Es neapsēžos pie baltas lapas. Es attaisu jaunu Word
dokumentu. Visvairāk man šobrīd gribētos sēdēt pie klavierēm. Vienai pašai
sēdēt pie klavierēm un zināt, ka neviens mani nedzird. Tas ir mazliet citādāk nekā spēlēties ar vārdiem un radīt
tekstus.
Šodien ir skumjo dziesmu vakars. Tās paliek vēl skumjākas,
kad saprotu, ka katra dziesma apaugusi ar stāstu. Dziesmas pašas stāsts vairs
nav svarīgs. Katra no tām ir apaugusi ar emocijām, atmiņām, notikumiem,
cilvēkiem – ar jauniem stāstiem. Rakstītie teksti reti apaug ar jauniem
stāstiem. Uzrakstītais ir pazudis jau tajā mirklī, kad tam uzrodas pirmais
lasītājs.
Cik dīvaini mēs ticam, ka rakstītais teksts turpina dzīvot
pats savu – no radītāja neatkarīgu – dzīvi. Rakstītais teksts ir mironis.
Vienīgais, ko tas turpina darīt, ir mirt. Daži teksti nomirst vien pāris
reizes, citi turpina mirt vēlreiz un vēlreiz. Ar katru acu pāri.
Kad tu viens pats sēdi pie klavierēm un atļauj pirkstiem
pašiem atrast savu ceļu un tūlīt to arī aizmirst, notiek pavisam kas cits - saruna
pašam ar sevi. Saruna, kas netiek ierakstīta, pierakstīta un pat ne saprasta. Tā
pat netiek aizmirsta, jo nekad nav bijusi prātā.
Un ir pierakstītā mūzika. Tas arī ir tāds nekas. Tu atļauj
pirkstiem lasīt nošu pierakstus. Lasot tekstu, tu ļauj tam iemirdzēties un
nomirt. Lasot nošu pierakstus, tu ļauj mūzikai mocīties. Un piedzimt. Un tad ir
ieraksts. Un tad tā turpina dzīvot savu dzīvi – neatkarīgu no radītāja. Mūzika
apaug ar stāstiem. Miljoniem stāstu. Tās bagātībai nevar vairs izsekot līdzi.
Un tad mironis teksts satiek mūziku.
„Kā tev klājas, mīļā?” viņš jautā.
Viņi komunicē katrs savā valodā (nevar teikt „runā”, jo to
darīt spējīgs ir tikai teksts, kuram ir vārdi). Bet dīvainā kārtā ir spējīgi saprasties.
Un tur starp mironi un kūsājošo dzīvi rodas dziesma. Man nav ne jausmas, kā tas
iespējams, bet mironis kļūst dzīvotspējīgs. Man arī nav ne jausmas, ko no manis
vēlas Word dokuments. Es zinu tikai to, ko vēlos no klavierēm: neko dzīvot vai
mirt spējīgu. Es gribu brīnumsvecītes.
Klavieru man šovakar nav. Nav arī vijoles. Neko citu es
nemāku spēlēt. Ar vārdiem spēlēties. Bet spēlēties man ne sevišķi patīk. It
īpaši visas tās spēles, kurās jāzaudē vai jāuzvar. Es esmu pieradusi sakravāt
somas un pazust, ja jāsāk spēlēt spēles. Es varu spēlēties tikai ar
sērkociņiem. Tas ir tik ļoti līdzīgi tam, kā sēdēt pie klavierēm un zināt, ka
neviena un nekā cita pasaulē nav.
Tādās reizēs jāpaņem rokās rūtiņu lapa un krāsainie zīmuļi.
Un jāuzceļ mazs tornītis no zīmuļiem uz rūtiņu lapas platformas. Mazs tornītis,
kurš tūlīt arī izjuks, tiklīdz celšos no galda.
