„Jūs kādreiz esat tā jutusies... tā, ka esat divas. Un nezināt,
kura no tām esat... It kā vienā cilvēkā, jūs būtu divas... Zobrati, kuriem sāp
katru reizi saskaroties. Tas notiek nepārtraukti...”
Mums blakus sēdošā svešā sieviete neatbild. Paskatās uz mums
un atkal aizgriežas, it kā mēs nemaz nerunātu ar viņu.
Var jau būt, ka mēs nemaz arī nerunājam ar viņu. Šis ir
visklusākais un visskumjākais trolejbuss pasaulē. Pat pa telefonu neviens
nerunā. Sejas ir tukšas un pelēkas. Nevienai, itin nevienai no šīm sejām... ne
vecai, ne jaunai... nevienai nav sava stāsta.
Vēl pirms brīža mēs gājām pa ielu un raudājām. Mazās bodītes
klusiņām slēdzās ciet. Gaismas izdzisa. Un mēs, kā jebkura cita, kura nes divu
vai pat vairāku netveramu būtņu smagumu uz viena plecu pāra, lūdzāmies: „Dod
man kādu zīmi...” Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Bet
tagad neviena no mūsu acīm un smadzeņu puslodēm neko neatpazīst.
Smagi.
Ir smagi nest mazāk nekā vajadzētu – dalīt vienu acu pāri uz
divām, vienu muti un vienas smadzenes uz divām, bez mazākās iespējas jelkad no
tā izrauties.
*Jelkad - laika apzīmējums, neizmērāms laika nogrieznis,
kuram tomēr ir robeža telpā.
Pavisam nesen sapnī mēs gājām pie ārsta, un viņš teica: „Jūsu
asinis... 60 procenti jūsu asiņu jau ir sasaluši... Reta slimība. Jūs ilgi
vairs nedzīvosiet. Jūsu asinis sasals pavisam. Tas būs drīz.” Tas bija
vēstījums vienai no mums vai arī ķermenim, kurā mēs abas esam ieslodzītas? Ja
mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Torīt pamostoties, mēs
atpazinām, taču mums nebija receptes. Ārsts neteica, ka jelkāda dziedināšana
vispār ir iespējama. Un vai tas bija vienai no mums, vai mums abām?
Pirms skumjākā trolejbusa pasaulē mēs gājām pa ielu un
lūdzāmies pēc zīmēm.
Nevienas pašas.
Nevienas zīmes.
Nevienas sejas ar stāstu.
Nevienas reklāmas, ko atpazīt kā zīmi.
Nevienas skaņas vai sauciena.
Tikai mēs divas. Un abas bez es. Abas Šambalas, Atlantīdas,
Austras koka un Paradīzes meklējumos. Abas bez serdes. Neglābjami tuvu
patiesībai. Tik tuvu, ka pasaule vienkārši pazūd.
Esam tikai mēs. Divas. Vienādas. Skatoties spogulī, mums ir tikai
viena seja. Un tieši pa vidu ir zobratu tikšanās vieta. Starp smadzeņu
puslodēm. Tieši tur mēs esam iestrēgušas. Jo tur viss krustojas. Tieši aiz trešās
acs, kura nerimtīgi redz zīmes, bet nekad neredz nevienu no mums.
Aiz trešās acs nervu gali iestiepjas smadzeņu centrā.
Tukšumā.
Mūsu ķermeni pārņem aukstas trīsas. Mēs, protams, abas to
jūtam, taču tās nepieder nevienai no mums. Un neviena no mums nav tā, kas
kontrolē asiņu riņķošanu, elpošanu vai ceļu locītavu kustības, sperot soļus.
Mēs varbūt esam zīmējums, varbūt grāmata, varbūt laiva,
bet varbūt tikai rāmis. Bet tā seja ar zobratu tikšanās vietu tieši pa vidu,
tai nekad nebūs sava es. Ne ar mazo, ne lielo burtu.
Pasaules satiekas. Un ja
nebeidzas neviena no tām, ir vai nu jāmirst, vai jādodas atpakaļvirzienā. Tikai
atpakaļvirziena nav. Visumam esot robeža? Idioti.
