Plkst. piecos svīda rīta gaismiņa, kad gāju gulēt. Onlaina sarunas par robežām un vēsturi ar vienu ārvalstu draudziņu manam mierīgajam dīķim tieši pirms miega piejauca klāt jūras cienīgas bangas un viļņus tik ļoti, ka pusstunda apzinātā klusuma vienkārši izpalika. Domas, kā nejauši ceļotāji, turpināja dīgt tieši starp smadzeņu puslodēm. Tikai starp uzacīm ik pa brīdim izdevās mazās ķērcējas apklusināt, tieši tai vietai domas dažu reizi iet apkārt ar līkumu (taču ziņkārīgi mēģinot tajā zonā iestiept vismaz mazo pirkstiņu).
Pēdējā laikā vairāk par jebko citu es vēlos būt cilvēks bez viedokļa. Un cilvēks bez saknēm vienā vienīgā vietā. Ja man būtu saknes, es tās gribētu sajust tik stipras un dziļas, ka tās būtu spējīgas sazaroties caur visu globusu, krustu šķērsu caur zemeslodi. Tāda sakņošanās ar apbruņotu prātu izskatās bezmērķīga, bet tā neapbruņotā acs ir tā īstā un vienīgā, kura spēj saskatīt. Tā acs, kura iemācījusies redzēt klusumu. Tas ir tāpat kā redzēt neko. Tajā ir viss.
Mans draugs raksta, ka iepazīt vēsturi un mainīgās robežas nozīmē iepazīt pašam sevi un izprast tās domāšanas konstrukcijas, kurās mēs gribot vai negribot un pilnīgi neapzināti esam ierāmēti. Iepazīt vēsturi un mainīgās valstu robežas esot savu sakņu apzināšanās. Manu sakņu tur nav. Manām saknēm uz tām robežām nav ko darīt. Man ir nopietnas aizdomas, ka manām saknēm var piekļūt caur fokloru, mitoloģiju un ticējumu krājumu daudz tuvāk nekā caur vēstures grāmatu.
"Kas Jauns" savā reklāmā skandē, ka "nezināt ir kauns". Bet es nezinu, daudz ko nezinu un par daudz ko neinteresējos. Man, visticamāk, no kauna būtu jāielien zemē un tur arī jāpaliek. Jaunākās ziņas mani tāpat sasniedz, bez TēVē un bez avīzēm, bet tas, ka neatpazīstu Latvijas slavenības pēc to ģīmja (un izrādās, nu jau teju katrs otrais te ir sabiedrībā atpazīstams) mani nekādi netraucē. Es iespējams esmu pilnīga bezkauņa (Kauņā neesmu bijusi), bet par savām nezināšanām es nesarkstu. Vairāk par ķērcošām ziņām mani interesē klusums. Tas klusums, kurā var saklausīt to, kas tev vajadzīgs. Tas, kurā var ieraudzīt sevi.
Rīta gaismiņā ap pieciem manas apzinātā klusuma minūtes izplēn kaiju ķērcienos. Pirmkārt jau tajos, kas aiz loga: šķiet, kaut kur uz tuvāko māju jumtiem ir sadzimuši ķērcoši putnu bērni un vai tik tagad nav pienācis barošanās laiks... Visa apkārtne plīst un plaisā no viņu klaigām, un, nē, nav gan štrunts par to apkārtni, jo tā nu sagadījies, ka es pati esmu daļa no tās. Otrkārt, šie ar ausi saklausāmie ķērcieni veikli pārtop par domām, bet tās domas - tā vairs neesmu es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru