Dzeltenais

Biju asfalta noklātā jūras krastā. Mūsu tur bija daudz, un es mēģināju atrast savu vietu starp dzeltenajos krekliņos ģērbtajiem protestētājiem. Mums bija jāsastājas vienā līnijā gar krastu ar skatu uz horizontu. Katram rokās bija arī lapiņas ar saukļiem un uzrakstiem. 

Izskatījās, ka es te esmu ieradusies ne tādēļ, ka man pašai ir vēlme te būt. Varbūt te biju tusiņa, varbūt kāda īpaša cilvēka dēļ, bet noteikti ne planētas glābšanas vārdā. Es vispār dikti neticu planētas glābšanai, stāvot ar uzrakstiem pret horizontu (arī sapņos ne). Ne vella tas horizonts nelasīs, ko mēs tur esam sarakstījuši, vēl jo vairāk, ja paši to neizlasām.

Mans uzraksts un baltas A4 lapas, piemēram, bija rumāņu valodā un sākās ar „Totul are...” – kas bija tālāk, es neatceros, bet izskatās, ka Kreile jau atkal nebija izdomājusi kādu spēcīgu saukli, bet palikusi filosōfiskajā zonā. „Totul are...” būtu tulkojams kā „Viss ir...” jebšu „Visam ir...” - atkarībā no tā, kas tajā teikumā seko tālāk. Ej nu tu tagad izdomā, kas bija tālāk...

Visapkārt cilvēki, es staigāju un meklēju savu vietu, satieku kādu meiteni, kura palien zem tilta iešņaukt pulverīti, tad kāds cits mani parauj aiz rokas uz kādu citu vietu, kur stāvēt ar savu protesta lapu. Viss tūlīt sāksies. Tūlīt būs. Es vēl savu vietu neesmu atradusi. 

Protestētāji tiek norobežoti ar žogu, viņi stāv ar uzrakstiem pret horizontu, un viņiem aiz muguras ir kāds, kurš rāda kustības (gluži kā Dziesmusvētkos, tikai ne priekšā). Arī es un vēl pāris sveši cilvēki aizlienam aiz žoga un papildinām protestētāju rindas. Manā galvā notiek pavisam kas cits, ne jau nu planētas glābšana ar uzraksta palīdzību.

Mierīgais dzleteno krekliņu protests ir beidzies. Daži tiek apbalvoti ar goda rakstiem un pateicībām par ieguldījumu protesta organizēšanā. Izskan man pazīstamu cilvēku vārdi. 

Ir cilvēku jūra. Mēs kustamies haotiski. Man jāatrod mans dzeltenais mētelis. Bez tā es nevaru aiziet mājās.

Ir vasaras vidus, jūra šalc maigi, koki ir zaļi, kafejnīciņas klintīs jūras krastā pilnas ar cilvēkiem. Bet es nevaru aiziet mājās bez pufīgā, dzeltenā mēteļa. Man, protams, vēl iešaujas prātā jautājums – kāda velna pēc man ir kas tāds, kā šis dzeltenais mētelis un kāpēc es nevaru bez viņa aiziet mājās, bet jautājumus šodien es pamanos norīt, nemēģinot tos atbildēt.

Ir garas rindas ar sakārtiem mēteļiem, to ir neprātā daudz un tie ir tik dažādās krāsās, bet mana dzeltenā – nav.

No horizonta puses pāri jūrai atskan mūzika. Kaut kas no krievu estrādes, bet visnotaļ klausāms. Ir sācies koncerts, kurā neko nerādīs, bet visi vienkārši skatīsies jūrā un klausīsies. Es jau atkal neatrodu vietiņu, kur iespraukties. Ir cilvēku jūra, un es esmu viena. Dzeltenais mētelis nav atrasts, bet tagad ir jāmeklē vietiņa koncerta baudīšanai.

Ir kāda māja, kuras lievenis beidzas jūrā un kur var nokļūt tikai brienot jūrā iekšā. To es arī izdaru. Tur es palikšu baudīt koncertu. 

Es stāvu uz lieveņa. Mūzika ir brīnišķīga. Uz mirkli es pamanos aizvērt acis un būt tur, kur es esmu. Tad māja izkustas. Tā peld jūrā paralēli krastam. Manos matos ir vējš. Mūzika plūst pāri jūrai.

Es atveru acis. Piefiksēju, ka kustamies paralēli krastam. 

Tā ir mana iespēja lūkot pēc dzeltenā mēteļa, neskraidot pa krastu. Vēl joprojām lūkot pēc dzeltenā mēteļa, kad esmu jau prom no krasta. Es varbūt tur nemaz vairs neatgriezīšos un mētelis man vairs nebūs vajadzīgs. Bet es ar acīm vēl turpinu meklēt dzelteno mēteli, kas palicis krastā. Bez tā es vasaras vidū nevaru aiziet mājās. Un es esmu atpakaļ nekurienē.

Šis ir stāsts no „Kad es atveru acis” sērijas. Tātad, kad es atveru acis man priekšā ir milzīgs vecišķi dzeltens ekrāns, caur kuru spiežas balta gaisma. Pag, es esmu pamodusies vai arī nē? Es esmu. Tie ir aizkari manā istabā. Tā ir tā drošības sajūta, kas dzīvo dzeltenajā. Tās drošības sekundes, kuras luksofora dzeltenais liek nostāvēt pie gājēju pārejas krustojumā.

Re, es atkal esmu nozvejojusi pāris atbildes miegā.Tas dzeltenais mani nevajā. Es pati viņu sev velku līdzi. Es pati tik ļoti baidos no dzeltenā atkāpties solīti atpakaļ.

---
Trōps ieveļas manā istabā ar „Ko tu tur raksti?”

Es saku, ka atkal esmu pamodusies ar atbildēm rokās. Un tas atkal ir noticis no svētdienas uz pirmdienu.

Visnotaļ patīkami, ka Trōps nesarauc seju vai neierindo mani jukušo sarakstā.