēteļa. Man, protams, vēl iešaujas prātā jautājums – kāda velna pēc man ir kas tāds, kā šis dzeltenais mētelis un kāpēc es nevaru bez viņa aiziet mājās, bet jautājumus šodien es pamanos norīt, nemēģinot tos atbildēt.

Ir garas rindas ar sakārtiem mēteļiem, to ir neprātā daudz un tie ir tik dažādās krāsās, bet mana dzeltenā – nav.

No horizonta puses pāri jūrai atskan mūzika. Kaut kas no krievu estrādes, bet visnotaļ klausāms. Ir sācies koncerts, kurā neko nerādīs, bet visi vienkārši skatīsies jūrā un klausīsies. Es jau atkal neatrodu vietiņu, kur iespraukties. Ir cilvēku jūra, un es esmu viena. Dzeltenais mētelis nav atrasts, bet tagad ir jāmeklē vietiņa koncerta baudīšanai.

Ir kāda māja, kuras lievenis beidzas jūrā un kur var nokļūt tikai brienot jūrā iekšā. To es arī izdaru. Tur es palikšu baudīt koncertu. 

Es stāvu uz lieveņa. Mūzika ir brīnišķīga. Uz mirkli es pamanos aizvērt acis un būt tur, kur es esmu. Tad māja izkustas. Tā peld jūrā paralēli krastam. Manos matos ir vējš. Mūzika plūst pāri jūrai.

Es atveru acis. Piefiksēju, ka kustamies paralēli krastam. 

Tā ir mana iespēja lūkot pēc dzeltenā mēteļa, neskraidot pa krastu. Vēl joprojām lūkot pēc dzeltenā mēteļa, kad esmu jau prom no krasta. Es varbūt tur nemaz vairs neatgriezīšos un mētelis man vairs nebūs vajadzīgs. Bet es ar acīm vēl turpinu meklēt dzelteno mēteli, kas palicis krastā. Bez tā es vasaras vidū nevaru aiziet mājās. Un es esmu atpakaļ nekurienē.

Šis ir stāsts no „Kad es atveru acis” sērijas. Tātad, kad es atveru acis man priekšā ir milzīgs vecišķi dzeltens ekrāns, caur kuru spiežas balta gaisma. Pag, es esmu pamodusies vai arī nē? Es esmu. Tie ir aizkari manā istabā. Tā ir tā drošības sajūta, kas dzīvo dzeltenajā. Tās drošības sekundes, kuras luksofora dzeltenais liek nostāvēt pie gājēju pārejas krustojumā.

Re, es atkal esmu nozvejojusi pāris atbildes miegā.Tas dzeltenais mani nevajā. Es pati viņu sev velku līdzi. Es pati tik ļoti baidos no dzeltenā atkāpties solīti atpakaļ.

---
Trōps ieveļas manā istabā ar „Ko tu tur raksti?”

Es saku, ka atkal esmu pamodusies ar atbildēm rokās. Un tas atkal ir noticis no svētdienas uz pirmdienu.

Visnotaļ patīkami, ka Trōps nesarauc seju vai neierindo mani jukušo sarakstā.

Nenokārtotie eksāmeni

Es pamostos pēc desmitiem. Visbiežāk man ir tīri vienalga kādu dienu rāda kalendārs, man tikai jāatceras, ka sestdienās pie manis nāk ciemos meitenes un vēl man jāatceras, ka visbiežāk sastrēgumi darbā man mēdz rasties tieši tajās dienās, kad kāds mani grib satikt, un man mēdz gadīties tukšās dienas, kad citi ir aizņemti darbā. 

Šodien es zinu, ka ir pirmdiena, lai gan šķiet, ka itin viss šajā pasaulē liecina par pretējo: man ir daudz darāmā un mājās neesmu viena - Trōps un Kadars Malnītis blakus istabā dala divas naktis vecus piedzīvojumus, nespēdami vienoties, kurš no jauniegūtajiem telefona numuriem pieder kurai dāmai. 

Es nelienu laukā no gultas. Es tikko vēl biju citur. Es tikko niru okeāna dzelmē. Busiņā. Kopā ar vecmāmiņu, kas bija manāmi jaunāka un stilīgāka par mani.

Kurā vietā tas stāsts sākās vakarnakt, es neatceros, bet acīmredzot tas nenotika vakardienā. Skola bija kā labirints, kurā es vienmēr pamanījos apmaldīties. Es tikai zināju, ka katrā stāvā ir divas ēdamzāles, bet kur atrast pareizos kabinetus, lai nokārtotu eksāmenus, es tā arī nesapratu. Kāds no otrā stāva izkāpa pa logu, kāds cits mani pierunāja ēst neatļautajā ēdamzālē, bet, kad minūtes strauji tuvojās eksāmena laikam, es paliku viena. 

Es stāvēju skolas pirmajā stāvā un man nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nokļūst otrajā. Lifts. Tam būtu jābūt vienkāršāk nekā atrast trepes. Tur jau tas bija - lifts ar aizkariņu durvīm manā acu priekšā aizverās un devās uz augšu. Ar steigu trausos iekšā, kad tas atkal nonāca lejā. Nē, es ar liftu nemāku rīkoties... Kā tad lai tiek galā ar tām pogām? Spiežu 3. Nekas nenotiek. Man blakus uzrodas patīkama, smaidoša sieviete dabīgi tumšbrūniem matiem un meditatīvā mierā man saka: "Jums nevajadzēja otro stāvu?" Vajadzēja... Es izrauju ārā pogas un mēģinu 3 un 2 samainīt vietām. Nekas nesanāk. Mans satraukums aug. Liftā aiz aizkariņiem uzrodas arī trešā un es metu kautrību pie malas: "Sakiet, vai Jūs nevarētu palīdzēt?" Trešā paņem lifta pogas rokās. No tām nāk kāda dīvaina smarža. "Pagaidiet..." viņa saka "Es zinu to smaržu... pag... tā ir Jēzus smarža!" Šķiet, ka trešā nav pie pilna prāta - viņa osta podziņas un viņai ne prātā nenāk tās likt atpakaļ vietā, lai lifts beidzot izkustētos. Patīkamā sieviete turpina stāvēt turpat liftā ar to pašu meditatīvo mieru. Viņai vispār kaut kur ir jānokļūst? Otrā. Tā otrā esmu es, iespējams, ka es patiesībā esmu viņas visas trīs, bet šobrīd nav nekā svarīgāka par to, ka tai otrajai, kura esmu es, ir jānokārto eksāmens.

Es nezinu, kas tālāk notiek liftā, es zinu tikai to, ka ierodos īstajā kabinetā, kad visi jau nodod eksāmenu lapas. Es esmu nokavējusi un citas iespējas nebūs. Es esmu nesekmīga  un izrādās, ka šis nav pirmais eksāmens,  ko esmu vienkārši palaidusi garām. Es neraudu, bet es jūtu kā asaras jau sakāpušas līdz ausīm, nē nu jau līdz pus acīm, tās piepilda visu galvu līdz pus-acīm.

Jau nākamajā brīdī es sēžu busiņa aizmugurējā sēdēklī un pie stūres ir kāda patīkama jauna dāma ar dabīgi tumšbrūniem matiem un hipsteru brillēm - mana vecmāmiņa (man nav ne jausmas, kas viņa ir). Viņa smaida un iegriež busiņu tieši okeānā, tieši zem ūdens. Mēs braucam uz leju. Redzu milzu astoņkājus - tādas kā Ursulas no Disneja multenes "Mazā Nāriņa". "Ko mēs tur darīsim?" es viņai prasu.

"Viss ir labojams," viņa man atbild "Tur, dzelmē, var izlabot visu."

Tad es pamostos. Man nav ne mazākās vēlmes līst ārā no gultas un nodarboties ar ierindas pilsoņa pirmdienu. Manas rokas ir pilnas ar atbildēm. Es zinu, kam es vakarā piezvanīšu. Es zinu, kādas krāsas aizkarus vajag manā istabā. Es zinu, ka tur dzelmē nav ne cerības, ne bezcerības. Tur vienkārši viss ir iespējams, ja atrod īsto podziņu, ar ko sevi iedarbināt.