Ir misija.

Vēstnieku rezidences ir tādas brīnumainas padarīšanas, kas no malas izskatās kā dzīve pārpilnības ragā. Bet neba nu man platekrāna televizors un bezmaksas cukurs būtu kas mūžības vērts.  Pēc cīņas ar tehnoloģiju garantijas remontu iekritu apsēstībā ar pārvākšanos un ēterisko eļļiņu dievināšanu, tāpēc bija pavisam piemirsies, ka pirksteļiem ne tikai jārullē tīmekļa lapeles no augšas uz leju, bet ir iespējams paskriet pa klaviatūru mazliet vairāk nekā tikai gūgles meklētājā. Neba nu šo vasaru redzēju, lai vispār kaut kam būtu iedvesmojusies. Kamēr Skābe Art kolektīvs bija padzīvojies pa vasaras sulīgo, atvērto klēpi, godam nopelnot balvu nominācijā „Gada Rokenrōls”, Kreile rūpējās par labsajūtu vēstnieku rezidencē. Sejas te nāca, gāja un mainījās, nostalģija pārņems tikai pēc tam. Un varbūt nepārņems, jo Kreilei šis netikums nepiemīt. Reti, reti vien kādas atblāzmas.  Ja nu vienīgi būs tajās reizēs, kad no buržuju rajona uz gultasvietas rezidenci būs jāiet 15, nevis 5 minūtes. Esmu apsolījusies, pēc divām nedēļām aizejot pensijā noballēt līdz pirmajiem gaiļiem, varbūt pat līdz otrajiem. Pēc tam dienu nokrākt, aizbraukt uz laukiem, atbraukt atpakaļ un mesties atpakaļ cīņā par materiālās pasaules atbalstu radošajiem meklējumiem. Tamborēšu lupatu paklājus, rakstīšu grāmatas un neiešu ārā no mājas. Patiesībā tā ir tā vienīgā dzīve, pie kuras līdz šim man ir gribējies pieķerties. Neviena cita mani tik ļoti nav ievilkusi ilgtermiņā. 

Vispār, Kreile atkal raksta dzeju. Pēdējā laikā viņa arī negrib palikt veca.

Pagaidiet, pirms aizeju gulēt, ir vēl viena lietiņa: tieši tādu es to nosapņoju un, tūlīt pēc pamošanās, metos zīmēt. Drīzumā risināsim arī šo mīklu. Ir misija.