Klavieres, spēles un miroņu atspulgi

Es neapsēžos pie baltas lapas. Es attaisu jaunu Word dokumentu. Visvairāk man šobrīd gribētos sēdēt pie klavierēm. Vienai pašai sēdēt pie klavierēm un zināt, ka neviens mani nedzird.  Tas ir mazliet citādāk nekā spēlēties ar vārdiem un radīt tekstus. 

Šodien ir skumjo dziesmu vakars. Tās paliek vēl skumjākas, kad saprotu, ka katra dziesma apaugusi ar stāstu. Dziesmas pašas stāsts vairs nav svarīgs. Katra no tām ir apaugusi ar emocijām, atmiņām, notikumiem, cilvēkiem – ar jauniem stāstiem. Rakstītie teksti reti apaug ar jauniem stāstiem. Uzrakstītais ir pazudis jau tajā mirklī, kad tam uzrodas pirmais lasītājs. 

Cik dīvaini mēs ticam, ka rakstītais teksts turpina dzīvot pats savu – no radītāja neatkarīgu – dzīvi. Rakstītais teksts ir mironis. Vienīgais, ko tas turpina darīt, ir mirt. Daži teksti nomirst vien pāris reizes, citi turpina mirt vēlreiz un vēlreiz. Ar katru acu pāri. 

Kad tu viens pats sēdi pie klavierēm un atļauj pirkstiem pašiem atrast savu ceļu un tūlīt to arī aizmirst, notiek pavisam kas cits - saruna pašam ar sevi. Saruna, kas netiek ierakstīta, pierakstīta un pat ne saprasta. Tā pat netiek aizmirsta, jo nekad nav bijusi prātā.

Un ir pierakstītā mūzika. Tas arī ir tāds nekas. Tu atļauj pirkstiem lasīt nošu pierakstus. Lasot tekstu, tu ļauj tam iemirdzēties un nomirt. Lasot nošu pierakstus, tu ļauj mūzikai mocīties. Un piedzimt. Un tad ir ieraksts. Un tad tā turpina dzīvot savu dzīvi – neatkarīgu no radītāja. Mūzika apaug ar stāstiem. Miljoniem stāstu. Tās bagātībai nevar vairs izsekot līdzi.

Un tad mironis teksts satiek mūziku.

„Kā tev klājas, mīļā?” viņš jautā.

Viņi komunicē katrs savā valodā (nevar teikt „runā”, jo to darīt spējīgs ir tikai teksts, kuram ir vārdi). Bet dīvainā kārtā ir spējīgi saprasties. Un tur starp mironi un kūsājošo dzīvi rodas dziesma. Man nav ne jausmas, kā tas iespējams, bet mironis kļūst dzīvotspējīgs. Man arī nav ne jausmas, ko no manis vēlas Word dokuments. Es zinu tikai to, ko vēlos no klavierēm: neko dzīvot vai mirt spējīgu. Es gribu brīnumsvecītes. 

Klavieru man šovakar nav. Nav arī vijoles. Neko citu es nemāku spēlēt. Ar vārdiem spēlēties. Bet spēlēties man ne sevišķi patīk. It īpaši visas tās spēles, kurās jāzaudē vai jāuzvar. Es esmu pieradusi sakravāt somas un pazust, ja jāsāk spēlēt spēles. Es varu spēlēties tikai ar sērkociņiem. Tas ir tik ļoti līdzīgi tam, kā sēdēt pie klavierēm un zināt, ka neviena un nekā cita pasaulē nav. 

Tādās reizēs jāpaņem rokās rūtiņu lapa un krāsainie zīmuļi. Un jāuzceļ mazs tornītis no zīmuļiem uz rūtiņu lapas platformas. Mazs tornītis, kurš tūlīt arī izjuks, tiklīdz celšos no galda.