Reanimācija (tas nebija šodien)

Esmu piecēlusies agri un jau pirms 8:08 uzgājusi kādu nepubliskotu un nepabeigtu tekstu, kurā pazib tas, ka „atklāsmes bieži vien nāk kopā ar nogurumu, un kad es kļūstu pārāk vieda, drošāk un pareizāk ir doties pie miera.” Līdz šim tas klusītiņām dzīvojās pats savā tekstā, neviena netraucēts un nepluinīts. Visticamāk tagad tas teksts tā arī nekad nenomirs, bet ne par to... Ja es agros rītos neguļu, tad gribas pierakstīt to, kas naktī bijis nedroši un nepareizi. Man, protams, ļoti žēl, ka tas varētu izklausīties banāli, bet tā patiešām gadās, ka iekšējie un ārējie notikumi ne vienmēr ir māksla.

Iespējams, tā var notikt tikai vētras naktīs, kad aiz loga apgāzies žogs un vējš neapturams rausta plēves: gribēju atmosties, bet nevarēju sevi atrast.

Nekā es sev nevaru palīdzēt, ka man mugurā bija balts maisveidīgs naktskrekls, kājas bija basas un mati izlaisti pār pleciem, iespējams ne gluži manējie, bet mazliet plānāki un stipri pelēki. Galvā visu laiku skanēja televizors. Tāda nesaprotama zumēšana, no kuras par visām varītēm gribēju atbrīvoties. Klīdu no istabas uz istabu meklējot televizoru, lai to varētu izslēgt. Bet manās mājās nav televizora. Manās mājās istabas nav tik tukšas. Manās mājās istabu nav tik daudz. Un manās mājās nav tādas istabas, kurā ieejot var attapties uz klints malas līdzās vēja nogurdinātiem kokiem un ar krāčainu upi lejā. Istabas aukstas, lai gan aukstums nejūtams, pelēkas, pustukšas un ar durvīm. Televizora zumēšana manā galvā tikai pieņēmās spēkā, tā kļuva neizturama, un bija jāpamostas. Es tikai nevarēju sevi atrast. No vienas istabas nākamajā, un nākamajā, un nākamajā, bet neviena no tām nebija manējā.

Beidzot atmodos vecāku mājās. Milisekundes mieriņš un atvieglojums, līdz atskārsmei, ka esmu atmodusies gultā, kur manis nav. Tas notika pietiekami ātri, lai laiks būtu neaptverams. Atradu. Mans bārdainais draudziņš saldi gulēja, bet es stiepu roku, lai mani tur. Es būtu kliegusi, ka aizlidošu, ja mani nenoturēs un neievilks atpakaļ, bet skaņas man nebija. Itin nekādas. Un kājas jau bija pacēlušās 150 grādu leņķī pret gultu. Pamodināt viņu, lai satver aiz rokas, iekliegties un atmosties!

Es, protams, atmodos. Sarunas blakusistabā izklausījās līdzīgas televizora dunēšanai. Blakus guļošais - silts un saldi iemidzis. Pieķēros viņa rokai, piecēlos pussēdus un atvēru acis, lai pārbaudītu, vai pazīstu šo vietu. Ir. Es biju mājās. Es biju es.

Es atkal biju es, lai saldi iemigtu, domātu, ka varētu kļūt par vizuālās mākslas skolotāju, un mācītu cilvēkiem, ka ar radošajiem bērniem – mūziķiem, rakstniekiem un māksliniekiem – ir jāstrādā citādāk nekā ar sportistiem. Bez agresijas, jo jūtīgās dvēseles agresija un spiediens plēšot pušu, kamēr sportistiem agresija un spiediens derot.

Sapņus vajag reanimēt tūlīt pēc pamošanās. Tas man tāds netikums ar ko laikam jau katram, ar ko esmu dalījusi dzīvesvietu, ir nācies sadzīvot. Rīti sākas ar stāstiem. Rītiem ir jāsākas ar stāstiem, kaut vai izstāstītiem pusmiegā un atstāstītiem sev pašam, citādi tie pazūd un neatgriežas. Ticu, ka neizstāstītie sapņi turpina klīst no istabas uz istabu un varbūt pat karājas man virs galvas ar izstieptu roku, lai tos noturu un atmodinu. Iespējams, ka tie aiziet pie nākamā, ja nesadzirdu viņu bez-skaņas kliedzienus.

Ir misija.

Vēstnieku rezidences ir tādas brīnumainas padarīšanas, kas no malas izskatās kā dzīve pārpilnības ragā. Bet neba nu man platekrāna televizors un bezmaksas cukurs būtu kas mūžības vērts.  Pēc cīņas ar tehnoloģiju garantijas remontu iekritu apsēstībā ar pārvākšanos un ēterisko eļļiņu dievināšanu, tāpēc bija pavisam piemirsies, ka pirksteļiem ne tikai jārullē tīmekļa lapeles no augšas uz leju, bet ir iespējams paskriet pa klaviatūru mazliet vairāk nekā tikai gūgles meklētājā. Neba nu šo vasaru redzēju, lai vispār kaut kam būtu iedvesmojusies. Kamēr Skābe Art kolektīvs bija padzīvojies pa vasaras sulīgo, atvērto klēpi, godam nopelnot balvu nominācijā „Gada Rokenrōls”, Kreile rūpējās par labsajūtu vēstnieku rezidencē. Sejas te nāca, gāja un mainījās, nostalģija pārņems tikai pēc tam. Un varbūt nepārņems, jo Kreilei šis netikums nepiemīt. Reti, reti vien kādas atblāzmas.  Ja nu vienīgi būs tajās reizēs, kad no buržuju rajona uz gultasvietas rezidenci būs jāiet 15, nevis 5 minūtes. Esmu apsolījusies, pēc divām nedēļām aizejot pensijā noballēt līdz pirmajiem gaiļiem, varbūt pat līdz otrajiem. Pēc tam dienu nokrākt, aizbraukt uz laukiem, atbraukt atpakaļ un mesties atpakaļ cīņā par materiālās pasaules atbalstu radošajiem meklējumiem. Tamborēšu lupatu paklājus, rakstīšu grāmatas un neiešu ārā no mājas. Patiesībā tā ir tā vienīgā dzīve, pie kuras līdz šim man ir gribējies pieķerties. Neviena cita mani tik ļoti nav ievilkusi ilgtermiņā. 

Vispār, Kreile atkal raksta dzeju. Pēdējā laikā viņa arī negrib palikt veca.

Pagaidiet, pirms aizeju gulēt, ir vēl viena lietiņa: tieši tādu es to nosapņoju un, tūlīt pēc pamošanās, metos zīmēt. Drīzumā risināsim arī šo mīklu. Ir misija.

Dzeltenais

Biju asfalta noklātā jūras krastā. Mūsu tur bija daudz, un es mēģināju atrast savu vietu starp dzeltenajos krekliņos ģērbtajiem protestētājiem. Mums bija jāsastājas vienā līnijā gar krastu ar skatu uz horizontu. Katram rokās bija arī lapiņas ar saukļiem un uzrakstiem. 

Izskatījās, ka es te esmu ieradusies ne tādēļ, ka man pašai ir vēlme te būt. Varbūt te biju tusiņa, varbūt kāda īpaša cilvēka dēļ, bet noteikti ne planētas glābšanas vārdā. Es vispār dikti neticu planētas glābšanai, stāvot ar uzrakstiem pret horizontu (arī sapņos ne). Ne vella tas horizonts nelasīs, ko mēs tur esam sarakstījuši, vēl jo vairāk, ja paši to neizlasām.

Mans uzraksts un baltas A4 lapas, piemēram, bija rumāņu valodā un sākās ar „Totul are...” – kas bija tālāk, es neatceros, bet izskatās, ka Kreile jau atkal nebija izdomājusi kādu spēcīgu saukli, bet palikusi filosōfiskajā zonā. „Totul are...” būtu tulkojams kā „Viss ir...” jebšu „Visam ir...” - atkarībā no tā, kas tajā teikumā seko tālāk. Ej nu tu tagad izdomā, kas bija tālāk...

Visapkārt cilvēki, es staigāju un meklēju savu vietu, satieku kādu meiteni, kura palien zem tilta iešņaukt pulverīti, tad kāds cits mani parauj aiz rokas uz kādu citu vietu, kur stāvēt ar savu protesta lapu. Viss tūlīt sāksies. Tūlīt būs. Es vēl savu vietu neesmu atradusi. 

Protestētāji tiek norobežoti ar žogu, viņi stāv ar uzrakstiem pret horizontu, un viņiem aiz muguras ir kāds, kurš rāda kustības (gluži kā Dziesmusvētkos, tikai ne priekšā). Arī es un vēl pāris sveši cilvēki aizlienam aiz žoga un papildinām protestētāju rindas. Manā galvā notiek pavisam kas cits, ne jau nu planētas glābšana ar uzraksta palīdzību.

Mierīgais dzleteno krekliņu protests ir beidzies. Daži tiek apbalvoti ar goda rakstiem un pateicībām par ieguldījumu protesta organizēšanā. Izskan man pazīstamu cilvēku vārdi. 

Ir cilvēku jūra. Mēs kustamies haotiski. Man jāatrod mans dzeltenais mētelis. Bez tā es nevaru aiziet mājās.

Ir vasaras vidus, jūra šalc maigi, koki ir zaļi, kafejnīciņas klintīs jūras krastā pilnas ar cilvēkiem. Bet es nevaru aiziet mājās bez pufīgā, dzeltenā mēteļa. Man, protams, vēl iešaujas prātā jautājums – kāda velna pēc man ir kas tāds, kā šis dzeltenais mētelis un kāpēc es nevaru bez viņa aiziet mājās, bet jautājumus šodien es pamanos norīt, nemēģinot tos atbildēt.

Ir garas rindas ar sakārtiem mēteļiem, to ir neprātā daudz un tie ir tik dažādās krāsās, bet mana dzeltenā – nav.

No horizonta puses pāri jūrai atskan mūzika. Kaut kas no krievu estrādes, bet visnotaļ klausāms. Ir sācies koncerts, kurā neko nerādīs, bet visi vienkārši skatīsies jūrā un klausīsies. Es jau atkal neatrodu vietiņu, kur iespraukties. Ir cilvēku jūra, un es esmu viena. Dzeltenais mētelis nav atrasts, bet tagad ir jāmeklē vietiņa koncerta baudīšanai.

Ir kāda māja, kuras lievenis beidzas jūrā un kur var nokļūt tikai brienot jūrā iekšā. To es arī izdaru. Tur es palikšu baudīt koncertu. 

Es stāvu uz lieveņa. Mūzika ir brīnišķīga. Uz mirkli es pamanos aizvērt acis un būt tur, kur es esmu. Tad māja izkustas. Tā peld jūrā paralēli krastam. Manos matos ir vējš. Mūzika plūst pāri jūrai.

Es atveru acis. Piefiksēju, ka kustamies paralēli krastam. 

Tā ir mana iespēja lūkot pēc dzeltenā mēteļa, neskraidot pa krastu. Vēl joprojām lūkot pēc dzeltenā mēteļa, kad esmu jau prom no krasta. Es varbūt tur nemaz vairs neatgriezīšos un mētelis man vairs nebūs vajadzīgs. Bet es ar acīm vēl turpinu meklēt dzelteno mēteli, kas palicis krastā. Bez tā es vasaras vidū nevaru aiziet mājās. Un es esmu atpakaļ nekurienē.

Šis ir stāsts no „Kad es atveru acis” sērijas. Tātad, kad es atveru acis man priekšā ir milzīgs vecišķi dzeltens ekrāns, caur kuru spiežas balta gaisma. Pag, es esmu pamodusies vai arī nē? Es esmu. Tie ir aizkari manā istabā. Tā ir tā drošības sajūta, kas dzīvo dzeltenajā. Tās drošības sekundes, kuras luksofora dzeltenais liek nostāvēt pie gājēju pārejas krustojumā.

Re, es atkal esmu nozvejojusi pāris atbildes miegā.Tas dzeltenais mani nevajā. Es pati viņu sev velku līdzi. Es pati tik ļoti baidos no dzeltenā atkāpties solīti atpakaļ.

---
Trōps ieveļas manā istabā ar „Ko tu tur raksti?”

Es saku, ka atkal esmu pamodusies ar atbildēm rokās. Un tas atkal ir noticis no svētdienas uz pirmdienu.

Visnotaļ patīkami, ka Trōps nesarauc seju vai neierindo mani jukušo sarakstā.

Nenokārtotie eksāmeni

Es pamostos pēc desmitiem. Visbiežāk man ir tīri vienalga kādu dienu rāda kalendārs, man tikai jāatceras, ka sestdienās pie manis nāk ciemos meitenes un vēl man jāatceras, ka visbiežāk sastrēgumi darbā man mēdz rasties tieši tajās dienās, kad kāds mani grib satikt, un man mēdz gadīties tukšās dienas, kad citi ir aizņemti darbā. 

Šodien es zinu, ka ir pirmdiena, lai gan šķiet, ka itin viss šajā pasaulē liecina par pretējo: man ir daudz darāmā un mājās neesmu viena - Trōps un Kadars Malnītis blakus istabā dala divas naktis vecus piedzīvojumus, nespēdami vienoties, kurš no jauniegūtajiem telefona numuriem pieder kurai dāmai. 

Es nelienu laukā no gultas. Es tikko vēl biju citur. Es tikko niru okeāna dzelmē. Busiņā. Kopā ar vecmāmiņu, kas bija manāmi jaunāka un stilīgāka par mani.

Kurā vietā tas stāsts sākās vakarnakt, es neatceros, bet acīmredzot tas nenotika vakardienā. Skola bija kā labirints, kurā es vienmēr pamanījos apmaldīties. Es tikai zināju, ka katrā stāvā ir divas ēdamzāles, bet kur atrast pareizos kabinetus, lai nokārtotu eksāmenus, es tā arī nesapratu. Kāds no otrā stāva izkāpa pa logu, kāds cits mani pierunāja ēst neatļautajā ēdamzālē, bet, kad minūtes strauji tuvojās eksāmena laikam, es paliku viena. 

Es stāvēju skolas pirmajā stāvā un man nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nokļūst otrajā. Lifts. Tam būtu jābūt vienkāršāk nekā atrast trepes. Tur jau tas bija - lifts ar aizkariņu durvīm manā acu priekšā aizverās un devās uz augšu. Ar steigu trausos iekšā, kad tas atkal nonāca lejā. Nē, es ar liftu nemāku rīkoties... Kā tad lai tiek galā ar tām pogām? Spiežu 3. Nekas nenotiek. Man blakus uzrodas patīkama, smaidoša sieviete dabīgi tumšbrūniem matiem un meditatīvā mierā man saka: "Jums nevajadzēja otro stāvu?" Vajadzēja... Es izrauju ārā pogas un mēģinu 3 un 2 samainīt vietām. Nekas nesanāk. Mans satraukums aug. Liftā aiz aizkariņiem uzrodas arī trešā un es metu kautrību pie malas: "Sakiet, vai Jūs nevarētu palīdzēt?" Trešā paņem lifta pogas rokās. No tām nāk kāda dīvaina smarža. "Pagaidiet..." viņa saka "Es zinu to smaržu... pag... tā ir Jēzus smarža!" Šķiet, ka trešā nav pie pilna prāta - viņa osta podziņas un viņai ne prātā nenāk tās likt atpakaļ vietā, lai lifts beidzot izkustētos. Patīkamā sieviete turpina stāvēt turpat liftā ar to pašu meditatīvo mieru. Viņai vispār kaut kur ir jānokļūst? Otrā. Tā otrā esmu es, iespējams, ka es patiesībā esmu viņas visas trīs, bet šobrīd nav nekā svarīgāka par to, ka tai otrajai, kura esmu es, ir jānokārto eksāmens.

Es nezinu, kas tālāk notiek liftā, es zinu tikai to, ka ierodos īstajā kabinetā, kad visi jau nodod eksāmenu lapas. Es esmu nokavējusi un citas iespējas nebūs. Es esmu nesekmīga  un izrādās, ka šis nav pirmais eksāmens,  ko esmu vienkārši palaidusi garām. Es neraudu, bet es jūtu kā asaras jau sakāpušas līdz ausīm, nē nu jau līdz pus acīm, tās piepilda visu galvu līdz pus-acīm.

Jau nākamajā brīdī es sēžu busiņa aizmugurējā sēdēklī un pie stūres ir kāda patīkama jauna dāma ar dabīgi tumšbrūniem matiem un hipsteru brillēm - mana vecmāmiņa (man nav ne jausmas, kas viņa ir). Viņa smaida un iegriež busiņu tieši okeānā, tieši zem ūdens. Mēs braucam uz leju. Redzu milzu astoņkājus - tādas kā Ursulas no Disneja multenes "Mazā Nāriņa". "Ko mēs tur darīsim?" es viņai prasu.

"Viss ir labojams," viņa man atbild "Tur, dzelmē, var izlabot visu."

Tad es pamostos. Man nav ne mazākās vēlmes līst ārā no gultas un nodarboties ar ierindas pilsoņa pirmdienu. Manas rokas ir pilnas ar atbildēm. Es zinu, kam es vakarā piezvanīšu. Es zinu, kādas krāsas aizkarus vajag manā istabā. Es zinu, ka tur dzelmē nav ne cerības, ne bezcerības. Tur vienkārši viss ir iespējams, ja atrod īsto podziņu, ar ko sevi iedarbināt.

Burkā amuleti ar karogu aiz drāšu žoga

Šonakt sapnī biju Burkā rezidencē.

Reiz sen senos laikos, kad no televizora vēl necentos izvairīties, man šis seriāls dikti patika. Tagad man ir tāda vērā ņemama aizraušanās, kā turēties pa gabalu no TV ekrāniem, savu laiku izmantojot lietderīgāk - strādājot, interesējoties par lietām, kuras mani interesē, izklaidējoties jebšu atpūšoties jebākādā citā veidā, kam nav nepieciešams TV ar 25 kanāliem, kuros neko saistošu nevar atrast. Piekopju arī ēšanu virtuvē pie galda, nevis gultā pie televizora - piecreiz vairāk baudas tajā apzinātajā ēšanā. Lūk, pirms kādas nedēļas nogrēkojos un vakariņu laikā ieslēdzu TV, kur lieliskā Hiacinte Burkā gāja tīrīt baznīcu, bet viņas uzticamais vīrs piedzērās krogā.

Nedomāju, ka šī mana vienīgā pēdējā laika TV izklaide būs ietekmējusi manus sapņus, bet, re, kaut kas tur smadzenēs saslēdzās un šonakt sapnī biju nekur citur kā Burkā rezidencē. Nekādas citas saistības ar "Smalko stilu" tur nebija, kā vien tas, ka es zināju - vietu, kurā atrodos, sauc par Burkā rezidenci. Tā bija milzīga 17 stāvu ēka, kuras iekštelpas vairāk atgādināja greznu pili - viss pilns ar antīkiem priekšmetiņiem un krāmiņiem, kurus biju nolēmusi izpētīt dodoties lejā, sākot no septiņpadsmitā stāva. Šur tur kā mans uzticamais palīgs parādījās arī kāda pirms vairākiem gadiem TV ekrānos skatīta jaunkundze - Fēbe no seriāla "Amulets". Par viņas parāsdīšanos šajā sapnī es neņemos spriest - seriāls nav skatīts gadiem, par to nedomāju, neinteresējos, Alisa Milano mani sevišķi neinteresē un viņa visnotaļ nebija arī mans iemīļotākais šī seriāla tēls, kad man bija -padsmit.

Sākot no septiņpadsmitā stāva ar sagrabējušu liftu devos zemāk, katrā stāvā izkāpjot un iztstaigājot plašās telpas. Senlaicīgi galdi, plaukti, tādas patumšas telpas. Mazlietiņ tā kā slēpos, lai neviens nepamanītu, ka okšķerēju. Četrpadsmitajā stāvā es sāku tīrīt dažādus vecus krāmus un izkārtot tos uz galda pārdošanai - apsūbējušas zeltlietas, piespraudes, traukus. Tāds mazs, skaists zelta pūķītis iesēdās smadzenēs, ko novietoju uz galda vistuvāk sev no visām tām citām lietām.

Un tad nāca rieksti un akmeņi. Lazdu rieksti un gludi akmentiņi. Sākumā riekstus un akmeņus tīrīju un liku vienā bļodiņā, bet tad sašķiroju - viena bļodiņa riekstiem, otra bļodiņa akmentiņiem. Un daži no šiem akmeņiem bija balti, gludi un spīdīgi - tādā koši pienainā krāsā, puscaurspīdīgi baltā.

Jau drīz pēc tam es atrados mājas iekšpagalmā, kas dikti atgādināja manu Maskačkas rezidences iekšpagalmu. Tur es nebiju viena. Tur bija vairāki cilvēki - kaut kādas istabenes (šķiet, ka es biju viena no viņām), vēl kaut kādi cilvēki izlaidumu kleitās - visi tādi jauni un svaigi. Te visi nāca uzpīpēt, viens otru nekautrīgi nopētīja un nekautrīgi viens ar otru ieflirtēja. Mani tas ne mazākajā mērā neinteresēja.

Tad uzradās mājas saimniece - gaišmataina dāma, kura teica, ka šī neesot smēķētāju zona un norādīja uz īsto vietu: smēķētāju zona ir tāds mazs koka soliņš aiz metāla drāšu žoga, kur pietiek vietas apmēram diviem, bet uz soliņa malas uzzīmēts Latvijas karodziņš.

Es visus glauni uzposušos ļaudis pametu un pazudu atpakaļ Burkā rezidencē pulēt krāmus un akmentiņus, kas pavisam noteikti nebija mans darba pienākums, bet gan pusslepena pašiniciatīva.

Kopsavilkuma, nobeiguma, analīzes vai secinājumu te nebūs.

Svētdienas zivis

Kamēr civilizācijas saprātīgā daļa skatās futbolu un bļauj pie televizoru ekrāniem, es baroju zivis. Jau n-to dienu baroju zivis. Man ir desmit. Vēl pirms dažām dienām lielākā daļa zivju bija sarkanas, bet šodien es tās pārkrāsoju par baltām. Bija mazliet saulē pabalējušas, un man ir nopietnas aizdomas, ka vasarai nemaz to sarkano tik ļoti nevajag. Vasarā zivis var būt arī baltas. Jā, man iespējams vēl vairāk patiktu caurspīdīgas zivis, taču tādas krāsas man nav.

Redziet, tās manas zivis var arī nebarot. Viņām itin nekas nevar notikt. Viņas nenomirs un turpinās bezapzinīgi peldēt arī bez manas klātbūtnes viņu dzīvē. Taču man patīk klusiņām uzņemties atbildību par nevienam citam nezināmām lietām un notikumiem.

Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” esmu izlasījusi n-tās reizes. Ārkārtīgi ērta grāmata, ko paņemt līdzi gan dodoties ārpus, gan paliekot tepat. Lasāmā tur nav sevišķi daudz, stipri aizķerties pie domām un vārdiem arī nesanāk, taču es zinu, ka to lasīšu vēl n-tās reizes. Ne gluži tāpēc, ka Deivids man, lasot šo grāmatu, saliek pilnu spaini ar lielajām zivīm vai iemāca, kā tās noķert, bet tādēļ, ka viņš man kā pilnīgi parastam lasītājam izstāsta par savām zivīm. Un par kino. Es vispār neesmu nekāds kinomīlis. Kinoteātrī pēdējo reizi es skatījos uz Džastina Timberleika pliko pakaļu pagājušā gada septembrī. Sarunām par gaumi šeit nav vietas. Vienkārši norijiet, ja gribējāt teikt, ka Kreile ir degradējusies, jo skatās kaut kādu Holivudu. Kino nav mana stihija, lai gan es no tā īpaši nevairos. N-tās reizes esmu noskatījusies vien filmu „The Science of Sleep”. Par tiem sapnīšiem. Viss vienmēr grozās ap sapnīšiem. Un arī Deivids Linčš un viņa zivis grozās ap sapnīšiem.

Grāmatas, kuras spainī liek zivis, ir, piemēram, krišnu  „Bhagavad-Gīta” vai Laodzi „Daodedzin”. „Bhagavad-Gīta” mani aizrāva, „Daodedzin” es mocīju gadiem – atkal un atkal, un turpināšu mocīt iespējams vēl n-tās reizes.  Ar Bībeli man ir gājis grūti, jo tā tūlīt lien manos sapņos un sūta pie manām durvīm Jehovas lieciniekus. Uzņēmējdarbības bibliotēkas grāmatas mani mazliet garlaiko, un, lai lasītu tās, man ir vajadzīgs spēcīgs iedvesmas lādiņš. Tagad mani interesē tā grāmata, kura grāmatnīcās maksā apaļus 20 lašus, bet, kad tie divdesmit laši spīdīgām zvīņām iepeldēs manā Swedbank kontā, es visticamāk nopirkšu kaut ko citu. Piemēram, vairākas pakas zivju pirkstiņu iepakojumu ar nosaukumu „Krīzes Menu Nr. 1”.

Citēju Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” iekļauto citātu no „Bhagavad-Gītas”: „Atspiedies pret savu paša dabu, es atkal un atkal radu”.

Īstenībā, man šķiet, ka es neradu gan. Redziet, tās zivis jau tur ir. Es viņas neradu. Viņas būs arī bez manis, pirms un pēc manis, aiz, virs un zem manis. Viss ir jau gatavs. Es neradu. Es uzturu akvāriju un zvejoju zivis.

Citēju Kadaru Malnīti: „Tev tiešām paurī nav nekā sakarīgāka, par ko domāt?”

Paralēlās pasaules

Plkst. 10.00 (kā ierasts) mans modinātājs sāka knosīties pa gultu ar maigu un ne sevišķi traucējošu meldiņu. Es (kā ierasts) uz auss biju nolikusies tikai pirms pāris stundām, un nevajag man stāstīt, ka es noguļu rītus - saullēktus es redzu biežāk nekā vidējais pilsonis. Ļaujiet  man tam ticēt.

Ja nospiežu īsto pogu, mans modinātājs iekviecas ik pēc 4 minūtēm. Tas ir laiks, kad es palieku pusmiega domās, pārcilājot sapņus, ja tādi ir bijuši. Man ir paralēlā dzīve sapņos un tā ir visnotaļ aizraujoša. Esmu stāvējusi degošā mežā pilnā ar asiņainiem, bezgalvainiem cilvēkiem, esmu zagusi dzīviem cilvēkiem nieres centrālajai stacijai līdzīgās vietās, esmu dzemdējusi kaķēnus, esmu redzējusi vecus večus, kuri uz romantiska Alpu fona pavasarī griež galvas gigantiskiem sienāžiem, un, kad kādā sniegotā rīta stundā lidoju (ne pārāk augstu, kādus 1,5 - 2m virs zemes) gar Preiļu tirgu, sētnieks mani mēģināja nosist ar sniega lāpstu.

Šī gada martu nosapņoju no malas līdz malai, turklāt man šajā mēnesī bija 32 naktis - pilnas ar pelēkiem sapņiem. Nāca lielie plūdi, un es, ticot izglābšanās iespējamībai, savas istabas sienas izlīmēju ar Bībeles lapām. Kāds no maniem pamatskolas klasesbiedriem (kuru, goda vārds, kopš tiem laikiem neesmu redzējusi un par kuru neesmu pat domājusi) sēdēja uz kūts jumta, lai izdarītu pašnāvību un es kāpu augšā viņu atrunāt. Ja viņš būtu nolēmis lēkt lejā, patiesībā, būtu piezemējies smirdīgā sūdu čupā un ne sūda ar viņu nebūtu noticis. Nebijām jau arī ne uz kādas fermas jumta, tāda zema lauku kūtiņa vien... Citā naktī es dzīvoju pelēkā mājā, veikalā ielas pretējā pusē mana draudzene tirgoja saldējumu, un tad es  braucu uz laukiem ar autobusu. Pieturu nosaukumi bija sajaukti vietām un atņēma man jebkādu saprašanu par to, kur atrodos. Izkāpu ārā pelēkos kapos. Kaut kādi kapusvētki, kuros neviens nesarunājās. Pie ar sausu zāli noauguša kapa stāvēja pelēks vīrietis, histēriski plēsa zāli un meta uz kapa. Es zināju, ka tas nav pareizi, ka tā nevajag būt, taču mani aizvāca prom, lai es šim kungam viņa pelēcības cienījamajos gados neko nepateiktu. Tik stilīga, lai mani sajūsminātu pelēkā krāsa, es neesmu.

Ir arī daudz interesantāki sapņi, ar ko biedēt cilvēkus. Kādā pavisam parastā naktī (jau pēc pelēkā mēneša) sēdēju pie kompja baltā naktskreklā, kad man sāka birt zobi. Tik daudz zobu, kā man toreiz izbira, manā mutē nemaz nav. Pilnas rokas ar zobiem un asinīm. Izkāpu pa logu, kur mani jau gaidīja ātrā palīdzība. Viņi tikai žēli uz mani noskatījās un teica, ka te vairs nav ko darīt, tas esot ērču encefalīts un es drīz miršot. Tad viņi mani aizveda uz laukiem pie vecākiem. Staigāju savā asinīm notašķītajā naktskreklā pa parku, bet man apkārt bija tādi lieli, 1,5 - 2m augsti (starp citu, arī pelēki) dzīvnieki - kaut kas starp vardēm un bruņurupučiem. Nekas sevišķi patīkams.

Citā naktī mani dzīvokļa-brieži atgriezās no tusiņa ap plkst. 4 no rīta. Es jau biju aizmigusi, bet, izdzirdot durvju klaudzēšanu, es pēkšņi  vairs negulēju savā gultā, bet uz diviem krēsliem  - uz viena galva, uz otra kājas, bet pa vidu tukšums. Sitiet mani kaut nost, bet tā bija sasodīti ērti. Mana istaba bija sasodīti krāsaina un sasodīti aizjaukta ar izmētātām drēbēm un citiem krāmiem. Un es tur gulēju un bļāvu: "Viss mainās! Viss mainās! Es neko nesaprotu!" Durvīs parādījās viedais Kadars Malnītis un teica: "Kreile, nomierinies! Tu to visu esi izdomājusi. Tā nav." Bet es turpināju ķērkt, ka viss mainās un es ne uz ko nevaru paskatīties. Tiklīdz paskatījos uz noplukušo telefonu, tā apbružātais vāciņš pārvērtās par jaunu un spīdīgu vāciņu. Grīdas lupata pārvērtās par stilīgu Ipadu, bet vecās lupatas - par jaunām. Kreile, nomierinies, tā nevar būt, tu to visu esi izdomājusi. Tad es piegāju pie spoguļa un redzēju savu milzīgo aci. Tā bija vismaz 130 reizes lielāka par parastu aci. Un acs ābola vietā bija vecas, sakrokojušās ādas slāņi. Es ar pirkstu iebraucu acī un sāku "pārlapot" veco ādu, velkot no acs ārā melnus netīrumus (gluži kā puņķus) - tie neapšaubāmi bija manu redzes traucējumu vaininieki.

Plkst 10.30 mans modinātājs turpina dziedāt. Jā, es skatos pulkstenī un atceros laiku arī pusmiegā, jo šķiet, ka tas ir svarīgi. Plkst 10.45 pa dzīvokļa durvīm ieveļas Trōps. Tas nekad nenotiek klusi. Es esmu pūce. Trōps gan ir kaija. Trōpa dejotāja soļiem būtu jābūt viegliem, bet viņš savus papēžus triec grīdā ar tādu spēku, ka tie noteikti atbalsojas piecus stāvus un 150 - 200 m tālajos Ivana kapos. 

Ķērcošā kaija ielido manā istabā un triecas tieši logā, atraujot vaļā aizkarus. Ķērcošā kaija ielaiž istabā gaismu. Ķērcošā kaija sapinas manos matos un ar vilciena ātruma spēku izbliež tieši caur manām smadzenēm. 

Plkst10.47 es jau esmu augšā. Sasodīti sāp mugura un vairāk par visu gribas aizmigt masāžas laikā, tāpēc es ceļos un žaujos pēc kleitas. 

Trōps pa to laiku jau paspējis ieslēgt radio un televizoru, veļas mašīnu un fēnu, 2 gludekļus, tosteri, tējkannu un, lai klusums viņu nežņaugtu kā vientulība, viņš iedarbina arī urbi - tikai uz mirklīti. Viņš ir izrāvis no gultas Kadaru Malnīti, aizsmēķējis viņam cigareti un  nosēdinājis virtuvē pie galda, lai Kadars skatās, kā Trōps man taisa kafiju. Radio skan Gobziņš. Ātri vien Trōps ne tikai paspēj rādžiņu uzgriezt tik skaļi, ka to pat vairs nevar saklausīt, bet arī iznesas cauri vairākām radio stacijām un piestāj jau atkal kaut kādos krievos. Tad arī viņš pats apsēžas pie virtuves galda un, kamēr es vannas istabā apspļaudu sienas ar zobu pastu, dzied līdzi dziesmām, kurām viņš nezin tekstu. Tikpat labi Trōpu varētu arī ielikt muzikālajā lādītē blakus balerīnai, un es nemaz nešaubos, ka viņa pēc visām tām desmitgadēm griežoties ap savu asi nokristu uz ceļiem, lūdzoties, lai viņu laiž pensijā. 

Šajā mirklī mana pasaule ir beigusies, jo es esmu atgriezusies pirmajā realitātē. Uz galda kūp kafija kliedzot, ka Trōps to esot taisījis ar mīlestību. Manas tiesības viņu nemīlēt tajā kafijā ir noslīcinātas. 

Pēc tam, kad nogriežu klusāk radio, es varu arī sadzirdēt savas domas. Labāk būtu, ja tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Brokastīs es ēdu zāli - vanagnadziņi šogad pļavās ir lekni un sulīgi un, lai gan es zinu, ka Kadaram Malnītim mana ēdienkarte nešķiet pievilcīga, mani līdz sirds dziļumiem aizkustina, ka viņš jau šorīt ir bijis līdz Krasta ielai, lai tur netālu no Daugavas man saplūktu svaigas vībotnes. Patiesībā, vībotnes man nemaz negaršo, bet viņš ir tik ļoti centies, lai uz mana brokastu galda būtu svaiga zāle, ka es nevaru to neēst. Un kopā ar kafiju nav nemaz tik slikti. Kadara sejas izteiksme, skatoties uz mani, kamēr es ēdu zāli, liecina vairāk par pretīgumu  nekā patiesu prieku, taču katram savs krusts ir jānes. Es samierinos un izturu brokastu laiku pilnīgā klusumā. Visas govis zāli gremo klusumā.

Kaijas. Aiz loga ķērc kaijas. Šodien jūra pienākusi pavisam tuvu. Tas nozīmē, ka šodien es varētu būt arī zilā govs un vismaz izlikties, ka n-tajās paaudzēs esmu dzērusi tikai jūras ūdeni.

Trōps ieslēdz televizoru un skatās Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumus - vienu pēc otra, vienu pēc otra, otro pēc trešā. Šīs pasaules ass ir televīzijas tornis un tas neko neraida priekš manis. Es zinu, ka šī diena būs laba. Paskatos pulkstenī un jau 11.47 es ienirstu internetā. Čau, Gūgle. Vai šodien mēs esam draudzenes jebšu tu joprojām netici man, ka es neesmu robots? 

PASAULES PATIESĪBAS

Naktī redzētos murgus vajagot izstāstīt, tad tie dzīvē nepiepildās. Varbūt jau notikušos murgus arī ir jāstāsta vai pat labāk – jāpublicē internetā, tad tie neatkārtojas.

Vispār pēdējā laikā bieži murgoju. Tad, kad guļu. Blandos pa visādām dīvainām vietām, redzu cilvēkus, kuri sērīgi un līdz asarām aizkustinoši dzied par dublu. Es nezinu, kas ir dubls un vai tāds vispār ir, bet manā murgā par dublu sauc dabiski izaugušu krēslu (jā, ar saknēm zemē). Visādas jocīgas kāzas redzu, braucu uz dzirnavām malt miltus, eju siena šķūnī barot miniatūrus polārlāčus. Labi, ka mana dzīvo zivju konservu kārba ir pietiekami liela, tas nozīmē, ka man nav jāsmērē rokas, bet lāči paši lien kārbā, peld un ķer zivis. Barot miniatūrās pandas ir grūtāk, tās konservos nelien, ir jāsmērē rokas, bet to dara kāds cits, jo nezin kāpēc cilvēki ir iedomājušies, ka pandas ir jaukākas par polārlāčiem.

Nesen nosapņoju Pasaules Patiesību. Pagaidām gan neesmu atklājusi, cik liela vērtība tajā slēpjas, bet tā pavisam noteikti ir patiesākā Pasaules Patiesība, proti, viena vieda atziņa, kura sastāv no četriem vārdiem:

GURĶĪ DAŽREIZ DZĪVO SKUDRAS

Un nesakiet, ka nevar kaut ko gudru no tā izlobīt, ja labi pacenšas!

Iedziļinieties tajā, meditējiet par to un ar to! Atcerieties to, jo iespējams, ka manī slēpjas tik liela viedība, ka pagaidām pati vēl esmu par mazu, lai to apjaustu. Un ja atklāsiet Pasaules Patiesības jēgu, lūdzu, dariet to zināmu arī man. Es gan, protams, jau biju aizdomājusies, ka tā varbūt tāpat kā Dao ir vārdos neizsakāma un tik varena tādēļ, ka neesoša, bet man ļoti gribētos rast kādu prātam aptveramu izskaidrojumu, jo es tomēr ticu, ka Pasaules Patiesībai jābūt noderīgai.

P.s. attēlā lieliska māja Brailā - pilnīga atkritumu kaudze, bet gleznas pie sienām neskartas.