Dzeltenais

Biju asfalta noklātā jūras krastā. Mūsu tur bija daudz, un es mēģināju atrast savu vietu starp dzeltenajos krekliņos ģērbtajiem protestētājiem. Mums bija jāsastājas vienā līnijā gar krastu ar skatu uz horizontu. Katram rokās bija arī lapiņas ar saukļiem un uzrakstiem. 

Izskatījās, ka es te esmu ieradusies ne tādēļ, ka man pašai ir vēlme te būt. Varbūt te biju tusiņa, varbūt kāda īpaša cilvēka dēļ, bet noteikti ne planētas glābšanas vārdā. Es vispār dikti neticu planētas glābšanai, stāvot ar uzrakstiem pret horizontu (arī sapņos ne). Ne vella tas horizonts nelasīs, ko mēs tur esam sarakstījuši, vēl jo vairāk, ja paši to neizlasām.

Mans uzraksts un baltas A4 lapas, piemēram, bija rumāņu valodā un sākās ar „Totul are...” – kas bija tālāk, es neatceros, bet izskatās, ka Kreile jau atkal nebija izdomājusi kādu spēcīgu saukli, bet palikusi filosōfiskajā zonā. „Totul are...” būtu tulkojams kā „Viss ir...” jebšu „Visam ir...” - atkarībā no tā, kas tajā teikumā seko tālāk. Ej nu tu tagad izdomā, kas bija tālāk...

Visapkārt cilvēki, es staigāju un meklēju savu vietu, satieku kādu meiteni, kura palien zem tilta iešņaukt pulverīti, tad kāds cits mani parauj aiz rokas uz kādu citu vietu, kur stāvēt ar savu protesta lapu. Viss tūlīt sāksies. Tūlīt būs. Es vēl savu vietu neesmu atradusi. 

Protestētāji tiek norobežoti ar žogu, viņi stāv ar uzrakstiem pret horizontu, un viņiem aiz muguras ir kāds, kurš rāda kustības (gluži kā Dziesmusvētkos, tikai ne priekšā). Arī es un vēl pāris sveši cilvēki aizlienam aiz žoga un papildinām protestētāju rindas. Manā galvā notiek pavisam kas cits, ne jau nu planētas glābšana ar uzraksta palīdzību.

Mierīgais dzleteno krekliņu protests ir beidzies. Daži tiek apbalvoti ar goda rakstiem un pateicībām par ieguldījumu protesta organizēšanā. Izskan man pazīstamu cilvēku vārdi. 

Ir cilvēku jūra. Mēs kustamies haotiski. Man jāatrod mans dzeltenais mētelis. Bez tā es nevaru aiziet mājās.

Ir vasaras vidus, jūra šalc maigi, koki ir zaļi, kafejnīciņas klintīs jūras krastā pilnas ar cilvēkiem. Bet es nevaru aiziet mājās bez pufīgā, dzeltenā mēteļa. Man, protams, vēl iešaujas prātā jautājums – kāda velna pēc man ir kas tāds, kā šis dzeltenais mētelis un kāpēc es nevaru bez viņa aiziet mājās, bet jautājumus šodien es pamanos norīt, nemēģinot tos atbildēt.

Ir garas rindas ar sakārtiem mēteļiem, to ir neprātā daudz un tie ir tik dažādās krāsās, bet mana dzeltenā – nav.

No horizonta puses pāri jūrai atskan mūzika. Kaut kas no krievu estrādes, bet visnotaļ klausāms. Ir sācies koncerts, kurā neko nerādīs, bet visi vienkārši skatīsies jūrā un klausīsies. Es jau atkal neatrodu vietiņu, kur iespraukties. Ir cilvēku jūra, un es esmu viena. Dzeltenais mētelis nav atrasts, bet tagad ir jāmeklē vietiņa koncerta baudīšanai.

Ir kāda māja, kuras lievenis beidzas jūrā un kur var nokļūt tikai brienot jūrā iekšā. To es arī izdaru. Tur es palikšu baudīt koncertu. 

Es stāvu uz lieveņa. Mūzika ir brīnišķīga. Uz mirkli es pamanos aizvērt acis un būt tur, kur es esmu. Tad māja izkustas. Tā peld jūrā paralēli krastam. Manos matos ir vējš. Mūzika plūst pāri jūrai.

Es atveru acis. Piefiksēju, ka kustamies paralēli krastam. 

Tā ir mana iespēja lūkot pēc dzeltenā mēteļa, neskraidot pa krastu. Vēl joprojām lūkot pēc dzeltenā mēteļa, kad esmu jau prom no krasta. Es varbūt tur nemaz vairs neatgriezīšos un mētelis man vairs nebūs vajadzīgs. Bet es ar acīm vēl turpinu meklēt dzelteno mēteli, kas palicis krastā. Bez tā es vasaras vidū nevaru aiziet mājās. Un es esmu atpakaļ nekurienē.

Šis ir stāsts no „Kad es atveru acis” sērijas. Tātad, kad es atveru acis man priekšā ir milzīgs vecišķi dzeltens ekrāns, caur kuru spiežas balta gaisma. Pag, es esmu pamodusies vai arī nē? Es esmu. Tie ir aizkari manā istabā. Tā ir tā drošības sajūta, kas dzīvo dzeltenajā. Tās drošības sekundes, kuras luksofora dzeltenais liek nostāvēt pie gājēju pārejas krustojumā.

Re, es atkal esmu nozvejojusi pāris atbildes miegā.Tas dzeltenais mani nevajā. Es pati viņu sev velku līdzi. Es pati tik ļoti baidos no dzeltenā atkāpties solīti atpakaļ.

---
Trōps ieveļas manā istabā ar „Ko tu tur raksti?”

Es saku, ka atkal esmu pamodusies ar atbildēm rokās. Un tas atkal ir noticis no svētdienas uz pirmdienu.

Visnotaļ patīkami, ka Trōps nesarauc seju vai neierindo mani jukušo sarakstā.

Nenokārtotie eksāmeni

Es pamostos pēc desmitiem. Visbiežāk man ir tīri vienalga kādu dienu rāda kalendārs, man tikai jāatceras, ka sestdienās pie manis nāk ciemos meitenes un vēl man jāatceras, ka visbiežāk sastrēgumi darbā man mēdz rasties tieši tajās dienās, kad kāds mani grib satikt, un man mēdz gadīties tukšās dienas, kad citi ir aizņemti darbā. 

Šodien es zinu, ka ir pirmdiena, lai gan šķiet, ka itin viss šajā pasaulē liecina par pretējo: man ir daudz darāmā un mājās neesmu viena - Trōps un Kadars Malnītis blakus istabā dala divas naktis vecus piedzīvojumus, nespēdami vienoties, kurš no jauniegūtajiem telefona numuriem pieder kurai dāmai. 

Es nelienu laukā no gultas. Es tikko vēl biju citur. Es tikko niru okeāna dzelmē. Busiņā. Kopā ar vecmāmiņu, kas bija manāmi jaunāka un stilīgāka par mani.

Kurā vietā tas stāsts sākās vakarnakt, es neatceros, bet acīmredzot tas nenotika vakardienā. Skola bija kā labirints, kurā es vienmēr pamanījos apmaldīties. Es tikai zināju, ka katrā stāvā ir divas ēdamzāles, bet kur atrast pareizos kabinetus, lai nokārtotu eksāmenus, es tā arī nesapratu. Kāds no otrā stāva izkāpa pa logu, kāds cits mani pierunāja ēst neatļautajā ēdamzālē, bet, kad minūtes strauji tuvojās eksāmena laikam, es paliku viena. 

Es stāvēju skolas pirmajā stāvā un man nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nokļūst otrajā. Lifts. Tam būtu jābūt vienkāršāk nekā atrast trepes. Tur jau tas bija - lifts ar aizkariņu durvīm manā acu priekšā aizverās un devās uz augšu. Ar steigu trausos iekšā, kad tas atkal nonāca lejā. Nē, es ar liftu nemāku rīkoties... Kā tad lai tiek galā ar tām pogām? Spiežu 3. Nekas nenotiek. Man blakus uzrodas patīkama, smaidoša sieviete dabīgi tumšbrūniem matiem un meditatīvā mierā man saka: "Jums nevajadzēja otro stāvu?" Vajadzēja... Es izrauju ārā pogas un mēģinu 3 un 2 samainīt vietām. Nekas nesanāk. Mans satraukums aug. Liftā aiz aizkariņiem uzrodas arī trešā un es metu kautrību pie malas: "Sakiet, vai Jūs nevarētu palīdzēt?" Trešā paņem lifta pogas rokās. No tām nāk kāda dīvaina smarža. "Pagaidiet..." viņa saka "Es zinu to smaržu... pag... tā ir Jēzus smarža!" Šķiet, ka trešā nav pie pilna prāta - viņa osta podziņas un viņai ne prātā nenāk tās likt atpakaļ vietā, lai lifts beidzot izkustētos. Patīkamā sieviete turpina stāvēt turpat liftā ar to pašu meditatīvo mieru. Viņai vispār kaut kur ir jānokļūst? Otrā. Tā otrā esmu es, iespējams, ka es patiesībā esmu viņas visas trīs, bet šobrīd nav nekā svarīgāka par to, ka tai otrajai, kura esmu es, ir jānokārto eksāmens.

Es nezinu, kas tālāk notiek liftā, es zinu tikai to, ka ierodos īstajā kabinetā, kad visi jau nodod eksāmenu lapas. Es esmu nokavējusi un citas iespējas nebūs. Es esmu nesekmīga  un izrādās, ka šis nav pirmais eksāmens,  ko esmu vienkārši palaidusi garām. Es neraudu, bet es jūtu kā asaras jau sakāpušas līdz ausīm, nē nu jau līdz pus acīm, tās piepilda visu galvu līdz pus-acīm.

Jau nākamajā brīdī es sēžu busiņa aizmugurējā sēdēklī un pie stūres ir kāda patīkama jauna dāma ar dabīgi tumšbrūniem matiem un hipsteru brillēm - mana vecmāmiņa (man nav ne jausmas, kas viņa ir). Viņa smaida un iegriež busiņu tieši okeānā, tieši zem ūdens. Mēs braucam uz leju. Redzu milzu astoņkājus - tādas kā Ursulas no Disneja multenes "Mazā Nāriņa". "Ko mēs tur darīsim?" es viņai prasu.

"Viss ir labojams," viņa man atbild "Tur, dzelmē, var izlabot visu."

Tad es pamostos. Man nav ne mazākās vēlmes līst ārā no gultas un nodarboties ar ierindas pilsoņa pirmdienu. Manas rokas ir pilnas ar atbildēm. Es zinu, kam es vakarā piezvanīšu. Es zinu, kādas krāsas aizkarus vajag manā istabā. Es zinu, ka tur dzelmē nav ne cerības, ne bezcerības. Tur vienkārši viss ir iespējams, ja atrod īsto podziņu, ar ko sevi iedarbināt.

Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa.

Vakar mūsu dzīvokļa vājākais izvēlās pa logu. (Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.)

 
Liriskā atkāpe (cilvēkiem ar vājiem nerviem, kuri mīl visu pasauli, - nelasīt. Stāstu un mūsu ikdienu šī atkāpe tāpat nemaina. Turpiniet lasīt tekstu, kurš nemežģī Jūsu acis, šo atkāpi mazajos burtos vienkārši izlaižot):  

Es esmu godīgs cilvēks, kurš pa pasauli neklaigā, ka neprātīgi mīl dzīvniekus, taču ir diezgan līdzjūtīga un saprotoša radība. Dārgie dzīvnieku mīļotāji, kuri klaigā, bet nekad ne par vienu nav paši ik dienas rūpējušies: jūs esat pilnīgi apdauzīti un gan sabiedrībai, gan paši sev nederīgi radījumi. Man nav problēmu, ja jūs nemīlat dzīvniekus. Es arī uzskatu, ka neesmu nekāds dzīvnieku mīļotājs. Man ir problēmas, ja jūs tukšpaurīgi runājat par mīlestību, kuru nepazīstat.Un es jūs netaisos saprast, ja jūs man prasāt, kāpēc man vispār rūp šis kaķis. Jūs esat pelnījuši izkrist no piektā stāva. Pasaulē mūsu tāpat jau ir par daudz un varbūt zemeslodei paliktu vieglāk.

Kopš mūsu pirmās viesošanās klīnikā Sudrabpelēkā nebija ne mirkli aizvērusi acis, lai nosnaustos, un neko arī nebija ēdusi. Pēc veltīgiem mēģinājumiem atkal 3 sekundēs salikt kubiku-rubiku Kadars Malnītis vairākas stundas pavadīja blenžot sienā. Viņš cītīgi meklēja notikušā vainīgos, bet nevienu piemērotāku kandidātu par sevi nespēja atrast. Ap pusnakti Kadars Malnītis paņēma rokās savu mīļāko otiņu un izvilka no pagultes krāsu kasti. Vismaz 54 gadus viņš šīs lietas nebija lietojis. Tagad bija pienācis īstais brīdis. Kadars lēni un rūpīgi istabas tālākajā kreisajā stūrī sarakstīja iemeslus (katram no tiem pielāgojot atbilstošu krāsu), kāpēc tieši viņš ir vainīgs kaķa izlidošanā pa logu: jo viņš skatījās Olimpiskās spēles, jo viņš pārāk ilgi brokastoja, kas radīja vēlmi apmeklēt labierīcības pusminūti vēlāk nekā ierasts, jo viņš nesakārtoja savu istabu vakar, jo viņš pavasarī pie visām palodzēm nepieskrūvēja kastes un nesastādīja tajās ziedus, jo viņa kaktuss, kas parsti stāvēja uz šīs nelaimīgās palodzes, bija aizgājis pie dieviem pirms diviem mēnešiem un trīspadsmit dienām, jo viņam negaršo biešu salāti... Saraksts turpinājās līdz pat grīdai tik garš, ka pienāca rīts.

Līdz ar pirmajām kaijām aiz loga es gāju gulēt, bet kad Vasja astoņos no rīta ar kāju atspēra bulciņu ceptuves durvis pagalmā, es jau biju augšā. Sudrabpelēkā turpināja negulēt, neēst un ar mums nesarunāties.

Pienāca laiks doties uz klīniku. Sudrabpelēkā jau nojauta, ka sāpēs un jau laicīgi sāka uz mums dusmoties, taču pati labprātīgi ierāpās nesamkastē, mierinot sevi ar domu, ka nekas nav tikai labs vai slikts. Labais šajā gājienā ir tas, ka viņa būs ārā, turklāt pietiekami drošās rokās, lai ziņkārīgi novērotu ārpasauli, no tās nebaidoties. 

Tāpat kā pirmajā dienā, ejot caur Ivana kapiem Sudrabpelēkā atžirgst. Šoreiz mēs arī nedesojam meteorītu krišanas ātrumā un Kadram netrīc rokas. Kapus Sudrabpelēkā līdz šim notikumam nebija redzējusi. Visnotaļ aizraujošā pasākuma patīkamā daļa beidzas tad, kad mēs visi trīs pazūdam tunelī zem sliedēm, kas mūs tūlīt izvedīs uz Satekles ielas. 

Sudrabpelēkā ir tumsā. Sudrabpelēkā redz gaismu tuneļa galā. Sudrabpelēkā atceras vakardienas lidojumu. Sudrabpelēkā iebāž purniņu zem ķepām. 

Kad mēs ierodamies mājā nr. 101, ir pirmdiena un nav cietušo rindas. Statistika nav melojusi: mājdzīvnieku nelaimes gadījumu skaits vislielākais ir tieši svētdienās. Falkors no Bezgalīgā Stāsta guļ stacionārā komā un astoņi dakteri viņu mēģina pagriezt uz otriem sāniem, lai nerodas izgulējumi un tūskas. Cik noprotam no dakteru sarunām, Falkoram pirms pāris stundām bijusi operācija. 

"Vai tā ir mūsu vakardienas lidotāja?" mūs ieraugot jautā smaidošais dakterītis. 

Tā pati. 

Izrādās, Kadars Malnītis paspējis arī izveidot sarakstu ar Sudrabpelēkās darbību uzskaitījumu katrā stundā. Viņš ir pierakstījis arī kaķenes domas, taču tās nav sevišķi noderīgas ārstēšanas procesā, jo nevienā mirklī Saudrabpelēkā nav domājusi par to, kas tieši viņai sāp un par to kā viņa jūtas. Tās ir bijušas tikai filozofiskas pārdomas. Viena no tām atklāj, ka viņa esot uzlabojusi savu karmu: par to liecina patīkamais fakts, ka šodien viņai jau ir glīta un pilnīgi jauna pārnēsājamā kaste, kas atgādina gaisa tramvaju, nevis vakardienas sagrabējušais kartona gabals. 

Pēc Kadara saraksta izskatīšanas, dakteris mums norāda uz to, kas no tā visa ir labi un kas ir slikti. Pirmajā mirklī mums tas šķiet pilnīgi nepieņemami, jo mēs taču zinām, ka nekas nav viennozīmīgi ieliekams "labs" un "slikts" kastītēs. Lietu daba taču nevar būt viennozīmīgi vērtējama divās tik aprobežoti šaurās kategorijās, taču mums nekas cits neatliek kā savu vilšanos norīt un pieņemt daktera teikto kā vienīgo patiesību. Mēs diemžēl neesam dakteri un neesam arī iedziļinājušies pa logu izlidojušo mājdzīvnieku enciklopēdijā. 

Kad dakteris paziņo, ka jātaisa asins analīzes, kas izmaksā teju vai miljonu, mēs piekrītoši mājam ar galvu. Potes, sēdēšana pie sistēmas un pārējās procedūras ir mūsu vienīgā realitāte vēl pāris stundas. Problēma tikai tā, kam mums nav līdzi pietiekami daudz naudas, lai par šo pasākumu arī godprātīgi norēķinātos. 

Zvans Trōpam. Finansiālās problēmas izklāsts. Trōps apsola risinājumu. 

Turpinām visi trīs sēdēt pie sistēmas, kamēr kaķim iekšā pa vienai pilītei satek litrs bezkrāsaina šķidruma. Šodien kaķi ir jātur klēpī, citādi tā pilināšanas sistēma nedarbojas. 

Ir daudzas lietas, kas mūsu Sudrabpelēkajai nepatīk. Tās visas sāpes, dakteri, arī es un Kadars Malnītis, taču visvairāk viņai nepatīk suņi. Mūsu telpā ienāk dāma ar sunīti, kurš smagi elso un tagad mums sastādīs kompāniju, kamēr sunim iekšā satecēs litrs bezkrāsaina šķidruma. Sudrabpelēkā sarauc purniņu un sāk dusmīgi rūkt, raidot dzēlīgus skatienus suņa virzienā. Suņa saimniece tūdaļ sāk mums atvainoties un taisnoties, ka viņas mīlulis ir labsirdīgs un miermīlīgs, taču mūsu dusmīgajai jaunkundzei tas neinteresē. Mēs abi ar Kadaru par visām varītēm cenšamies noturēt savu kaķeni, lai viņa neizrauj sev no kājas sistēmas adatu un neskrien virsū slimajam suņukam. Tā rezultātā es dabūju pilnu klēpi svaiga, smakojoša kaķa urīna. Lieliski. Kadaram Malnītim mazliet sametas kauns - ne jau par kaķi, bet par to, kā es tagad izskatos. Viņš līdzjūtīgi paņem dusmīgo kaķi savā klēpī.

Pēc pāris minūtēm mēs dzirdam klīnikas gaitenī medmāsiņu flirtējošos smieklus un pazīstami smagus soļus. Arī mūsu vājākais - Sudrabpelēkā - zina, kas tas ir, tādēļ arī Kadars dabū svaigu kaķa urīnu uz savas bikšupriekšas. 

Trōps ir ieradies.

Kad dakteris mūs (nu jau visus četrus) laiž mājās, Trōps izvelk no kabatas miljonu. Esam veiksmīgi norēķinājušies, saņēmuši jaunas instrukcijas un zāles, un ne sevišķi laimīgi, kaķenes nočurāti, bet par sekundi tuvāk sazāļotā kaķa labsajūtai mierīgi ejam mājās. Nekāds jautrais pasākums tas nav.

No manis un Kadara Malnīša vējo kaķa urīna smarža, bet no Trōpa - medicīniskais spirts. Nē, Trōps nav dzēris. Trōps ir bijis centrāltirgū nodot asinis, lai segtu kaķa ārstēšanas izdevumus. Labi, ka Trōpa asinis ir daudz vērtīgākas nekā 97% šīs pasaules iedzīvotāju un cetrāltirgū tās pieņem par augstu cenu. Labi, ka Trōps centrāltirgū mums katram nopircis pa speķainam belašam. Labi, ka arī Sudrabpelēkā savu belašu tūlīt nemet atpakaļ devēja ģīmī, bet vismaz apošņā. Slikti ir tas, ka viņa joprojām klusē, neēd un rīt ir pirmā no daktera solītajām kritiskajām dienām.