Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pēdējā daļa.

Visticamāk, lai saprastu, par ko te vispār ir stāsts, iemetiet aci šajos:

Traģiskā svētdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.

Pēc urīna smakojošā pirmdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa. 

Otrdienā pie sistēmas pieslēgta sēdēja ne tikai Sudrabpelēkā, bet nu jau mēs visi četri. Dakteris teica, ka mūsu kaķim tas palīdzēs, tādēļ mēs lapbrātīgi piekritām, lai mūsu visu vēnām cauri izskalojas  tas pats, kas Sudrabpelēkajai. Tas, ko mēs nebijām paredzējuši, bija šī procesa izmaksas... Pārsteidzošā kārtā neizskatījās, ka dakteris ir dikti neapmierināts ar mūsu maksātnespēju. Viņam jau bija plāns.

Kamēr Sudrabpelēkā turpmākās četras dienas laiskojās pieslēgta sistēmai un tika barota piespiedu kārtā, man, Kadaram Malnītim un Trōpam nācās strādāt. 

Tā kā Trōps jau pāris reizes savas ziņkārības un topgrāfiskā stulbuma vadīts bija ieblandījies veterinārās klīnikas operāciju zālē, viņš pie pienākumiem tika pirmais. Tur viņu arī atstāja - operāciju zālē. Lai nevajadzētu strādāt dzīvnieku morgā, Kadars Malnītis cītīgi centās pierādīt, ka viņš tīri labi tiek galā ar šļircēm un katetriem, taču dakteris jau bija izlēmis, ka Kadara sejas vaibsti un matu krāsa vairāk piestāv aptiekai. Kadars palika aptiekā, jaucot un maisot kopā visādas vieliņas, lasot ārstu rokrakstus un izsniedzot izrakstītās zāles mīļdzīvnieku saimniekiem, dodot padomus un izsitot čekus. 

Es dabūju vietu uzņemšanas reģistrācijā. Iespējams, ka morgā man būtu paticis labāk, taču izvēles īsti nebija. Galvenais ārsts teica, ka man ir jābūt reģsitrācijā, jāsmaida, jāatbild uz satrauktiem telefona zvaniem (protams, lai kādi būtu zvanītāju jautājumi, ir jāsaka, lai nāk šurp ar savu lopiņu pie daktera) un jāmierina asiņojošo, salauzto un sāpēs kliedzošo dzīvnieku saimniekus. 

Un tā no otrdienas līdz piektdienai es smaidīju reģistrācijā, mierināju klientus, ka viņi savus dzīvniekus taču ir atnesuši uz īsto vietu, klausījos kā Kadars Malnītis aptiekā čalo ar sīko šuneļu saimniecītēm un skatījos kā no Trōpa operāciju zāles vienu pēc otra nes dzīvniekus uz morgu. Un turpināju mierināt satrauktos klientus, jo šeit viņu mīluļi ir drošās rokās.

Es, Kadars Malnītis un Trōps satikāmies trīsreiz dienā, kad mums bija jāpalīdz apgriezt uz otriem sāniem Falkoru, kurš visas šīs dienas gulēja komā pēc kādas smagas operācijas. Ikreiz, kad reģistrācijā iestājās klusums, es skaitīju lūgšanas, lai Falkoram vairs nebūtu nepieciešamas nekādas operācijas, vismaz kamēr šeit ir Trōps. Manas lūgšanas tika uzklausītas, un cetrutdienā galvenais ārsts mani uzaicināja uz kafijas tasi, lai pavēstītu, ka mana veiksmīgā darbošanās reģistrācijā esot viņu iedvesmojusi neatņemt visas pasaules bērniem Falkoru. Bezgalīgais stāsts tik drīz vēl nebeigšoties. 

Mūsu Sudrabpelēkā ar katru dienu sāka justies arvien labāk. Drīz jau viņa pa klīnku dzenāja visus slimos šuneļus un biedēja pat visdrosmīgākos vilkus, bet, kad Trōpam bija jātiek galā ar putniņu operācijām (tajās viņš jau bija uzdienējis līdz galvenā ārsta titulam), Sudrabpelēkā nāca viņam asistēt. 

Kad pienāca šī svētā piektdiena un mēs sapratām, ka mūsu Sudrabpelēkajai vairāk par dzīvi veterinārajā klīnikā piestāv dzīvoklis Maskačkā un arī pašiem jau sakārojās gan mājas, gan  miegs, bija laiks doties. Trōps gan bija jau aizrāvies un stingri izlēmis, ka būt dakterim ir viņa dzīves patiesā misija, taču kad Kadars viņam pasniedza ūdens glāzi, kurā bija iemaisījis kaut kādu savu pašbrūvējumu no aptiekas, Trōps saprata, ka grib mājās.

Lai neaizrautos ar detaļām mūsu izlaušanās no klīnikas stāstā, rakstīšu, ka viss bija labi un dakteris mūs labprātīgi palaida prom. Piedodiet, bet pēc gandrīz četrām diennaktīm strādājot klīnikā, man ir baigais slinkums izplūst garos stāstos. 

Esam atgriezušies. Sudrabpelēkā atkal lēkā pa galdiem un palodzēm, Trōps guļ pie televizora ar skārdeni alus, bet Kadars Malnītis, ielīdis aiz skapja, turpina jaukt kopā visādas nezināmas izcelsmes vielas, ik pa laikam izkliedzot dažādas dziļdomīgas frāzes, idejas un atklāsmes. Viss dzīvkoļa filosōfiskais noskaņojums tagad sakoncentrējies viņā vienā. Kā pamanījāt, nevienas pašas domas no manis šodien te nav, ir tikai pliks atstāts. Piedodiet.

Es kravāju somu. Kādu laiku būšu prom. 

Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa.

Vakar mūsu dzīvokļa vājākais izvēlās pa logu. (Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.)

 
Liriskā atkāpe (cilvēkiem ar vājiem nerviem, kuri mīl visu pasauli, - nelasīt. Stāstu un mūsu ikdienu šī atkāpe tāpat nemaina. Turpiniet lasīt tekstu, kurš nemežģī Jūsu acis, šo atkāpi mazajos burtos vienkārši izlaižot):  

Es esmu godīgs cilvēks, kurš pa pasauli neklaigā, ka neprātīgi mīl dzīvniekus, taču ir diezgan līdzjūtīga un saprotoša radība. Dārgie dzīvnieku mīļotāji, kuri klaigā, bet nekad ne par vienu nav paši ik dienas rūpējušies: jūs esat pilnīgi apdauzīti un gan sabiedrībai, gan paši sev nederīgi radījumi. Man nav problēmu, ja jūs nemīlat dzīvniekus. Es arī uzskatu, ka neesmu nekāds dzīvnieku mīļotājs. Man ir problēmas, ja jūs tukšpaurīgi runājat par mīlestību, kuru nepazīstat.Un es jūs netaisos saprast, ja jūs man prasāt, kāpēc man vispār rūp šis kaķis. Jūs esat pelnījuši izkrist no piektā stāva. Pasaulē mūsu tāpat jau ir par daudz un varbūt zemeslodei paliktu vieglāk.

Kopš mūsu pirmās viesošanās klīnikā Sudrabpelēkā nebija ne mirkli aizvērusi acis, lai nosnaustos, un neko arī nebija ēdusi. Pēc veltīgiem mēģinājumiem atkal 3 sekundēs salikt kubiku-rubiku Kadars Malnītis vairākas stundas pavadīja blenžot sienā. Viņš cītīgi meklēja notikušā vainīgos, bet nevienu piemērotāku kandidātu par sevi nespēja atrast. Ap pusnakti Kadars Malnītis paņēma rokās savu mīļāko otiņu un izvilka no pagultes krāsu kasti. Vismaz 54 gadus viņš šīs lietas nebija lietojis. Tagad bija pienācis īstais brīdis. Kadars lēni un rūpīgi istabas tālākajā kreisajā stūrī sarakstīja iemeslus (katram no tiem pielāgojot atbilstošu krāsu), kāpēc tieši viņš ir vainīgs kaķa izlidošanā pa logu: jo viņš skatījās Olimpiskās spēles, jo viņš pārāk ilgi brokastoja, kas radīja vēlmi apmeklēt labierīcības pusminūti vēlāk nekā ierasts, jo viņš nesakārtoja savu istabu vakar, jo viņš pavasarī pie visām palodzēm nepieskrūvēja kastes un nesastādīja tajās ziedus, jo viņa kaktuss, kas parsti stāvēja uz šīs nelaimīgās palodzes, bija aizgājis pie dieviem pirms diviem mēnešiem un trīspadsmit dienām, jo viņam negaršo biešu salāti... Saraksts turpinājās līdz pat grīdai tik garš, ka pienāca rīts.

Līdz ar pirmajām kaijām aiz loga es gāju gulēt, bet kad Vasja astoņos no rīta ar kāju atspēra bulciņu ceptuves durvis pagalmā, es jau biju augšā. Sudrabpelēkā turpināja negulēt, neēst un ar mums nesarunāties.

Pienāca laiks doties uz klīniku. Sudrabpelēkā jau nojauta, ka sāpēs un jau laicīgi sāka uz mums dusmoties, taču pati labprātīgi ierāpās nesamkastē, mierinot sevi ar domu, ka nekas nav tikai labs vai slikts. Labais šajā gājienā ir tas, ka viņa būs ārā, turklāt pietiekami drošās rokās, lai ziņkārīgi novērotu ārpasauli, no tās nebaidoties. 

Tāpat kā pirmajā dienā, ejot caur Ivana kapiem Sudrabpelēkā atžirgst. Šoreiz mēs arī nedesojam meteorītu krišanas ātrumā un Kadram netrīc rokas. Kapus Sudrabpelēkā līdz šim notikumam nebija redzējusi. Visnotaļ aizraujošā pasākuma patīkamā daļa beidzas tad, kad mēs visi trīs pazūdam tunelī zem sliedēm, kas mūs tūlīt izvedīs uz Satekles ielas. 

Sudrabpelēkā ir tumsā. Sudrabpelēkā redz gaismu tuneļa galā. Sudrabpelēkā atceras vakardienas lidojumu. Sudrabpelēkā iebāž purniņu zem ķepām. 

Kad mēs ierodamies mājā nr. 101, ir pirmdiena un nav cietušo rindas. Statistika nav melojusi: mājdzīvnieku nelaimes gadījumu skaits vislielākais ir tieši svētdienās. Falkors no Bezgalīgā Stāsta guļ stacionārā komā un astoņi dakteri viņu mēģina pagriezt uz otriem sāniem, lai nerodas izgulējumi un tūskas. Cik noprotam no dakteru sarunām, Falkoram pirms pāris stundām bijusi operācija. 

"Vai tā ir mūsu vakardienas lidotāja?" mūs ieraugot jautā smaidošais dakterītis. 

Tā pati. 

Izrādās, Kadars Malnītis paspējis arī izveidot sarakstu ar Sudrabpelēkās darbību uzskaitījumu katrā stundā. Viņš ir pierakstījis arī kaķenes domas, taču tās nav sevišķi noderīgas ārstēšanas procesā, jo nevienā mirklī Saudrabpelēkā nav domājusi par to, kas tieši viņai sāp un par to kā viņa jūtas. Tās ir bijušas tikai filozofiskas pārdomas. Viena no tām atklāj, ka viņa esot uzlabojusi savu karmu: par to liecina patīkamais fakts, ka šodien viņai jau ir glīta un pilnīgi jauna pārnēsājamā kaste, kas atgādina gaisa tramvaju, nevis vakardienas sagrabējušais kartona gabals. 

Pēc Kadara saraksta izskatīšanas, dakteris mums norāda uz to, kas no tā visa ir labi un kas ir slikti. Pirmajā mirklī mums tas šķiet pilnīgi nepieņemami, jo mēs taču zinām, ka nekas nav viennozīmīgi ieliekams "labs" un "slikts" kastītēs. Lietu daba taču nevar būt viennozīmīgi vērtējama divās tik aprobežoti šaurās kategorijās, taču mums nekas cits neatliek kā savu vilšanos norīt un pieņemt daktera teikto kā vienīgo patiesību. Mēs diemžēl neesam dakteri un neesam arī iedziļinājušies pa logu izlidojušo mājdzīvnieku enciklopēdijā. 

Kad dakteris paziņo, ka jātaisa asins analīzes, kas izmaksā teju vai miljonu, mēs piekrītoši mājam ar galvu. Potes, sēdēšana pie sistēmas un pārējās procedūras ir mūsu vienīgā realitāte vēl pāris stundas. Problēma tikai tā, kam mums nav līdzi pietiekami daudz naudas, lai par šo pasākumu arī godprātīgi norēķinātos. 

Zvans Trōpam. Finansiālās problēmas izklāsts. Trōps apsola risinājumu. 

Turpinām visi trīs sēdēt pie sistēmas, kamēr kaķim iekšā pa vienai pilītei satek litrs bezkrāsaina šķidruma. Šodien kaķi ir jātur klēpī, citādi tā pilināšanas sistēma nedarbojas. 

Ir daudzas lietas, kas mūsu Sudrabpelēkajai nepatīk. Tās visas sāpes, dakteri, arī es un Kadars Malnītis, taču visvairāk viņai nepatīk suņi. Mūsu telpā ienāk dāma ar sunīti, kurš smagi elso un tagad mums sastādīs kompāniju, kamēr sunim iekšā satecēs litrs bezkrāsaina šķidruma. Sudrabpelēkā sarauc purniņu un sāk dusmīgi rūkt, raidot dzēlīgus skatienus suņa virzienā. Suņa saimniece tūdaļ sāk mums atvainoties un taisnoties, ka viņas mīlulis ir labsirdīgs un miermīlīgs, taču mūsu dusmīgajai jaunkundzei tas neinteresē. Mēs abi ar Kadaru par visām varītēm cenšamies noturēt savu kaķeni, lai viņa neizrauj sev no kājas sistēmas adatu un neskrien virsū slimajam suņukam. Tā rezultātā es dabūju pilnu klēpi svaiga, smakojoša kaķa urīna. Lieliski. Kadaram Malnītim mazliet sametas kauns - ne jau par kaķi, bet par to, kā es tagad izskatos. Viņš līdzjūtīgi paņem dusmīgo kaķi savā klēpī.

Pēc pāris minūtēm mēs dzirdam klīnikas gaitenī medmāsiņu flirtējošos smieklus un pazīstami smagus soļus. Arī mūsu vājākais - Sudrabpelēkā - zina, kas tas ir, tādēļ arī Kadars dabū svaigu kaķa urīnu uz savas bikšupriekšas. 

Trōps ir ieradies.

Kad dakteris mūs (nu jau visus četrus) laiž mājās, Trōps izvelk no kabatas miljonu. Esam veiksmīgi norēķinājušies, saņēmuši jaunas instrukcijas un zāles, un ne sevišķi laimīgi, kaķenes nočurāti, bet par sekundi tuvāk sazāļotā kaķa labsajūtai mierīgi ejam mājās. Nekāds jautrais pasākums tas nav.

No manis un Kadara Malnīša vējo kaķa urīna smarža, bet no Trōpa - medicīniskais spirts. Nē, Trōps nav dzēris. Trōps ir bijis centrāltirgū nodot asinis, lai segtu kaķa ārstēšanas izdevumus. Labi, ka Trōpa asinis ir daudz vērtīgākas nekā 97% šīs pasaules iedzīvotāju un cetrāltirgū tās pieņem par augstu cenu. Labi, ka Trōps centrāltirgū mums katram nopircis pa speķainam belašam. Labi, ka arī Sudrabpelēkā savu belašu tūlīt nemet atpakaļ devēja ģīmī, bet vismaz apošņā. Slikti ir tas, ka viņa joprojām klusē, neēd un rīt ir pirmā no daktera solītajām kritiskajām dienām.

Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi

Vasja ar Irinu sēdēja mūsu Maskačkas rezidences pagalmā uz trepītēm, ievelkot dūmu savā bulku cepēju darba pārtraukumā. Viņi nemaz nesarunājās. Gribējās mazliet klusuma.

Pēc kopīgas virtuves tīrīšanas mūsu rezidences piektajā stāvā, Kadars Malnītis nupat bija saņēmies izmēzt arī savu istabu. Viņš savā ķērpja lēnprātīgumā atvēra logu, aizšļūca pēc slotas, un, lai pārāk strauji neizmainītu ierasto dienas ritumu, vēl apsēdās pie televizora paskatīties, kas notiek Olimpiskajās spēlēs.

Vasja ar Irinu turpināja kūpināt. Šķiet, ka Vasjas domas šodien bija tikpat lēnas kā Kadara istabas slaucīšana un tikpat nenoderīgas, kā Kadara zināšanas par Ziemeļkorejas aizbēgušajiem futbola komandas rezervistiem. Vasja šodien domā par dzīves īslaicīgumu un bezrobežu Visumu. Vai nav dīvaini, ka Visums ir tāds liels un bezgalīgs, bet tomēr meteorīti no tās bezgalības mēdz krist tieši uz šīs vienas mazās, ierobežotās un aprobežotās planētas?

Klusumu pēkšņi pārtrauca vieglas zvaniņa skaņas, kas strauji tuvojās zemei. Tad kaut kas atsitās pret pirmā stāva jumtiņu un pelēks kunkulis ietriecās tieši asfaltā. Zvanīšana bija apklususi. Pelēkā pankūka piecēlās, noskurinājās un Robina Huda izšautās bultas pārdabiskā ātrumā pazuda zem dēļu kaudzes pagalmā. 

Vasja ar Irinu saskatījās izbiedētām sejām un klusējot turpināja kūpināt.

"Kreile, ir sūdi!" es dzirdu no Kadara istabas."Kaķis izlidoja pa logu!"

Pie velna, Olimpiskās spēles! Kadars zeķēs izšaujas pa durvīm, nesas lejā pa trepēm, apmet 3 kūleņus, pus rāpus pus tupus pie sevis purpinādams viņš jau ir lejā, izveļas pa durvīm tieši Vasjai pie kājām.

"Košku ņevidzeļi? Upala!"

Vasja izpūš dūmu un ar trīcošu roku norāda nesaprotamā virzienā. 

Es šajā mirklī smejoties mēģinu tik lejā pa trepēm. Nu nav tā, ka es par negaidīto kaķīša lidojumu priecātos, bet ar mani vienmēr tā notiek situācijās, kuras negaidīti pārplēš mieru un klusumu. Es smejos. Es rēcu. Es reaģēju, rīkojos lēni un prātīgi, un vienīgais, kas mani spēj no prātīguma atturēt, ir nevaldāmi smiekli. Arī tagad. Klumburēju lejā pa trepēm un esmu nākamā, kas uz pēdējiem pakāpieniem paklūp uz izripo pagalmā tieši Vasjai pie kājām. 

Vasja ar trīcošu roku norāda nezināmā virzienā, nospļaujas un pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē.

Kadars Malnītis jau saganījis mūsu sudrabpelēko lidotāju, kaķene ar nagiem viņam ieķērusies plecos un caur Kadara kreklu nu jau sūcas sarkana asins. Sudrabpelēkā ņaud pārdabiskos māvienos. Ir svētdiena, tādēļ visi kaimiņi ir mājās, visi pēkšņi uzrodas kāpņutelpā, un mums, kā nežēlīgiem varmākām, kas moka neaizsargāto dzīvnieciņu, katram ir jāpaskaidro, ka kaķītis izlidoja pa logu un tas, kas notiek šobrīd ir kaķīša glābšana, nevis mocīšana. Pēc pusstundas mēs ar maujošo kaķi esam atpakaļ savā rezidencē, piektajā stāvā.

Izbiedētā kaķene pazūd Trōpa istabā un paslēpjas aiz gultas. 

Es esmu pārliecināta, ka kaķeni vismaz uz pāris minūtēm ir jāliek mierā, jāļauj kaķenei atgūties - skaidrs, ka ir šoks, visticamāk, ka viņa arī ir nopietni apdauzījusies, bet Kadaram Malnītim ne prātā nenāk kaķi likt mierā. Man joprojām nāk smiekli, kamēr Kadars jūk prātā. Gaismas ātrumā viņa istaba ir tīra kā izslaucīta, viņš ir paspējis noskatīties Olimpisko spēļu noslēguma  ceremoniju, ko TV tiešraidē rādīs tikai pēc 12 stundām. Ik ar piecu minūšu intervālu izkliedzot, ka ar kaķi viss ir cauri, viņš ir arī paspējis trīs sekunžu laikā salikt kubiku-rubiku,  kas viņam nebija izdevies 3 gadus. 

Man joprojām nāk smiekli. Pēc pusminūtē iesāktās un pabeigtās šaha spēles pie virtuves galda mēs ejam skatīties kaķi. 

Ir cauri. Kaķa žoklis ir nedabiski atkāries un viņš elpo smagi un skaļi. Tūlīt būs cauri. 

Tagad arī man šķiet, ka jāļauj Kadaram Malītim jukt prātā. 

Es ātri atrodu tīmeklī veterināro klīniku, kura strādā arī svētdienā. Kaķa pārnēsājamās kastītes mums nav, bet mums ir Trōpa izdzertās alus kastes. Iekārtojam kaķim mīkstu vietiņu Cēsinieka kartona kastē un, pēc iespējas mazāk kratot Sudrabpelēko, desojam uz klīniku. Tā "kratīšana pēc iespējas mazāk" nav īsti iespējama, jo Kadaram Malnītim sāp kaķa noskrāpētie pleci un trīc rokas, bet viņš ne par kādu cenu nedos kaķi manās rokās. Abi tešamies uz klīniku, kā jaunie vecāki, kuru pirmdzimtajam parādījušās pirmās iesnas. Nav divu domu, ir tikai kaķis. 

Beidzot esam sasnieguši ēku nr. 101, kur iekārtojusies klīnika. Tur iekšā ir daudz tādu kā mēs, tikai tiem pārējiem ir spožas dzīvnieku pārnēsājamās kastītes un vienādas krāsas zeķes. Mēs laikam mazliet atšķiramies no citiem. Nosēdinu trīcošo Kadaru un mirstošo kaķi maliņā un pati eju stāvēt rindā pie uzņemšanas. 

"Labdien. Mums kaķis izlidoja pa logu. Pelēka, sterilizēta kaķene. Dzimšanas dati? Nezinu, nav." Uzdodos par kaķa saimnieci, kas nebūtu iespējams pat manos ļaunākajos murgos, un man laipni palūdz uzgaidīt.

Gaidām. Visapkārt suņi. Lielāki un mazāki. Vai die', re, kādi te jauni un izskatīgi čaļi šiverējas zaļos ārstu uzsvārčos! Pieķeru sevi, ka manas bailes no suņiem šajā vietā ir pagaisušas. Briļļains puisītis ierodas ar aizlauztu balodi un atdod cietušo ārsta rokās. Kāda sieviete blakus stāsta, kā viņa reiz atradusi mazu, slimu kaķīti, ak, cik žēlabu pilns ir šis stāsts! Izskatās, ka šajā pasaulē ir labi un līdzjūtīgi cilvēki, kuri atved uz klīniku nejauši satiktus cietušos spārnainos un četrkājainos. 

Mūsu Sudrabpelēkā jau ir uz ārsta galda. "Audu bojājumi... kritiskā diena ir ceturtā... bla, bla... infūzijas... lūzumu nav...ļaunākais scenārijs...bla, bla.... pieturiet kaķīti." Manas smadzenes ārsta teiktajam netiek līdzi, lai gan ārsts skatās tieši man acīs. Laikam izskatās, ka es  kaut ko saprotu. 

"Pieturiet kaķīti!" Nē, es to nevaru. Es nevaru pieturēt Sudrabpelēko. To kaķi, kas mani tracina un kaitina, kas skrāpējas gar manas istabas durvīm, kad rītos gribu gulēt, kas man ķeras kājās un piecūko visu māju ar savām spalvām. Es nevaru arī noskatīties, kā Sudrabpelēkā dabū 5 potes, kā viņai nogriež spalvu kušķīti un kā viņu pieslēdz pie sistēmas. Es nespēju skatīties, kā viņai sāp. Tagad mums jāpieskata kaķīti, kamēr viņai iekšā satek litrs caurspīdīga šķidruma. 

Ja pa logu būtu izvēlies Trōps, es viņu vienkārši būtu izlamājusi. Ja pa logu izveļas Sudrabpelēkā... Ko tad es varu darīt? Sēžam abi un kā mīloši vecāki nenolaižam acis no sava kaķa. Sudrabpelēkā šķiet ir atguvusies, viņas acīs parādās šķelmīgs optimisms, jaunkundze sāk knosīties, bet mūsu uzmanība nenovēršami ir piekalta katrai viņas mazākajai kustībai. 

"Nu, dabūji, ko gribēji? Cik reizes mēs tevi no tā loga esam dzinuši un stāstījuši, ka nevar? Tagad beidzot saprati?" es viņai prasu. 

Sudrabpelēkā neatbild. Nokaunējusies iebāž ģīmīti zem ķepām. 

Es atrodos veterinārajā klīnikā. Starp suņiem, kaķiem un baložiem. Ko, pie velna, es te daru starp šiem dzīvnieku mīļotājiem? Ko es te daru? Ā, es tagad esmu viens no viņiem. Prātam neaptverami. Lūk, šis ir īsts maindfaks. It īpaši jau man pašai. 

Mūsu kaķis būs dzīvotājs. 

Atpakaļceļā jaunkundze jau pie sevis ķiķina. Redz, viņa ir kaķis, viņai ir tikai pašai savas darīšanas, bet jūs, pieaugušie cilvēki, visu dienu esat veltījuši viņai vienai. Un arī nākamās dienas jūs veltīsiet viņai, jo jums viņu tagad jānovēro. Jāskrien skatīties izkārnījumus, jāuzmana katru kustību un jāstiepj viņu pie ārsta līdz kritiskajai ceturtajai dienai. Un tagad jūs viņu nesat uz savām trīcošajām rokām. 

Maskačkas rezidences pagalmā Vasja ar Irinu mierīgi kūpina, kad mēs ierodamies ar savu sudrabpelēko lidotāju. Vasja, mūs ieraugot, pārmet krustu un klusējot pasniedz mums zvaniņu, ko Sudrabpelēkā krītot pazaudējusi. Tad viņš veikli pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē. Visu vakaru mēs vairs viņu ne reizi tā arī neieraugām. 

Rezidences piektajā stāvā Sudrabpelēkā lēni izkāpj no savas nesamkastes,  ieslīd Trōpa istabā un pazūd aiz skapja. Tur viņa visu atlikušo dienas daļu sēž un nelien ārā. Laikam pārdomā dzīvi. Varbūt arī kaķiem šādās situācijās visa dzīve paskrien gar acīm. Visas tās reizes, kad ir lepni paiets garām lētākai barībai, lai ieturētu gavēni, kamēr saimnieki atnesīs ko baudāmāku. Viņa ir kaķis. Viņai ir pašai sava pasaule. Bet jums, divkājainie radījumi, ir pienākums rūpēties par vājākajiem. Jūs, nīkuļi, kuri izkrītot no piektā stāva būtu nositušies, tos mazos četrkājainos lepni dēvējat par vājākajiem. Tad tā arī par viņiem rūpējieties, kā par vājākajiem. 

Ja Kadars Malnītis būtu izkritis pa logu, viņš, tieši tāpat kā Sudrabpelēkā, nolīstu istabā aiz skapja, ne ar vienu nerunātu, neēstu un pārdomātu dzīvi. Ja Vasja būtu izkritis pa logu, viņš aizsaulē aizkūpinātu.

Trōps iet uz randiņu

Jau vairākas dienas es to vien dzirdu, ka Trōpam būs randiņš. Nav jau tā, ka viņš meitās neiet. Iet gan, turklāt ar tādiem apgriezieniem, ka mēs viņu nekautrīgi atļaujamies dēvēt par banānu. Viņam tas gan glaimo, gan duras sirsniņā, bet katram savs krusts ir jānes. Tagad Trōpa krusts ir randiņš ar skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē, tādēļ viņš jau septiņos no rīta ir augšā, lai nobriestu un rūpīgi sagatavotos tik svarīgajam mirklim. 

Uz satikšanos viņam jābūt deviņos vakarā. Pie Laimas pulksteņa, protams.

Jau plkst. 7.15 Trōps maršē pa māju, cītīgi cērtot papēžus grīdā. Man sasodīti gribas gulēt, bet viņš tagad mazgās drēbes. Drēbju mazgāšanu viņš uzskata par darbu, ko jāizdara ar īpašu rūpību un centību un tas nekas, ka to dara veļas mašīna, nevis viņš pats. Trōps nes drēbes uz veļas mašīnu pa vienai, turklāt tās vēl pa māju ir jāsagana: zeķes dzīvo zem gultas un koridorā, bikses uz krēsla atzveltnes, apeņi - vannasistabā, zem gultas, skapī un uz krēsliem, bet krekli ir klaidoņi un tie varētu atrasties jebkur. Re, dzirdu, nupat kaut ko izvilka no virtuves skapīša un iemeta veļasmašīnā. Zināma kārtība tajā visā ir (izņemot to, kas attiecas uz krekliem). Viņš klusiņām ielavās arī manā istabā, ja nu gadījumā te ir atrodams kas mazgājams, bet tad, kad es dusmīgi  ielidinu viņam ar savu sarkano jaciņu, kura mētājas rokas stiepiena attālumā no manas gultas, viņš veikli no manas istabas pazūd. Laikam joprojām domā, ka esmu aizmigusi.

Veļas mašīna mierīgi murrā (un es zinu, ka mana sarkanā jaciņa būs viņa baltos kreklus samazgājusi maigi rozā), kad es dodos savā mierpilnajā rīta cēliena rituālā. Šodien manā darba plānā ir Trōpa randiņš. Tieši tādēļ es turpinu bakstīties pa māju un ignorēt Trōpa uzmanības pievēršanas mēģinājumus. 

"To bārdu atstāt vai noskūties?" viņš man bļauj no vannas istabas. Es saku, ka jāatstāj, jo man vajag tieši to telpu, kurā viņš atrodas. 

Šorīt Trōps ēd brokastis, kas ir pavisam neierasti. Mīļā stundiņ, viņš ir pagatavojis risoto, izvārījis makaronus ar gaļas mērci un maizes zupu saldajā ēdienā, un es nedrīkstu kaut ko no tā nepagaršot, jo ir taču lielā diena un viņa vīrieša lepnumu iedragāt nedrīkst. Mana iedragātā figūra šodien šķiet ir pieņemamāks upuris. Sēžu un uzupurējos. 

Drīz jau vārti ir vaļā un man jāsāk konsultēt Trōpu. Kur mums iet, kur man viņu aizvest, ko mums darīt, ko man vilkt? Ak kungs, šodien Trōps taču nevar dzert alu, ko viņš ir darījis pēdējās trīspadsmit dienas krietni vairāk nekā ēdis! Vārdu sakot, dienas pirmā puse aiztraucas garām satraukumu plosīta. Līdz vieniem viņš jau divreiz ir paspējis noskūt un ataudzēt bārdu, nokrāsot sirmos matus ar flomasteru un nolemt, ka tomēr viņa jaunekļa sejai sirmums tīri labi piestāv. 

Pēc tam, kad kādu stundu viņš ir pucējies un atrādījies man neskaitāmas reizes, salāpījis trīs bikses un piemērījis arī daļu manas garderobes, viņš man jautā: "Varbūt uzlikt šīs krelles?" Jā, Trōp, varbūt aizej un uzliec gēla nadziņus. Lūpukrāsu es tev aizdošu. "Nē, " es saku, "Pirmajā randiņā nevar. Un arī tās citas krelles nevar. Labāk nopērc viņai ziedus!" Šo te viņš nebija gaidījis. Vīrietis var iedomāties, ka patiks meitenei, ja uzliks krelles, bet viņam nekādi neienāk prātā, ka meitenēm patīk ziedi...

Ap diviem Trōps jau ir kaujas gatavībā - sagludinātās drēbes jau mugurā, kurpes nospodrinātas, tumšās matu cirtas ieveidotas un ķermenis iesmaržināts. Vēl tikai septiņas stundas un viņš viņu satiks - skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē.

Visu pārējo, ko viņš no rīta ir pagatavojis, es dienas gaitā izēdu. Trōps pats vairs neko nevar ieēst. Viņš apsēžas uz gultas malas, ieslēdz televizoru... Meditē? Re, gluži vai no tīra gaisa pēkšņi viņa rokā uzrodas skārdene alus! Fokus-pokus un Trōps jau ir aizmidzis. Margaritas, Malvīnes, Hosē un Armando turpina meklēt viens otru svētā pārliecība, ka otrpus ekrānam viņiem ir skatītājs, taču Trōps jau saldi krāc. Čalis tiešām ir noguris.

Meiteni bez ziediem nevar atstāt, tāpēc es aši knaši kātoju uz centrāltirgu. Rozēm un lilijām šoreiz ir jāiet garām. Skaistas, mīļas, interestantas un valdzinošas meitenes tādas pērk pašas jebšu dabū no naudīgiem pielūdzējiem. Trōpa meitenei vajag kaut ko vienkāršu, bet runājošu, tāpēc es izvēlos runājošās rudzupuķes, kuras šoreiz saka "Es ļoti gaidīju šo tikšanos un priecājos tevi redzēt!". Mīlestības, kaisles un pateicības ziediem šodien jāpaliek malā.

Mazliet pirms astoņiem es pamodinu Trōpu, atļauju viņam uzpīpēt un uzvilkt citas drēbes (šīs gluži vienkārši ir noburzījušās), viņš vēlreiz noskuj savus jau tā bērna pakaļiņas maigos vaigus, tad mēs iedzeram kafiju, es iegrūžu viņam rokās ziedus, atņemu stulbo cepuri, kuru viņš mēdz nēsāt un kura viņam varētu piestāvēt uzvilkta vienīgi uz pēdām, un palaižu prom. 

Pēc 4 stundām Eiropas Hītu radio ziņo, ka meitenei ļoti patikuši ziedi un Trōps ir ticis pie jauna ieraksta plānotājā: nākamais randiņš pēc pāris dienām.