Visticamāk, lai saprastu, par ko te vispār ir stāsts, iemetiet aci šajos:
Traģiskā svētdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.
Pēc urīna smakojošā pirmdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa.
Otrdienā pie sistēmas pieslēgta sēdēja ne tikai Sudrabpelēkā, bet nu jau mēs visi četri. Dakteris teica, ka mūsu kaķim tas palīdzēs, tādēļ mēs lapbrātīgi piekritām, lai mūsu visu vēnām cauri izskalojas tas pats, kas Sudrabpelēkajai. Tas, ko mēs nebijām paredzējuši, bija šī procesa izmaksas... Pārsteidzošā kārtā neizskatījās, ka dakteris ir dikti neapmierināts ar mūsu maksātnespēju. Viņam jau bija plāns.
Kamēr Sudrabpelēkā turpmākās četras dienas laiskojās pieslēgta sistēmai un tika barota piespiedu kārtā, man, Kadaram Malnītim un Trōpam nācās strādāt.
Tā kā Trōps jau pāris reizes savas ziņkārības un topgrāfiskā stulbuma vadīts bija ieblandījies veterinārās klīnikas operāciju zālē, viņš pie pienākumiem tika pirmais. Tur viņu arī atstāja - operāciju zālē. Lai nevajadzētu strādāt dzīvnieku morgā, Kadars Malnītis cītīgi centās pierādīt, ka viņš tīri labi tiek galā ar šļircēm un katetriem, taču dakteris jau bija izlēmis, ka Kadara sejas vaibsti un matu krāsa vairāk piestāv aptiekai. Kadars palika aptiekā, jaucot un maisot kopā visādas vieliņas, lasot ārstu rokrakstus un izsniedzot izrakstītās zāles mīļdzīvnieku saimniekiem, dodot padomus un izsitot čekus.
Es dabūju vietu uzņemšanas reģistrācijā. Iespējams, ka morgā man būtu paticis labāk, taču izvēles īsti nebija. Galvenais ārsts teica, ka man ir jābūt reģsitrācijā, jāsmaida, jāatbild uz satrauktiem telefona zvaniem (protams, lai kādi būtu zvanītāju jautājumi, ir jāsaka, lai nāk šurp ar savu lopiņu pie daktera) un jāmierina asiņojošo, salauzto un sāpēs kliedzošo dzīvnieku saimniekus.
Un tā no otrdienas līdz piektdienai es smaidīju reģistrācijā, mierināju klientus, ka viņi savus dzīvniekus taču ir atnesuši uz īsto vietu, klausījos kā Kadars Malnītis aptiekā čalo ar sīko šuneļu saimniecītēm un skatījos kā no Trōpa operāciju zāles vienu pēc otra nes dzīvniekus uz morgu. Un turpināju mierināt satrauktos klientus, jo šeit viņu mīluļi ir drošās rokās.
Es, Kadars Malnītis un Trōps satikāmies trīsreiz dienā, kad mums bija jāpalīdz apgriezt uz otriem sāniem Falkoru, kurš visas šīs dienas gulēja komā pēc kādas smagas operācijas. Ikreiz, kad reģistrācijā iestājās klusums, es skaitīju lūgšanas, lai Falkoram vairs nebūtu nepieciešamas nekādas operācijas, vismaz kamēr šeit ir Trōps. Manas lūgšanas tika uzklausītas, un cetrutdienā galvenais ārsts mani uzaicināja uz kafijas tasi, lai pavēstītu, ka mana veiksmīgā darbošanās reģistrācijā esot viņu iedvesmojusi neatņemt visas pasaules bērniem Falkoru. Bezgalīgais stāsts tik drīz vēl nebeigšoties.
Mūsu Sudrabpelēkā ar katru dienu sāka justies arvien labāk. Drīz jau viņa pa klīnku dzenāja visus slimos šuneļus un biedēja pat visdrosmīgākos vilkus, bet, kad Trōpam bija jātiek galā ar putniņu operācijām (tajās viņš jau bija uzdienējis līdz galvenā ārsta titulam), Sudrabpelēkā nāca viņam asistēt.
Kad pienāca šī svētā piektdiena un mēs sapratām, ka mūsu Sudrabpelēkajai vairāk par dzīvi veterinārajā klīnikā piestāv dzīvoklis Maskačkā un arī pašiem jau sakārojās gan mājas, gan miegs, bija laiks doties. Trōps gan bija jau aizrāvies un stingri izlēmis, ka būt dakterim ir viņa dzīves patiesā misija, taču kad Kadars viņam pasniedza ūdens glāzi, kurā bija iemaisījis kaut kādu savu pašbrūvējumu no aptiekas, Trōps saprata, ka grib mājās.
Lai neaizrautos ar detaļām mūsu izlaušanās no klīnikas stāstā, rakstīšu, ka viss bija labi un dakteris mūs labprātīgi palaida prom. Piedodiet, bet pēc gandrīz četrām diennaktīm strādājot klīnikā, man ir baigais slinkums izplūst garos stāstos.
Esam atgriezušies. Sudrabpelēkā atkal lēkā pa galdiem un palodzēm, Trōps guļ pie televizora ar skārdeni alus, bet Kadars Malnītis, ielīdis aiz skapja, turpina jaukt kopā visādas nezināmas izcelsmes vielas, ik pa laikam izkliedzot dažādas dziļdomīgas frāzes, idejas un atklāsmes. Viss dzīvkoļa filosōfiskais noskaņojums tagad sakoncentrējies viņā vienā. Kā pamanījāt, nevienas pašas domas no manis šodien te nav, ir tikai pliks atstāts. Piedodiet.
Es kravāju somu. Kādu laiku būšu prom.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru