Aizraujošie piedzīvojumi buržuju rajona mūros

Daudz melot man nudien nav ne mazākās velēšanās, taču skaidri nojaušu, ka bloga klususms starp mums tomēr nav radījis nekādu emocionālo plaisu. Šī nudien nebūs seriāla "Drāmas skartie" kārtējā sērija. 

Nu jau kādu laiku nav bijis ne laika, ne velēšanās iemest aci pašai savā "emuārā". Šodien iemetu, un, re, manu, ka manas zivis esat barojuši arī man pašai neesot klāt akvārijam. Manu arī, ka, barojot un barojoties, esat izstūmuši visiem citiem ie-raksteļiem pašā priekšgalā tieši baumas par Kadara Malnīša vētrainajiem randiņu paradumiem. Nevarētu teikt, ka tas manī rada straukumu vai arī kaut kādā ziņa pārsteidz, taču vieš manī nelielas bažas par to, ka Maskačkas rezidences... Sasodīti sarežgītie, nepārliecinātie  teikumi.

Vārdu sakot, kopš izvācos no Maskačkas rezidences šādas tādas izmaiņas skārušas mūs visus. To es domāju tādā pavisam globālā līmenī ne tikai pieticīgi attiecinot uz sevi un pārejiem Maskačkas varoņiem, bet uz mums/jums visiem - ja izmainās kodols, perifērija ilgi tik un tā nepaliek nemainīga. Redzot, ka Kadara Malnīša privātā dzīve masu medijos kļuvusi popularāka nekā Trõpa piedzīvojumi, secinu, ka baumas par to, ka Trõps kļūstot par Dalailamu, nav vis nekāds joks, bet vistīrakā patiesība. Nesen varoņus satiku viduslaiku nocietinājumos. Pārmaiņas acīmredzamas. 

Beerfucks, kūpinādams treknu cigāru un saģērbies kā mafijas pasaules valdnieks, bija izvedis čaļus pastaigāties. Man tajā dienā bija piemetušās Ceļaruļļa Rūda paģiras, tāpēc skaidrus tikšanās iemeslus neatceros. Atceros vien to, ka Trõps, ģērbies viscaur baltā, ik pa brīdim noņēma savu galvu un ar to žonglēja ik mirkli, kad pie apvāršņa paradījās kāds svešinieks, bet gandrīz visu pārējo laiku aicināja nepazīstamas meitenes kontaktimprovizēt kopā ar viņu. Kadaram Malnītim mugurā bija spožs bruņinieka tērps. Nu dien, viņam pavisam neraksturīgi - šis bija izlīdis no sava skapja, viņa rokas netrīcēja un spožās bruņas atstaroja sauli košāk nekā Mildas zvaigznes vakara saules atblazmās, acīmredzami liekot apstāties ne vienai vien garām slīdošai žubei. Tajos brīžos, kad viņš izkāpa ārā no apcerēm par apļa harmoniju, Kadars Malnītis dimdināja Rīgu ar visnotaļ veselīgiem smiekliem. Nav nekāds brīnums, ka dzeltenās preses mīļotāji pievērsušies viņa eksistences mazo noslēpumu izzināšanai. 

Beerfucks visu šo laiku klusēja un pierakstīja notiekošo. Iespējams, ka nenotiekošo arī. Kvantu fizika, ziniet. Kad iekš mūsu nocietinājuma mūriem parādījās mazs puišelis, Beerfucks strauji nometa malā savu pierakstu blociņu, pielēca kājās un norēcās: "Ā, kā gribētos viņu apēst! Iemest veselu rīklē! Ar visu cepurīti." Bija skaidrs, ka pavisam drīz viņi gulēs Ļē. Te man viss beidzās, jo atnāca Ceļarullis Rūdis un aizveda mani atpakaļ uz mājām - uz tūrisma un viesmīlības industrijas epicentru vēstnieku rezidencē.

Kamēr Maskačkas rezidences varoņi pamet ubagu rajonu, lai pārvāktos uz buržuju paradīzi (jap, arī viņi, tapat kā es) ar visām Kreiles nenoraktajām parpalām, man nākas secināt, ka pēdējā laikā esmu čivinājusi pavisam citas dziesmas. Pavisam ne tādas, kā toreiz Maskačkā:

• Pēc slavenās smadzeņu grāmatas pabeigšanas, augstās raudzes literatūras rakstīšanā ir paņemts atvaļinājums.
• Vakara pastaigas laikā esmu redzējusi, kā blonda taksiste pie stūres tamborē rõzā cepurīti.
• Esmu bijusi obligātajā veselības parbaudē (pārsteidzoši, bet ghostwriteriem tādu nav) un atklājusi, ka ļoti veiksmīgi aizvertām acīm ar vienu pirkstu varu atrast savu degungalu.
• Esmu piedzīvojusi "kad mājās nekā nav, paņemam lasi" momentu.
• Esmu  bijusi Timā. Un vēlreiz tur bijusi. Un vēlreiz Timā. Un vēl citas neskaitāmas reizes. 
• Publiskajā mediju telpā esmu vairojusi savu popularitāti kā "one woman army".
• Esmu satikusi indiešu rakstnieci - amerikāņu medicīnas zinātnieci Vishu kura pavēstija, ka manā vēstnieku rezidencē ieradusies patiešām tikai manis dēļ,  un es nemaz nedrīkstot nerakstīt. (vēl viņa man izstāstīja Maskavas Olimpisko spēļu stāstu, kurš prasās būt uzrakstīts)
• Esmu uzklausījusi sūdzības par krācošiem cilvēkiem.
• Esmu dzērusi alu ar Britu kruķiem un sēdējusi uz viņu motocikliem.
• Esmu nobeigusi savu kompi. Atkal.
• Esmu saņēmusi dāvanā bruņzivs fragmentu, kas izcelts no Gaujas.

Esmu iesākusi "Veļasvīrs un 100 krāsaini baloni", tapēc pietiks ļerkstēt. Nav jau ar nekāds noslēpums, ka tas, ko raksta par visu, visbiežāk ir ne-lasāmgabals par neko. Kamēr Veļasvīrs tiek galā ar sevi, iemetiet aci jaunākajā no Skābe Art Kreiles vecākajiem brāļiem, piemēram: Piedzerties aizmirst miegu

P.s. pavisam neizbēgami šajā stāstā būtu japarādās vēl pāris citiem kolorītiem personāžiem, es tikai vēl neesmu dabūjusi oficiālu atļauju šitā āzēties arī ar viņiem.  Ziniet taču, ka baumām mēdz piemesties nesapratne, aizvainojums un tiesu darbi.

#Nenozīmīgs dienasgrāmatas ieraksts. Ziemassvētku vēstneši.

15. trolejbuss vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tāpat kā cilvēki, kuru ilgu laiku nemaz nav bijis, bet tad viņi pēkšņi uzrodas tava dzīvokļa virtuvē. Un tas, ka tu nekur citur viņus neesi redzējis, vēl nenozīmē, ka viņi vienmēr paliks tikai tajā virtuvē. Bet par visu pēc kārtas. 

Kad normālie cilvēki strādā, Kreilei ir brīvdienas. Viņa nekārto māju, sēž vannā un nedomā par politiku vai labdarību. Viņa jau mēnešus divus nevienā spogulī nav savu ģīmi redzējusi skaistu, tāpēc laikam jau pienācis brīdis mīkstās, sarkanās un kārtīgi novazātās trenuškas ar pāris caurumiem un uzrakstu „Royal Vintage” uz pakaļas nolikt maliņā un uzvilkt savu jaunāko kleitu, pavadīt vismaz pusstundu pie spoguļa, lai „uzliktu seju”, un nolakot nagus pieklājīgās krāsās. T.i. šodien nav paredzēta zils-sarkans-dzeltens, bet gan pieklājīga perlamutra krāsas nagu diena. Vārdu sakot, kā jau šādās dienās pienākas, Kreile nagus lako vismaz trīs reizes. Pirmoreiz viņa visu sabojā krāsojot skropstas, otrreiz – mainot zābaku šņores, bet trešoreiz tas notiek bez jebkāda iemesla – vienkārši tāpēc, lai nebūtu tur, kur jābūt, norunātajā laikā. Jāatzīst, kad Trōps taisās uz randiņu, viss notiek daudz vētraināk un ar daudz lielāku vērienu, nekā tad, kad uz to dienas garumā pamazām čunčinās Kreile. Ne velti Trōpa randiņš joprojām stāv bloga lasītāko ierakstu sarakstā. 

Patiesībā, šis ieraksts nav par mani vai Trōpu, pat ne par to, kas notiek pēc brauciena 15. trolejbusā, bet gan par Tony Beerfuck un Ēriku Saksonu, kurus es pāris reizes esmu redzējusi Maskačkas rezidences virtuvē, pāris reizes onlainā, bet nekad – uz ielas. Skaidri apzinoties, ka tie nemaz nav viņi, es viņus vakar redzēju trolejbusā. 

Tātad, 15. trolejbuss. Skaistā, apburošā un jūtami par daudz sasmaržojusies Kreile velk no maka ārā vienu e-talonu pēc otra un cītīgi pīkstina visus pēc kārtas. Ir kaut kāda sajūta, ka šodien par braucienu jāmaksā. Pēc ceturtā ē-talona nopīkstināšanas, turpat sēdošais kungs gados, kurš sekojis līdzi manām ē aktivitātēm, sāk smieties un saka, lai tak es beidzot.  Viņš man atdošot savu ē-talonu gadījumā, ja iekāps kontrole. Bet ja Kreile ir ko apņēmusies, tad viņa to arī izdarīs, aha – sestais ē-talons izrādās derīgs. 

Un tad es apsēžos vērot izrādi. Uz skatuves  - divi, kuri pat bez mutes atvēršanas manā paurī jau ir nodēvēti par Beerfuck un Saksonu. Nu tādas kombinācijas bieži negadās, bet re, ir! Viņi trolejbusā aizņem veselas 3 vietas, lai gan Beerfuck, ģērbies viscaur kamuflāžā, stāv plati izplestām kājām tieši pretī divām vietām, bet Saksons dzeltenās biksēs sarāvies aizņem tikai ¾ no vienas sēdvietas. Saksonam rokās plastmasas kaste ar piparkūkām. Viņš attaisa kasti un sāk pētīt piparkūku formas. Te piparkūku zvaigznīte, te sirsniņa pazūd Saksona rīklē. 

Arī Tony no kabatas izvelk piparkūku:  „Bļe, man tikai sirdis!” 

„Ē, paskaties, zaķītis!” Saksonu interesē tikai viņa kaste.

„Tas ir sesks.”

„Un šitas?” Saksons vicina gaisā tauriņa formas piparkūku.

„Betmens” norūc Tony un izvelk nākamo... sirds formas piparkūku. „Bļe, nu kāpēc man nav Betmenu?” 

„Tevi kāds ļoti mīl!”

„Jā, pārdevēja...”

Es, protams, redzu kā Sveta veikalā uz Ludzas ielas ir speciāli atlasījusi piparkūku sirdis, jo viņa jau zināja, ka šodien ienāks Tony.

„Paskat, cik man daudz zvaigznīšu!” Saksonam ir viss, ko viņam jelkad dzīvē ir vajadzējis „...un Betmeni... trīs Betmeni!”

Tony izvelk no kabatas nākamo sirdi, uz ko Saksons mierīgi iesmejot atbild: „Vienkārši apgriez otrādi!”, tad nokož gabalu sešstaru zvaigznei un paziņo, ka viņam esot cilvēciņš špagatā. 

Šie abi pirmdienas vakarā dodas uz Ļē. Par to liecina gan tas, ka es viņus pirmo reizi redzu trolejbusā braucam centra virzienā, gan viņu sarunas.

Man ir skaidrs, ka par šo braucienu tiešām ir bijis vērts maksāt. Īsa, bet spēcīga un amizanta izrāde, kurā, protams, ir arī mazliet drāmas: Sveta veikalā turpinās atlasīt sirsniņas, Beerfuck tā arī nekad neuzzinās, ka piparkūku sirdis viņa kabatā nav gluži nejaušas, bet Saksons – he, tas, būdams otrā plāna lomas spēlētājs, būs dabūjis visu, ko viņam vajag. 

Man somā ir lētākā karstvīna tetrapaka, makā tukši ē-taloni, bet paurī – nu jau Ziemassvētku sajūta. Paldies!