Daudz melot man nudien nav ne mazākās velēšanās, taču skaidri nojaušu, ka bloga klususms starp mums tomēr nav radījis nekādu emocionālo plaisu. Šī nudien nebūs seriāla "Drāmas skartie" kārtējā sērija.
Vārdu sakot, kopš izvācos no Maskačkas rezidences šādas tādas izmaiņas skārušas mūs visus. To es domāju tādā pavisam globālā līmenī ne tikai pieticīgi attiecinot uz sevi un pārejiem Maskačkas varoņiem, bet uz mums/jums visiem - ja izmainās kodols, perifērija ilgi tik un tā nepaliek nemainīga. Redzot, ka Kadara Malnīša privātā dzīve masu medijos kļuvusi popularāka nekā Trõpa piedzīvojumi, secinu, ka baumas par to, ka Trõps kļūstot par Dalailamu, nav vis nekāds joks, bet vistīrakā patiesība. Nesen varoņus satiku viduslaiku nocietinājumos. Pārmaiņas acīmredzamas.
Beerfucks, kūpinādams treknu cigāru un saģērbies kā mafijas pasaules valdnieks, bija izvedis čaļus pastaigāties. Man tajā dienā bija piemetušās Ceļaruļļa Rūda paģiras, tāpēc skaidrus tikšanās iemeslus neatceros. Atceros vien to, ka Trõps, ģērbies viscaur baltā, ik pa brīdim noņēma savu galvu un ar to žonglēja ik mirkli, kad pie apvāršņa paradījās kāds svešinieks, bet gandrīz visu pārējo laiku aicināja nepazīstamas meitenes kontaktimprovizēt kopā ar viņu. Kadaram Malnītim mugurā bija spožs bruņinieka tērps. Nu dien, viņam pavisam neraksturīgi - šis bija izlīdis no sava skapja, viņa rokas netrīcēja un spožās bruņas atstaroja sauli košāk nekā Mildas zvaigznes vakara saules atblazmās, acīmredzami liekot apstāties ne vienai vien garām slīdošai žubei. Tajos brīžos, kad viņš izkāpa ārā no apcerēm par apļa harmoniju, Kadars Malnītis dimdināja Rīgu ar visnotaļ veselīgiem smiekliem. Nav nekāds brīnums, ka dzeltenās preses mīļotāji pievērsušies viņa eksistences mazo noslēpumu izzināšanai.
Beerfucks visu šo laiku klusēja un pierakstīja notiekošo. Iespējams, ka nenotiekošo arī. Kvantu fizika, ziniet. Kad iekš mūsu nocietinājuma mūriem parādījās mazs puišelis, Beerfucks strauji nometa malā savu pierakstu blociņu, pielēca kājās un norēcās: "Ā, kā gribētos viņu apēst! Iemest veselu rīklē! Ar visu cepurīti." Bija skaidrs, ka pavisam drīz viņi gulēs Ļē. Te man viss beidzās, jo atnāca Ceļarullis Rūdis un aizveda mani atpakaļ uz mājām - uz tūrisma un viesmīlības industrijas epicentru vēstnieku rezidencē.
Kamēr Maskačkas rezidences varoņi pamet ubagu rajonu, lai pārvāktos uz buržuju paradīzi (jap, arī viņi, tapat kā es) ar visām Kreiles nenoraktajām parpalām, man nākas secināt, ka pēdējā laikā esmu čivinājusi pavisam citas dziesmas. Pavisam ne tādas, kā toreiz Maskačkā:
- Pēc slavenās smadzeņu grāmatas pabeigšanas, augstās raudzes literatūras rakstīšanā ir paņemts atvaļinājums.
- Vakara pastaigas laikā esmu redzējusi, kā blonda taksiste pie stūres tamborē rõzā cepurīti.
- Esmu bijusi obligātajā veselības parbaudē (pārsteidzoši, bet ghostwriteriem tādu nav) un atklājusi, ka ļoti veiksmīgi aizvertām acīm ar vienu pirkstu varu atrast savu degungalu.
- Esmu piedzīvojusi "kad mājās nekā nav, paņemam lasi" momentu.
- Esmu bijusi Timā. Un vēlreiz tur bijusi. Un vēlreiz Timā. Un vēl citas neskaitāmas reizes.
- Publiskajā mediju telpā esmu vairojusi savu popularitāti kā "one woman army".
- Esmu satikusi indiešu rakstnieci - amerikāņu medicīnas zinātnieci Vishu kura pavēstija, ka manā vēstnieku rezidencē ieradusies patiešām tikai manis dēļ, un es nemaz nedrīkstot nerakstīt. (vēl viņa man izstāstīja Maskavas Olimpisko spēļu stāstu, kurš prasās būt uzrakstīts)
- Esmu uzklausījusi sūdzības par krācošiem cilvēkiem.
- Esmu dzērusi alu ar Britu kruķiem un sēdējusi uz viņu motocikliem.
- Esmu nobeigusi savu kompi. Atkal.
- Esmu saņēmusi dāvanā bruņzivs fragmentu, kas izcelts no Gaujas.
Esmu iesākusi "Veļasvīrs un 100 krāsaini baloni", tapēc pietiks ļerkstēt. Nav jau ar nekāds noslēpums, ka tas, ko raksta par visu, visbiežāk ir ne-lasāmgabals par neko. Kamēr Veļasvīrs tiek galā ar sevi, iemetiet aci jaunākajā no Skābe Art Kreiles vecākajiem brāļiem, piemēram: Piedzerties aizmirst miegu
P.s. pavisam neizbēgami šajā stāstā būtu japarādās vēl pāris citiem kolorītiem personāžiem, es tikai vēl neesmu dabūjusi oficiālu atļauju šitā āzēties arī ar viņiem. Ziniet taču, ka baumām mēdz piemesties nesapratne, aizvainojums un tiesu darbi.
