Zīmes

„Jūs kādreiz esat tā jutusies... tā, ka esat divas. Un nezināt, kura no tām esat... It kā vienā cilvēkā, jūs būtu divas... Zobrati, kuriem sāp katru reizi saskaroties. Tas notiek nepārtraukti...”

Mums blakus sēdošā svešā sieviete neatbild. Paskatās uz mums un atkal aizgriežas, it kā mēs nemaz nerunātu ar viņu. 

Var jau būt, ka mēs nemaz arī nerunājam ar viņu. Šis ir visklusākais un visskumjākais trolejbuss pasaulē. Pat pa telefonu neviens nerunā. Sejas ir tukšas un pelēkas. Nevienai, itin nevienai no šīm sejām... ne vecai, ne jaunai... nevienai nav sava stāsta. 

Vēl pirms brīža mēs gājām pa ielu un raudājām. Mazās bodītes klusiņām slēdzās ciet. Gaismas izdzisa. Un mēs, kā jebkura cita, kura nes divu vai pat vairāku netveramu būtņu smagumu uz viena plecu pāra, lūdzāmies: „Dod man kādu zīmi...” Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Bet tagad neviena no mūsu acīm un smadzeņu puslodēm neko neatpazīst. 

Smagi. 

Ir smagi nest mazāk nekā vajadzētu – dalīt vienu acu pāri uz divām, vienu muti un vienas smadzenes uz divām, bez mazākās iespējas jelkad no tā izrauties. 

*Jelkad - laika apzīmējums, neizmērāms laika nogrieznis, kuram tomēr ir robeža telpā.

Pavisam nesen sapnī mēs gājām pie ārsta, un viņš teica: „Jūsu asinis... 60 procenti jūsu asiņu jau ir sasaluši... Reta slimība. Jūs ilgi vairs nedzīvosiet. Jūsu asinis sasals pavisam. Tas būs drīz.” Tas bija vēstījums vienai no mums vai arī ķermenim, kurā mēs abas esam ieslodzītas? Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Torīt pamostoties, mēs atpazinām, taču mums nebija receptes. Ārsts neteica, ka jelkāda dziedināšana vispār ir iespējama. Un vai tas bija vienai no mums, vai mums abām? 

Pirms skumjākā trolejbusa pasaulē mēs gājām pa ielu un lūdzāmies pēc zīmēm. 

Nevienas pašas. 

Nevienas zīmes. 

Nevienas sejas ar stāstu. 

Nevienas reklāmas, ko atpazīt kā zīmi.

Nevienas skaņas vai sauciena. 

Tikai mēs divas. Un abas bez es. Abas Šambalas, Atlantīdas, Austras koka un Paradīzes meklējumos. Abas bez serdes. Neglābjami tuvu patiesībai. Tik tuvu, ka pasaule vienkārši pazūd.

Esam tikai mēs. Divas. Vienādas. Skatoties spogulī, mums ir tikai viena seja. Un tieši pa vidu ir zobratu tikšanās vieta. Starp smadzeņu puslodēm. Tieši tur mēs esam iestrēgušas. Jo tur viss krustojas. Tieši aiz trešās acs, kura nerimtīgi redz zīmes, bet nekad neredz nevienu no mums.

Aiz trešās acs nervu gali iestiepjas smadzeņu centrā. Tukšumā. 

Mūsu ķermeni pārņem aukstas trīsas. Mēs, protams, abas to jūtam, taču tās nepieder nevienai no mums. Un neviena no mums nav tā, kas kontrolē asiņu riņķošanu, elpošanu vai ceļu locītavu kustības, sperot soļus. 

Mēs varbūt esam zīmējums, varbūt grāmata, varbūt laiva, bet varbūt tikai rāmis. Bet tā seja ar zobratu tikšanās vietu tieši pa vidu, tai nekad nebūs sava es. Ne ar mazo, ne lielo burtu. 

Pasaules satiekas. Un ja nebeidzas neviena no tām, ir vai nu jāmirst, vai jādodas atpakaļvirzienā. Tikai atpakaļvirziena nav. Visumam esot robeža? Idioti.

Hello, tabletītes!

 „Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!

Viens īsais par lielumu un mazumu iekš Skābe Art