Zīmes

„Jūs kādreiz esat tā jutusies... tā, ka esat divas. Un nezināt, kura no tām esat... It kā vienā cilvēkā, jūs būtu divas... Zobrati, kuriem sāp katru reizi saskaroties. Tas notiek nepārtraukti...”

Mums blakus sēdošā svešā sieviete neatbild. Paskatās uz mums un atkal aizgriežas, it kā mēs nemaz nerunātu ar viņu. 

Var jau būt, ka mēs nemaz arī nerunājam ar viņu. Šis ir visklusākais un visskumjākais trolejbuss pasaulē. Pat pa telefonu neviens nerunā. Sejas ir tukšas un pelēkas. Nevienai, itin nevienai no šīm sejām... ne vecai, ne jaunai... nevienai nav sava stāsta. 

Vēl pirms brīža mēs gājām pa ielu un raudājām. Mazās bodītes klusiņām slēdzās ciet. Gaismas izdzisa. Un mēs, kā jebkura cita, kura nes divu vai pat vairāku netveramu būtņu smagumu uz viena plecu pāra, lūdzāmies: „Dod man kādu zīmi...” Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Bet tagad neviena no mūsu acīm un smadzeņu puslodēm neko neatpazīst. 

Smagi. 

Ir smagi nest mazāk nekā vajadzētu – dalīt vienu acu pāri uz divām, vienu muti un vienas smadzenes uz divām, bez mazākās iespējas jelkad no tā izrauties. 

*Jelkad - laika apzīmējums, neizmērāms laika nogrieznis, kuram tomēr ir robeža telpā.

Pavisam nesen sapnī mēs gājām pie ārsta, un viņš teica: „Jūsu asinis... 60 procenti jūsu asiņu jau ir sasaluši... Reta slimība. Jūs ilgi vairs nedzīvosiet. Jūsu asinis sasals pavisam. Tas būs drīz.” Tas bija vēstījums vienai no mums vai arī ķermenim, kurā mēs abas esam ieslodzītas? Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Torīt pamostoties, mēs atpazinām, taču mums nebija receptes. Ārsts neteica, ka jelkāda dziedināšana vispār ir iespējama. Un vai tas bija vienai no mums, vai mums abām? 

Pirms skumjākā trolejbusa pasaulē mēs gājām pa ielu un lūdzāmies pēc zīmēm. 

Nevienas pašas. 

Nevienas zīmes. 

Nevienas sejas ar stāstu. 

Nevienas reklāmas, ko atpazīt kā zīmi.

Nevienas skaņas vai sauciena. 

Tikai mēs divas. Un abas bez es. Abas Šambalas, Atlantīdas, Austras koka un Paradīzes meklējumos. Abas bez serdes. Neglābjami tuvu patiesībai. Tik tuvu, ka pasaule vienkārši pazūd.

Esam tikai mēs. Divas. Vienādas. Skatoties spogulī, mums ir tikai viena seja. Un tieši pa vidu ir zobratu tikšanās vieta. Starp smadzeņu puslodēm. Tieši tur mēs esam iestrēgušas. Jo tur viss krustojas. Tieši aiz trešās acs, kura nerimtīgi redz zīmes, bet nekad neredz nevienu no mums.

Aiz trešās acs nervu gali iestiepjas smadzeņu centrā. Tukšumā. 

Mūsu ķermeni pārņem aukstas trīsas. Mēs, protams, abas to jūtam, taču tās nepieder nevienai no mums. Un neviena no mums nav tā, kas kontrolē asiņu riņķošanu, elpošanu vai ceļu locītavu kustības, sperot soļus. 

Mēs varbūt esam zīmējums, varbūt grāmata, varbūt laiva, bet varbūt tikai rāmis. Bet tā seja ar zobratu tikšanās vietu tieši pa vidu, tai nekad nebūs sava es. Ne ar mazo, ne lielo burtu. 

Pasaules satiekas. Un ja nebeidzas neviena no tām, ir vai nu jāmirst, vai jādodas atpakaļvirzienā. Tikai atpakaļvirziena nav. Visumam esot robeža? Idioti.

Kadars Malnītis iet uz randiņu

Laiku pa laikam Maskačkas rezidence piedzīvo vētras: lidojoši kaķi, mājas ballītes, 7 jaunas kaimiņienes, Saksōns un Trōps brūvē ļergu, Trōps sakārto māju vai arī kāds taisās uz randiņu. Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, kā uz randiņiem iet Trōps – tā, ka viss rajons sēž kā uz adatām un „sadodas rokās”, lai viss notiktu vēl labāk, nekā paredzēts. Kadaram Malnītim (un arīdzan man) tajās reizēs patīk sēdēt virtuvē, lasīt noplēšamo kalendāru un mazlietiņ ieņirgt.

Joks ir tāds, ka Trōps nav vienīgais, kurš iet meitās. Viņš vienkārši ir mūsu ģimenes skaistākā seja un nepārtraukti cenšas sev pievērst uzmanību, kas viņam visnotaļ labi arī sanāk, tāpēc jau arī vienmēr dabū vairāk slavas nekā mēs pārējie. Bet šodien Trōps no skatuves ir nokāpis. Viņš pats gan to vēl nezina, jo Kadars Malnītis savus randiņus mēdz cītīgi slēpt tālākajā drēbju skapja nostūrī (jā, tajā pašā, kur var atrast visādas nozaudētās lietas – zeķes, telefonus, dvieļus. Šķiet, šīs lietiņas tur mēdz arī pāroties – tas izskaidro, kāpēc pie mums ir visādi interesanti un pilnīgi nederīgi krāmi). Tajā pašā drēbju skapja nostūrī reizēm Kadars iebāž arī savu pauri, jo tur esot auglīga vide (pārojas taču!).

Šodien uz darbu Kadars pauri neņēma līdzi, bet atstāja skapī. Kamēr Trōpa istabā rūgst pašbrūvētā ļerga, Kadara Malnīša istabā visu dienu auga un brieda randiņš. To, protams, viņš mums nestāstīja. Tāpat kā to, ka tā nav bijusi viena diena vien, kad šis to randiņu raudzējis. Īsti veči randiņus raudzējot tumsā vismaz nedēļu. Un jo ilgāk raudzē, jo saldāka esot to garša. 

To, ka kaut kas te nav tīrs, mēs ar Trōpu pamanām, kad visi trīs strebjam vakariņu zupu. Kadars uzlicis atpakaļ pauri, un tajā domas ir manāmi sapārojušās un nevar īsti sadzīvot viena ar otru, liekot Kadaram laiku pa laikam zupas karoti pašaut garām mutei. 

„Muhamed, tev šodien randiņš?” – Trōps izmet. 

Kadars Malnītis iestrebj zupu, pie sevis aizskaita līdz desmit un, ieurbis acis uz galda iegrebtajā „Я был здесь”, norūc: „Varbūt.” 

Mazais sesks taču tāpat vien nevar atzīties, ka būs, ka ir satraukums, ka gribās taču. Nu ne tak! Kadars izliekas, ka šī saruna nav nemaz iesākusies un sāk runāt par laikapstākļiem. Ārā ir auksti.

„Uzvelc garās apenes, kad iesi uz randiņu!” smejas Trōps.

„Tu, jākli!” Kadars ir aizsvilies „Nu, es tev teicu, ka nekur es neiešu! Nekas taču nav sarunāts!”

Pulkstenis rāda pusi pāri sešiem. Ā, nu skaidrs! Trōps vai Kreile ap šo laiku jau būtu vismaz sataisījušies, ja ne jau izgājuši no mājas. Kadars Malnītis ēd zupu. Un ne jau nu piecpadsmit minūtes. Tā kā mēs ar Trōpu nekur nesteidzamies un šodien kāju nespersim laukā no rezidences, mēs ēdam veselu stundu. Kadars Malnītis cenšas slēpt savus vakara plānus (iespējams pat pats no sevis), tādēļ, tieši tāpat kā mēs, pie virtuves galda paliek veselu stundu. 

„Eu, nu?” ne es, ne Trōps to vairs nevar izturēt: „Nu taču piezvani viņai!”

Kadars izvelk no kabatas telefonu. (Trōps aizrijas) 

Kadars urķējas kontaktu sarakstā. (Es metos glābt Trōpu)

Kadars pieliek telefonu pie auss. (Turu Trōpu ar kājām gaisā, lai atgūst elpu)

Sauc. 

Neceļ. 

„Čau, Robi!” – saka Kadars.

Fui, bļin, sasodītais mērglis... Trōps jau atkal elpo, ar trīskāršo salto atgriežas uz krēsla, iesmeļ karotē zupu un ielidina Kadaram tieši uz bikšupriekšas. Kāda meitene kaut kur šajā plašajā un tumsas nomocītajā pasaulē nepacietīgi rausta kaktusu adatas, gaidot savu princi, bet šis zvana čomiem. Ā, nu bet loģiski! Pulkstenis vēl taču rāda tikai pusi pāri septiņiem! Kadars Malnītis darbojas tumsas aizsegā (un tas nekas, ka ir ziema un ir jau tumšs), un tas taču ir krietni par agru pat lai kaut ko sarunātu! 

Pēc vakariņām es un Trōps aizlienam katrs uz savu istabu pasēdēt globālajā tīklā, bet Kadars Malnītis ieslīd savā istabā. Viņš aizslēdz durvis, izslēdz gaismu, tad ieriktējas skapja tumšākajā nostūrī un spiež pogas. Viņas numuru viņš nemaz nav saglabājis telefona kontaktu sarakstā – lai nevienam nerastos aizdomas. Viņš izvelk no kabatas astoņās daļās rūpīgi salocītu papīrīti, atloka vaļā, paspīdina ar telefona gaismiņu un lēni un rūpīgi uzspiež numuru. Tā kā viņš ir ielīdis skapī un runā pieklusinātā balsī, noklausīties viņu nav iespējams. 

Kadars, pabeidzis sarunu, ieslīd vannas istabā. Mēs ar Trōpu satiekamies virtuvē, lai paķiķinātu, jo ir skaidrs, ka randiņš būs. Mums ir savi īpašie atzinības un atbalsta izrādīšanas veidi. Kamēr šis čunčinās pa vannas istabu, mēs ar Trōpu turpat aiz durvīm skaļi pārspriežam Kadara privāto dzīvi un dodam padomus, kuros viņš tāpat nekad neklausītos pat tad, ja citi maksātu naudu, lai tos dzirdētu.

Mums jau viss ir skaidrs, mēs jau zinām kā būs, bet Kadars, svaigi noskuvies un patīkami smaržojošs, izlien no vannas istabas un noburkšķ: „Stulbeņi. Nekur es neiešu! Beidziet taču mani bakstīt, es vienkārši gribēju savākties. Nekur es neiešu...”

Pusē pāri astoņiem Kadara Malnīša dzīvē ir pienākusi Tupaka pusstunda, kurā viņš skaita līdzi dziesmu tekstiem, deviņos viņš piereģistrējas pokera turnīrā, jo „nekā taču nebūs un nekur viņš šodien neies”. 

Kad pulksteņa dzeguze noķērc pusi līdz pusnaktij, Kadara Malnīša kompī atskan Beyonce „Baby I can feel your halo, pray it won't fade away. I can feel your halo halo halo.
I can see your halo halo halo. I can feel your halo halo halo...” 

Mēs ar Trōpu izplūstam smieklos, 3 sekundēs atbrīvojam māju no pusratā pamestajām tupelēm un krēsliem, pieplokam pie sienām un izbaudām šovu. Kadars Malnītis pārtop par zivi, kura vien 3 sekundes atceras, ko gribējusi: viņš nesas pa gaiteni, tad pēkšņi apmetas atpakaļvirzienā, jo istabā aizmirsis telefonu, tad ienesas savā istabā, iesmaržojas, tad atkal jož atpakaļvirzienā meklēt zeķes, vannas istaba, virtuve, skapis. 

„Es eju! Es eju!” viņš kliedz, un viņa sejā mirdz neviltots smaids. 

Trōps viņam pasniedz sarkano šalli, norauj šo piesēst un ātri uzstīvē Kadaram tupeles, es atskaitu laiku līdz pēdējam sabiedriskajam transportam, kas vispār kaut kur ved ārā no Maskačkas rezidences. Kadara saceltā vētra tiek pavadīta ar tādiem tekstiem kā „Kraties ātrāk!”, „Tinies prom!”, „Tu esi unikāls...”.

Un tad mēs abi viņu izmetam pa durvīm, noklausāmies kā viņš kūleņodams nonesas lejā pa trepēm (iespējams salaužot kādu no locekļiem, kas gan sāpēs tikai rīt), aizslēdzam durvis un apstājušies pie paralēlajām sienām vēl minūtes trīs dauzām savas galvas pret sienām. 

Kadars Malnītis ir unikāls. 

Siltās apakšbikses gan viņš neuzvilka.

#Nenozīmīgs dienasgrāmatas ieraksts. Ziemassvētku vēstneši.

15. trolejbuss vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tāpat kā cilvēki, kuru ilgu laiku nemaz nav bijis, bet tad viņi pēkšņi uzrodas tava dzīvokļa virtuvē. Un tas, ka tu nekur citur viņus neesi redzējis, vēl nenozīmē, ka viņi vienmēr paliks tikai tajā virtuvē. Bet par visu pēc kārtas. 

Kad normālie cilvēki strādā, Kreilei ir brīvdienas. Viņa nekārto māju, sēž vannā un nedomā par politiku vai labdarību. Viņa jau mēnešus divus nevienā spogulī nav savu ģīmi redzējusi skaistu, tāpēc laikam jau pienācis brīdis mīkstās, sarkanās un kārtīgi novazātās trenuškas ar pāris caurumiem un uzrakstu „Royal Vintage” uz pakaļas nolikt maliņā un uzvilkt savu jaunāko kleitu, pavadīt vismaz pusstundu pie spoguļa, lai „uzliktu seju”, un nolakot nagus pieklājīgās krāsās. T.i. šodien nav paredzēta zils-sarkans-dzeltens, bet gan pieklājīga perlamutra krāsas nagu diena. Vārdu sakot, kā jau šādās dienās pienākas, Kreile nagus lako vismaz trīs reizes. Pirmoreiz viņa visu sabojā krāsojot skropstas, otrreiz – mainot zābaku šņores, bet trešoreiz tas notiek bez jebkāda iemesla – vienkārši tāpēc, lai nebūtu tur, kur jābūt, norunātajā laikā. Jāatzīst, kad Trōps taisās uz randiņu, viss notiek daudz vētraināk un ar daudz lielāku vērienu, nekā tad, kad uz to dienas garumā pamazām čunčinās Kreile. Ne velti Trōpa randiņš joprojām stāv bloga lasītāko ierakstu sarakstā. 

Patiesībā, šis ieraksts nav par mani vai Trōpu, pat ne par to, kas notiek pēc brauciena 15. trolejbusā, bet gan par Tony Beerfuck un Ēriku Saksonu, kurus es pāris reizes esmu redzējusi Maskačkas rezidences virtuvē, pāris reizes onlainā, bet nekad – uz ielas. Skaidri apzinoties, ka tie nemaz nav viņi, es viņus vakar redzēju trolejbusā. 

Tātad, 15. trolejbuss. Skaistā, apburošā un jūtami par daudz sasmaržojusies Kreile velk no maka ārā vienu e-talonu pēc otra un cītīgi pīkstina visus pēc kārtas. Ir kaut kāda sajūta, ka šodien par braucienu jāmaksā. Pēc ceturtā ē-talona nopīkstināšanas, turpat sēdošais kungs gados, kurš sekojis līdzi manām ē aktivitātēm, sāk smieties un saka, lai tak es beidzot.  Viņš man atdošot savu ē-talonu gadījumā, ja iekāps kontrole. Bet ja Kreile ir ko apņēmusies, tad viņa to arī izdarīs, aha – sestais ē-talons izrādās derīgs. 

Un tad es apsēžos vērot izrādi. Uz skatuves  - divi, kuri pat bez mutes atvēršanas manā paurī jau ir nodēvēti par Beerfuck un Saksonu. Nu tādas kombinācijas bieži negadās, bet re, ir! Viņi trolejbusā aizņem veselas 3 vietas, lai gan Beerfuck, ģērbies viscaur kamuflāžā, stāv plati izplestām kājām tieši pretī divām vietām, bet Saksons dzeltenās biksēs sarāvies aizņem tikai ¾ no vienas sēdvietas. Saksonam rokās plastmasas kaste ar piparkūkām. Viņš attaisa kasti un sāk pētīt piparkūku formas. Te piparkūku zvaigznīte, te sirsniņa pazūd Saksona rīklē. 

Arī Tony no kabatas izvelk piparkūku:  „Bļe, man tikai sirdis!” 

„Ē, paskaties, zaķītis!” Saksonu interesē tikai viņa kaste.

„Tas ir sesks.”

„Un šitas?” Saksons vicina gaisā tauriņa formas piparkūku.

„Betmens” norūc Tony un izvelk nākamo... sirds formas piparkūku. „Bļe, nu kāpēc man nav Betmenu?” 

„Tevi kāds ļoti mīl!”

„Jā, pārdevēja...”

Es, protams, redzu kā Sveta veikalā uz Ludzas ielas ir speciāli atlasījusi piparkūku sirdis, jo viņa jau zināja, ka šodien ienāks Tony.

„Paskat, cik man daudz zvaigznīšu!” Saksonam ir viss, ko viņam jelkad dzīvē ir vajadzējis „...un Betmeni... trīs Betmeni!”

Tony izvelk no kabatas nākamo sirdi, uz ko Saksons mierīgi iesmejot atbild: „Vienkārši apgriez otrādi!”, tad nokož gabalu sešstaru zvaigznei un paziņo, ka viņam esot cilvēciņš špagatā. 

Šie abi pirmdienas vakarā dodas uz Ļē. Par to liecina gan tas, ka es viņus pirmo reizi redzu trolejbusā braucam centra virzienā, gan viņu sarunas.

Man ir skaidrs, ka par šo braucienu tiešām ir bijis vērts maksāt. Īsa, bet spēcīga un amizanta izrāde, kurā, protams, ir arī mazliet drāmas: Sveta veikalā turpinās atlasīt sirsniņas, Beerfuck tā arī nekad neuzzinās, ka piparkūku sirdis viņa kabatā nav gluži nejaušas, bet Saksons – he, tas, būdams otrā plāna lomas spēlētājs, būs dabūjis visu, ko viņam vajag. 

Man somā ir lētākā karstvīna tetrapaka, makā tukši ē-taloni, bet paurī – nu jau Ziemassvētku sajūta. Paldies!

Hello, tabletītes!

 „Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!