Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa.

Vakar mūsu dzīvokļa vājākais izvēlās pa logu. (Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.)

 
Liriskā atkāpe (cilvēkiem ar vājiem nerviem, kuri mīl visu pasauli, - nelasīt. Stāstu un mūsu ikdienu šī atkāpe tāpat nemaina. Turpiniet lasīt tekstu, kurš nemežģī Jūsu acis, šo atkāpi mazajos burtos vienkārši izlaižot):  

Es esmu godīgs cilvēks, kurš pa pasauli neklaigā, ka neprātīgi mīl dzīvniekus, taču ir diezgan līdzjūtīga un saprotoša radība. Dārgie dzīvnieku mīļotāji, kuri klaigā, bet nekad ne par vienu nav paši ik dienas rūpējušies: jūs esat pilnīgi apdauzīti un gan sabiedrībai, gan paši sev nederīgi radījumi. Man nav problēmu, ja jūs nemīlat dzīvniekus. Es arī uzskatu, ka neesmu nekāds dzīvnieku mīļotājs. Man ir problēmas, ja jūs tukšpaurīgi runājat par mīlestību, kuru nepazīstat.Un es jūs netaisos saprast, ja jūs man prasāt, kāpēc man vispār rūp šis kaķis. Jūs esat pelnījuši izkrist no piektā stāva. Pasaulē mūsu tāpat jau ir par daudz un varbūt zemeslodei paliktu vieglāk.

Kopš mūsu pirmās viesošanās klīnikā Sudrabpelēkā nebija ne mirkli aizvērusi acis, lai nosnaustos, un neko arī nebija ēdusi. Pēc veltīgiem mēģinājumiem atkal 3 sekundēs salikt kubiku-rubiku Kadars Malnītis vairākas stundas pavadīja blenžot sienā. Viņš cītīgi meklēja notikušā vainīgos, bet nevienu piemērotāku kandidātu par sevi nespēja atrast. Ap pusnakti Kadars Malnītis paņēma rokās savu mīļāko otiņu un izvilka no pagultes krāsu kasti. Vismaz 54 gadus viņš šīs lietas nebija lietojis. Tagad bija pienācis īstais brīdis. Kadars lēni un rūpīgi istabas tālākajā kreisajā stūrī sarakstīja iemeslus (katram no tiem pielāgojot atbilstošu krāsu), kāpēc tieši viņš ir vainīgs kaķa izlidošanā pa logu: jo viņš skatījās Olimpiskās spēles, jo viņš pārāk ilgi brokastoja, kas radīja vēlmi apmeklēt labierīcības pusminūti vēlāk nekā ierasts, jo viņš nesakārtoja savu istabu vakar, jo viņš pavasarī pie visām palodzēm nepieskrūvēja kastes un nesastādīja tajās ziedus, jo viņa kaktuss, kas parsti stāvēja uz šīs nelaimīgās palodzes, bija aizgājis pie dieviem pirms diviem mēnešiem un trīspadsmit dienām, jo viņam negaršo biešu salāti... Saraksts turpinājās līdz pat grīdai tik garš, ka pienāca rīts.

Līdz ar pirmajām kaijām aiz loga es gāju gulēt, bet kad Vasja astoņos no rīta ar kāju atspēra bulciņu ceptuves durvis pagalmā, es jau biju augšā. Sudrabpelēkā turpināja negulēt, neēst un ar mums nesarunāties.

Pienāca laiks doties uz klīniku. Sudrabpelēkā jau nojauta, ka sāpēs un jau laicīgi sāka uz mums dusmoties, taču pati labprātīgi ierāpās nesamkastē, mierinot sevi ar domu, ka nekas nav tikai labs vai slikts. Labais šajā gājienā ir tas, ka viņa būs ārā, turklāt pietiekami drošās rokās, lai ziņkārīgi novērotu ārpasauli, no tās nebaidoties. 

Tāpat kā pirmajā dienā, ejot caur Ivana kapiem Sudrabpelēkā atžirgst. Šoreiz mēs arī nedesojam meteorītu krišanas ātrumā un Kadram netrīc rokas. Kapus Sudrabpelēkā līdz šim notikumam nebija redzējusi. Visnotaļ aizraujošā pasākuma patīkamā daļa beidzas tad, kad mēs visi trīs pazūdam tunelī zem sliedēm, kas mūs tūlīt izvedīs uz Satekles ielas. 

Sudrabpelēkā ir tumsā. Sudrabpelēkā redz gaismu tuneļa galā. Sudrabpelēkā atceras vakardienas lidojumu. Sudrabpelēkā iebāž purniņu zem ķepām. 

Kad mēs ierodamies mājā nr. 101, ir pirmdiena un nav cietušo rindas. Statistika nav melojusi: mājdzīvnieku nelaimes gadījumu skaits vislielākais ir tieši svētdienās. Falkors no Bezgalīgā Stāsta guļ stacionārā komā un astoņi dakteri viņu mēģina pagriezt uz otriem sāniem, lai nerodas izgulējumi un tūskas. Cik noprotam no dakteru sarunām, Falkoram pirms pāris stundām bijusi operācija. 

"Vai tā ir mūsu vakardienas lidotāja?" mūs ieraugot jautā smaidošais dakterītis. 

Tā pati. 

Izrādās, Kadars Malnītis paspējis arī izveidot sarakstu ar Sudrabpelēkās darbību uzskaitījumu katrā stundā. Viņš ir pierakstījis arī kaķenes domas, taču tās nav sevišķi noderīgas ārstēšanas procesā, jo nevienā mirklī Saudrabpelēkā nav domājusi par to, kas tieši viņai sāp un par to kā viņa jūtas. Tās ir bijušas tikai filozofiskas pārdomas. Viena no tām atklāj, ka viņa esot uzlabojusi savu karmu: par to liecina patīkamais fakts, ka šodien viņai jau ir glīta un pilnīgi jauna pārnēsājamā kaste, kas atgādina gaisa tramvaju, nevis vakardienas sagrabējušais kartona gabals. 

Pēc Kadara saraksta izskatīšanas, dakteris mums norāda uz to, kas no tā visa ir labi un kas ir slikti. Pirmajā mirklī mums tas šķiet pilnīgi nepieņemami, jo mēs taču zinām, ka nekas nav viennozīmīgi ieliekams "labs" un "slikts" kastītēs. Lietu daba taču nevar būt viennozīmīgi vērtējama divās tik aprobežoti šaurās kategorijās, taču mums nekas cits neatliek kā savu vilšanos norīt un pieņemt daktera teikto kā vienīgo patiesību. Mēs diemžēl neesam dakteri un neesam arī iedziļinājušies pa logu izlidojušo mājdzīvnieku enciklopēdijā. 

Kad dakteris paziņo, ka jātaisa asins analīzes, kas izmaksā teju vai miljonu, mēs piekrītoši mājam ar galvu. Potes, sēdēšana pie sistēmas un pārējās procedūras ir mūsu vienīgā realitāte vēl pāris stundas. Problēma tikai tā, kam mums nav līdzi pietiekami daudz naudas, lai par šo pasākumu arī godprātīgi norēķinātos. 

Zvans Trōpam. Finansiālās problēmas izklāsts. Trōps apsola risinājumu. 

Turpinām visi trīs sēdēt pie sistēmas, kamēr kaķim iekšā pa vienai pilītei satek litrs bezkrāsaina šķidruma. Šodien kaķi ir jātur klēpī, citādi tā pilināšanas sistēma nedarbojas. 

Ir daudzas lietas, kas mūsu Sudrabpelēkajai nepatīk. Tās visas sāpes, dakteri, arī es un Kadars Malnītis, taču visvairāk viņai nepatīk suņi. Mūsu telpā ienāk dāma ar sunīti, kurš smagi elso un tagad mums sastādīs kompāniju, kamēr sunim iekšā satecēs litrs bezkrāsaina šķidruma. Sudrabpelēkā sarauc purniņu un sāk dusmīgi rūkt, raidot dzēlīgus skatienus suņa virzienā. Suņa saimniece tūdaļ sāk mums atvainoties un taisnoties, ka viņas mīlulis ir labsirdīgs un miermīlīgs, taču mūsu dusmīgajai jaunkundzei tas neinteresē. Mēs abi ar Kadaru par visām varītēm cenšamies noturēt savu kaķeni, lai viņa neizrauj sev no kājas sistēmas adatu un neskrien virsū slimajam suņukam. Tā rezultātā es dabūju pilnu klēpi svaiga, smakojoša kaķa urīna. Lieliski. Kadaram Malnītim mazliet sametas kauns - ne jau par kaķi, bet par to, kā es tagad izskatos. Viņš līdzjūtīgi paņem dusmīgo kaķi savā klēpī.

Pēc pāris minūtēm mēs dzirdam klīnikas gaitenī medmāsiņu flirtējošos smieklus un pazīstami smagus soļus. Arī mūsu vājākais - Sudrabpelēkā - zina, kas tas ir, tādēļ arī Kadars dabū svaigu kaķa urīnu uz savas bikšupriekšas. 

Trōps ir ieradies.

Kad dakteris mūs (nu jau visus četrus) laiž mājās, Trōps izvelk no kabatas miljonu. Esam veiksmīgi norēķinājušies, saņēmuši jaunas instrukcijas un zāles, un ne sevišķi laimīgi, kaķenes nočurāti, bet par sekundi tuvāk sazāļotā kaķa labsajūtai mierīgi ejam mājās. Nekāds jautrais pasākums tas nav.

No manis un Kadara Malnīša vējo kaķa urīna smarža, bet no Trōpa - medicīniskais spirts. Nē, Trōps nav dzēris. Trōps ir bijis centrāltirgū nodot asinis, lai segtu kaķa ārstēšanas izdevumus. Labi, ka Trōpa asinis ir daudz vērtīgākas nekā 97% šīs pasaules iedzīvotāju un cetrāltirgū tās pieņem par augstu cenu. Labi, ka Trōps centrāltirgū mums katram nopircis pa speķainam belašam. Labi, ka arī Sudrabpelēkā savu belašu tūlīt nemet atpakaļ devēja ģīmī, bet vismaz apošņā. Slikti ir tas, ka viņa joprojām klusē, neēd un rīt ir pirmā no daktera solītajām kritiskajām dienām.