Lapas

trešdiena, 2013. gada 11. decembris

Reanimācija (tas nebija šodien)

Esmu piecēlusies agri un jau pirms 8:08 uzgājusi kādu nepubliskotu un nepabeigtu tekstu, kurā pazib tas, ka „atklāsmes bieži vien nāk kopā ar nogurumu, un kad es kļūstu pārāk vieda, drošāk un pareizāk ir doties pie miera.” Līdz šim tas klusītiņām dzīvojās pats savā tekstā, neviena netraucēts un nepluinīts. Visticamāk tagad tas teksts tā arī nekad nenomirs, bet ne par to... Ja es agros rītos neguļu, tad gribas pierakstīt to, kas naktī bijis nedroši un nepareizi. Man, protams, ļoti žēl, ka tas varētu izklausīties banāli, bet tā patiešām gadās, ka iekšējie un ārējie notikumi ne vienmēr ir māksla.

Iespējams, tā var notikt tikai vētras naktīs, kad aiz loga apgāzies žogs un vējš neapturams rausta plēves: gribēju atmosties, bet nevarēju sevi atrast.

Nekā es sev nevaru palīdzēt, ka man mugurā bija balts maisveidīgs naktskrekls, kājas bija basas un mati izlaisti pār pleciem, iespējams ne gluži manējie, bet mazliet plānāki un stipri pelēki. Galvā visu laiku skanēja televizors. Tāda nesaprotama zumēšana, no kuras par visām varītēm gribēju atbrīvoties. Klīdu no istabas uz istabu meklējot televizoru, lai to varētu izslēgt. Bet manās mājās nav televizora. Manās mājās istabas nav tik tukšas. Manās mājās istabu nav tik daudz. Un manās mājās nav tādas istabas, kurā ieejot var attapties uz klints malas līdzās vēja nogurdinātiem kokiem un ar krāčainu upi lejā. Istabas aukstas, lai gan aukstums nejūtams, pelēkas, pustukšas un ar durvīm. Televizora zumēšana manā galvā tikai pieņēmās spēkā, tā kļuva neizturama, un bija jāpamostas. Es tikai nevarēju sevi atrast. No vienas istabas nākamajā, un nākamajā, un nākamajā, bet neviena no tām nebija manējā.

Beidzot atmodos vecāku mājās. Milisekundes mieriņš un atvieglojums, līdz atskārsmei, ka esmu atmodusies gultā, kur manis nav. Tas notika pietiekami ātri, lai laiks būtu neaptverams. Atradu. Mans bārdainais draudziņš saldi gulēja, bet es stiepu roku, lai mani tur. Es būtu kliegusi, ka aizlidošu, ja mani nenoturēs un neievilks atpakaļ, bet skaņas man nebija. Itin nekādas. Un kājas jau bija pacēlušās 150 grādu leņķī pret gultu. Pamodināt viņu, lai satver aiz rokas, iekliegties un atmosties!

Es, protams, atmodos. Sarunas blakusistabā izklausījās līdzīgas televizora dunēšanai. Blakus guļošais - silts un saldi iemidzis. Pieķēros viņa rokai, piecēlos pussēdus un atvēru acis, lai pārbaudītu, vai pazīstu šo vietu. Ir. Es biju mājās. Es biju es.

Es atkal biju es, lai saldi iemigtu, domātu, ka varētu kļūt par vizuālās mākslas skolotāju, un mācītu cilvēkiem, ka ar radošajiem bērniem – mūziķiem, rakstniekiem un māksliniekiem – ir jāstrādā citādāk nekā ar sportistiem. Bez agresijas, jo jūtīgās dvēseles agresija un spiediens plēšot pušu, kamēr sportistiem agresija un spiediens derot.

Sapņus vajag reanimēt tūlīt pēc pamošanās. Tas man tāds netikums ar ko laikam jau katram, ar ko esmu dalījusi dzīvesvietu, ir nācies sadzīvot. Rīti sākas ar stāstiem. Rītiem ir jāsākas ar stāstiem, kaut vai izstāstītiem pusmiegā un atstāstītiem sev pašam, citādi tie pazūd un neatgriežas. Ticu, ka neizstāstītie sapņi turpina klīst no istabas uz istabu un varbūt pat karājas man virs galvas ar izstieptu roku, lai tos noturu un atmodinu. Iespējams, ka tie aiziet pie nākamā, ja nesadzirdu viņu bez-skaņas kliedzienus.


sestdiena, 2013. gada 28. septembris

Ir misija.



Vēstnieku rezidences ir tādas brīnumainas padarīšanas, kas no malas izskatās kā dzīve pārpilnības ragā. Bet neba nu man platekrāna televizors un bezmaksas cukurs būtu kas mūžības vērts.  Pēc cīņas ar tehnoloģiju garantijas remontu iekritu apsēstībā ar pārvākšanos un ēterisko eļļiņu dievināšanu, tāpēc bija pavisam piemirsies, ka pirksteļiem ne tikai jārullē tīmekļa lapeles no augšas uz leju, bet ir iespējams paskriet pa klaviatūru mazliet vairāk nekā tikai gūgles meklētājā. Neba nu šo vasaru redzēju, lai vispār kaut kam būtu iedvesmojusies. Kamēr Skābe Art kolektīvs bija padzīvojies pa vasaras sulīgo, atvērto klēpi, godam nopelnot balvu nominācijā „Gada Rokenrōls”, Kreile rūpējās par labsajūtu vēstnieku rezidencē. Sejas te nāca, gāja un mainījās, nostalģija pārņems tikai pēc tam. Un varbūt nepārņems, jo Kreilei šis netikums nepiemīt. Reti, reti vien kādas atblāzmas.  Ja nu vienīgi būs tajās reizēs, kad no buržuju rajona uz gultasvietas rezidenci būs jāiet 15, nevis 5 minūtes. Esmu apsolījusies, pēc divām nedēļām aizejot pensijā noballēt līdz pirmajiem gaiļiem, varbūt pat līdz otrajiem. Pēc tam dienu nokrākt, aizbraukt uz laukiem, atbraukt atpakaļ un mesties atpakaļ cīņā par materiālās pasaules atbalstu radošajiem meklējumiem. Tamborēšu lupatu paklājus, rakstīšu grāmatas un neiešu ārā no mājas. Patiesībā tā ir tā vienīgā dzīve, pie kuras līdz šim man ir gribējies pieķerties. Neviena cita mani tik ļoti nav ievilkusi ilgtermiņā. 

Vispār, Kreile atkal raksta dzeju. Pēdējā laikā viņa arī negrib palikt veca.

Pagaidiet, pirms aizeju gulēt, ir vēl viena lietiņa: tieši tādu es to nosapņoju un, tūlīt pēc pamošanās, metos zīmēt. Drīzumā risināsim arī šo mīklu. Ir misija.

trešdiena, 2013. gada 31. jūlijs

Aizraujošie piedzīvojumi buržuju rajona mūros

Daudz melot man nudien nav ne mazākās velēšanās, taču skaidri nojaušu, ka bloga klususms starp mums tomēr nav radījis nekādu emocionālo plaisu. Šī nudien nebūs seriāla "Drāmas skartie" kārtējā sērija. 


Nu jau kādu laiku nav bijis ne laika, ne velēšanās iemest aci pašai savā "emuārā". Šodien iemetu, un, re, manu, ka manas zivis esat barojuši arī man pašai neesot klāt akvārijam. Manu arī, ka, barojot un barojoties, esat izstūmuši visiem citiem ie-raksteļiem pašā priekšgalā tieši baumas par Kadara Malnīša vētrainajiem randiņu paradumiem. Nevarētu teikt, ka tas manī rada straukumu vai arī kaut kādā ziņa pārsteidz, taču vieš manī nelielas bažas par to, ka Maskačkas rezidences... Sasodīti sarežgītie, nepārliecinātie  teikumi.

Vārdu sakot, kopš izvācos no Maskačkas rezidences šādas tādas izmaiņas skārušas mūs visus. To es domāju tādā pavisam globālā līmenī ne tikai pieticīgi attiecinot uz sevi un pārejiem Maskačkas varoņiem, bet uz mums/jums visiem - ja izmainās kodols, perifērija ilgi tik un tā nepaliek nemainīga. Redzot, ka Kadara Malnīša privātā dzīve masu medijos kļuvusi popularāka nekā Trõpa piedzīvojumi, secinu, ka baumas par to, ka Trõps kļūstot par Dalailamu, nav vis nekāds joks, bet vistīrakā patiesība. Nesen varoņus satiku viduslaiku nocietinājumos. Pārmaiņas acīmredzamas. 

Beerfucks, kūpinādams treknu cigāru un saģērbies kā mafijas pasaules valdnieks, bija izvedis čaļus pastaigāties. Man tajā dienā bija piemetušās Ceļaruļļa Rūda paģiras, tāpēc skaidrus tikšanās iemeslus neatceros. Atceros vien to, ka Trõps, ģērbies viscaur baltā, ik pa brīdim noņēma savu galvu un ar to žonglēja ik mirkli, kad pie apvāršņa paradījās kāds svešinieks, bet gandrīz visu pārējo laiku aicināja nepazīstamas meitenes kontaktimprovizēt kopā ar viņu. Kadaram Malnītim mugurā bija spožs bruņinieka tērps. Nu dien, viņam pavisam neraksturīgi - šis bija izlīdis no sava skapja, viņa rokas netrīcēja un spožās bruņas atstaroja sauli košāk nekā Mildas zvaigznes vakara saules atblazmās, acīmredzami liekot apstāties ne vienai vien garām slīdošai žubei. Tajos brīžos, kad viņš izkāpa ārā no apcerēm par apļa harmoniju, Kadars Malnītis dimdināja Rīgu ar visnotaļ veselīgiem smiekliem. Nav nekāds brīnums, ka dzeltenās preses mīļotāji pievērsušies viņa eksistences mazo noslēpumu izzināšanai. 

Beerfucks visu šo laiku klusēja un pierakstīja notiekošo. Iespējams, ka nenotiekošo arī. Kvantu fizika, ziniet. Kad iekš mūsu nocietinājuma mūriem parādījās mazs puišelis, Beerfucks strauji nometa malā savu pierakstu blociņu, pielēca kājās un norēcās: "Ā, kā gribētos viņu apēst! Iemest veselu rīklē! Ar visu cepurīti." Bija skaidrs, ka pavisam drīz viņi gulēs Ļē. Te man viss beidzās, jo atnāca Ceļarullis Rūdis un aizveda mani atpakaļ uz mājām - uz tūrisma un viesmīlības industrijas epicentru vēstnieku rezidencē.

Kamēr Maskačkas rezidences varoņi pamet ubagu rajonu, lai pārvāktos uz buržuju paradīzi (jap, arī viņi, tapat kā es) ar visām Kreiles nenoraktajām parpalām, man nākas secināt, ka pēdējā laikā esmu čivinājusi pavisam citas dziesmas. Pavisam ne tādas, kā toreiz Maskačkā:

  • Pēc slavenās smadzeņu grāmatas pabeigšanas, augstās raudzes literatūras rakstīšanā ir paņemts atvaļinājums.
  • Vakara pastaigas laikā esmu redzējusi, kā blonda taksiste pie stūres tamborē rõzā cepurīti.
  • Esmu bijusi obligātajā veselības parbaudē (pārsteidzoši, bet ghostwriteriem tādu nav) un atklājusi, ka ļoti veiksmīgi aizvertām acīm ar vienu pirkstu varu atrast savu degungalu.
  • Esmu piedzīvojusi "kad mājās nekā nav, paņemam lasi" momentu.
  • Esmu  bijusi Timā. Un vēlreiz tur bijusi. Un vēlreiz Timā. Un vēl citas neskaitāmas reizes. 
  • Publiskajā mediju telpā esmu vairojusi savu popularitāti kā "one woman army".
  • Esmu satikusi indiešu rakstnieci - amerikāņu medicīnas zinātnieci Vishu kura pavēstija, ka manā vēstnieku rezidencē ieradusies patiešām tikai manis dēļ,  un es nemaz nedrīkstot nerakstīt. (vēl viņa man izstāstīja Maskavas Olimpisko spēļu stāstu, kurš prasās būt uzrakstīts)
  • Esmu uzklausījusi sūdzības par krācošiem cilvēkiem.
  • Esmu dzērusi alu ar Britu kruķiem un sēdējusi uz viņu motocikliem.
  • Esmu nobeigusi savu kompi. Atkal.
  • Esmu saņēmusi dāvanā bruņzivs fragmentu, kas izcelts no Gaujas.

Esmu iesākusi "Veļasvīrs un 100 krāsaini baloni", tapēc pietiks ļerkstēt. Nav jau ar nekāds noslēpums, ka tas, ko raksta par visu, visbiežāk ir ne-lasāmgabals par neko. Kamēr Veļasvīrs tiek galā ar sevi, iemetiet aci jaunākajā no Skābe Art Kreiles vecākajiem brāļiem, piemēram: Piedzerties aizmirst miegu


P.s. pavisam neizbēgami šajā stāstā būtu japarādās vēl pāris citiem kolorītiem personāžiem, es tikai vēl neesmu dabūjusi oficiālu atļauju šitā āzēties arī ar viņiem.  Ziniet taču, ka baumām mēdz piemesties nesapratne, aizvainojums un tiesu darbi.

svētdiena, 2013. gada 3. marts

Klavieres, spēles un miroņu atspulgi

Es neapsēžos pie baltas lapas. Es attaisu jaunu Word dokumentu. Visvairāk man šobrīd gribētos sēdēt pie klavierēm. Vienai pašai sēdēt pie klavierēm un zināt, ka neviens mani nedzird.  Tas ir mazliet citādāk nekā spēlēties ar vārdiem un radīt tekstus. 

Šodien ir skumjo dziesmu vakars. Tās paliek vēl skumjākas, kad saprotu, ka katra dziesma apaugusi ar stāstu. Dziesmas pašas stāsts vairs nav svarīgs. Katra no tām ir apaugusi ar emocijām, atmiņām, notikumiem, cilvēkiem – ar jauniem stāstiem. Rakstītie teksti reti apaug ar jauniem stāstiem. Uzrakstītais ir pazudis jau tajā mirklī, kad tam uzrodas pirmais lasītājs. 

Cik dīvaini mēs ticam, ka rakstītais teksts turpina dzīvot pats savu – no radītāja neatkarīgu – dzīvi. Rakstītais teksts ir mironis. Vienīgais, ko tas turpina darīt, ir mirt. Daži teksti nomirst vien pāris reizes, citi turpina mirt vēlreiz un vēlreiz. Ar katru acu pāri. 

Kad tu viens pats sēdi pie klavierēm un atļauj pirkstiem pašiem atrast savu ceļu un tūlīt to arī aizmirst, notiek pavisam kas cits - saruna pašam ar sevi. Saruna, kas netiek ierakstīta, pierakstīta un pat ne saprasta. Tā pat netiek aizmirsta, jo nekad nav bijusi prātā.

Un ir pierakstītā mūzika. Tas arī ir tāds nekas. Tu atļauj pirkstiem lasīt nošu pierakstus. Lasot tekstu, tu ļauj tam iemirdzēties un nomirt. Lasot nošu pierakstus, tu ļauj mūzikai mocīties. Un piedzimt. Un tad ir ieraksts. Un tad tā turpina dzīvot savu dzīvi – neatkarīgu no radītāja. Mūzika apaug ar stāstiem. Miljoniem stāstu. Tās bagātībai nevar vairs izsekot līdzi.

Un tad mironis teksts satiek mūziku.

„Kā tev klājas, mīļā?” viņš jautā.

Viņi komunicē katrs savā valodā (nevar teikt „runā”, jo to darīt spējīgs ir tikai teksts, kuram ir vārdi). Bet dīvainā kārtā ir spējīgi saprasties. Un tur starp mironi un kūsājošo dzīvi rodas dziesma. Man nav ne jausmas, kā tas iespējams, bet mironis kļūst dzīvotspējīgs. Man arī nav ne jausmas, ko no manis vēlas Word dokuments. Es zinu tikai to, ko vēlos no klavierēm: neko dzīvot vai mirt spējīgu. Es gribu brīnumsvecītes. 

Klavieru man šovakar nav. Nav arī vijoles. Neko citu es nemāku spēlēt. Ar vārdiem spēlēties. Bet spēlēties man ne sevišķi patīk. It īpaši visas tās spēles, kurās jāzaudē vai jāuzvar. Es esmu pieradusi sakravāt somas un pazust, ja jāsāk spēlēt spēles. Es varu spēlēties tikai ar sērkociņiem. Tas ir tik ļoti līdzīgi tam, kā sēdēt pie klavierēm un zināt, ka neviena un nekā cita pasaulē nav. 

Tādās reizēs jāpaņem rokās rūtiņu lapa un krāsainie zīmuļi. Un jāuzceļ mazs tornītis no zīmuļiem uz rūtiņu lapas platformas. Mazs tornītis, kurš tūlīt arī izjuks, tiklīdz celšos no galda.

svētdiena, 2013. gada 24. februāris

Zīmes

„Jūs kādreiz esat tā jutusies... tā, ka esat divas. Un nezināt, kura no tām esat... It kā vienā cilvēkā, jūs būtu divas... Zobrati, kuriem sāp katru reizi saskaroties. Tas notiek nepārtraukti...”

Mums blakus sēdošā svešā sieviete neatbild. Paskatās uz mums un atkal aizgriežas, it kā mēs nemaz nerunātu ar viņu. 

Var jau būt, ka mēs nemaz arī nerunājam ar viņu. Šis ir visklusākais un visskumjākais trolejbuss pasaulē. Pat pa telefonu neviens nerunā. Sejas ir tukšas un pelēkas. Nevienai, itin nevienai no šīm sejām... ne vecai, ne jaunai... nevienai nav sava stāsta. 

Vēl pirms brīža mēs gājām pa ielu un raudājām. Mazās bodītes klusiņām slēdzās ciet. Gaismas izdzisa. Un mēs, kā jebkura cita, kura nes divu vai pat vairāku netveramu būtņu smagumu uz viena plecu pāra, lūdzāmies: „Dod man kādu zīmi...” Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Bet tagad neviena no mūsu acīm un smadzeņu puslodēm neko neatpazīst. 

Smagi. 

Ir smagi nest mazāk nekā vajadzētu – dalīt vienu acu pāri uz divām, vienu muti un vienas smadzenes uz divām, bez mazākās iespējas jelkad no tā izrauties. 

*Jelkad - laika apzīmējums, neizmērāms laika nogrieznis, kuram tomēr ir robeža telpā.

Pavisam nesen sapnī mēs gājām pie ārsta, un viņš teica: „Jūsu asinis... 60 procenti jūsu asiņu jau ir sasaluši... Reta slimība. Jūs ilgi vairs nedzīvosiet. Jūsu asinis sasals pavisam. Tas būs drīz.” Tas bija vēstījums vienai no mums vai arī ķermenim, kurā mēs abas esam ieslodzītas? Ja mums tiek dotas zīmes, mēs tās nekļūdīgi atpazīstam. Torīt pamostoties, mēs atpazinām, taču mums nebija receptes. Ārsts neteica, ka jelkāda dziedināšana vispār ir iespējama. Un vai tas bija vienai no mums, vai mums abām? 

Pirms skumjākā trolejbusa pasaulē mēs gājām pa ielu un lūdzāmies pēc zīmēm. 

Nevienas pašas. 

Nevienas zīmes. 

Nevienas sejas ar stāstu. 

Nevienas reklāmas, ko atpazīt kā zīmi.

Nevienas skaņas vai sauciena. 

Tikai mēs divas. Un abas bez es. Abas Šambalas, Atlantīdas, Austras koka un Paradīzes meklējumos. Abas bez serdes. Neglābjami tuvu patiesībai. Tik tuvu, ka pasaule vienkārši pazūd.

Esam tikai mēs. Divas. Vienādas. Skatoties spogulī, mums ir tikai viena seja. Un tieši pa vidu ir zobratu tikšanās vieta. Starp smadzeņu puslodēm. Tieši tur mēs esam iestrēgušas. Jo tur viss krustojas. Tieši aiz trešās acs, kura nerimtīgi redz zīmes, bet nekad neredz nevienu no mums.
Aiz trešās acs nervu gali iestiepjas smadzeņu centrā. Tukšumā. 

Mūsu ķermeni pārņem aukstas trīsas. Mēs, protams, abas to jūtam, taču tās nepieder nevienai no mums. Un neviena no mums nav tā, kas kontrolē asiņu riņķošanu, elpošanu vai ceļu locītavu kustības, sperot soļus. 

Mēs varbūt esam zīmējums, varbūt grāmata, varbūt laiva, bet varbūt tikai rāmis. Bet tā seja ar zobratu tikšanās vietu tieši pa vidu, tai nekad nebūs sava es. Ne ar mazo, ne lielo burtu. 

Pasaules satiekas. Un ja nebeidzas neviena no tām, ir vai nu jāmirst, vai jādodas atpakaļvirzienā. Tikai atpakaļvirziena nav. Visumam esot robeža? Idioti.

sestdiena, 2013. gada 19. janvāris

Kadars Malnītis iet uz randiņu





Laiku pa laikam Maskačkas rezidence piedzīvo vētras: lidojoši kaķi, mājas ballītes, 7 jaunas kaimiņienes, Saksōns un Trōps brūvē ļergu, Trōps sakārto māju vai arī kāds taisās uz randiņu. Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, kā uz randiņiem iet Trōps – tā, ka viss rajons sēž kā uz adatām un „sadodas rokās”, lai viss notiktu vēl labāk, nekā paredzēts. Kadaram Malnītim (un arīdzan man) tajās reizēs patīk sēdēt virtuvē, lasīt noplēšamo kalendāru un mazlietiņ ieņirgt.


Joks ir tāds, ka Trōps nav vienīgais, kurš iet meitās. Viņš vienkārši ir mūsu ģimenes skaistākā seja un nepārtraukti cenšas sev pievērst uzmanību, kas viņam visnotaļ labi arī sanāk, tāpēc jau arī vienmēr dabū vairāk slavas nekā mēs pārējie. Bet šodien Trōps no skatuves ir nokāpis. Viņš pats gan to vēl nezina, jo Kadars Malnītis savus randiņus mēdz cītīgi slēpt tālākajā drēbju skapja nostūrī (jā, tajā pašā, kur var atrast visādas nozaudētās lietas – zeķes, telefonus, dvieļus. Šķiet, šīs lietiņas tur mēdz arī pāroties – tas izskaidro, kāpēc pie mums ir visādi interesanti un pilnīgi nederīgi krāmi). Tajā pašā drēbju skapja nostūrī reizēm Kadars iebāž arī savu pauri, jo tur esot auglīga vide (pārojas taču!).

Šodien uz darbu Kadars pauri neņēma līdzi, bet atstāja skapī. Kamēr Trōpa istabā rūgst pašbrūvētā ļerga, Kadara Malnīša istabā visu dienu auga un brieda randiņš. To, protams, viņš mums nestāstīja. Tāpat kā to, ka tā nav bijusi viena diena vien, kad šis to randiņu raudzējis. Īsti veči randiņus raudzējot tumsā vismaz nedēļu. Un jo ilgāk raudzē, jo saldāka esot to garša. 

To, ka kaut kas te nav tīrs, mēs ar Trōpu pamanām, kad visi trīs strebjam vakariņu zupu. Kadars uzlicis atpakaļ pauri, un tajā domas ir manāmi sapārojušās un nevar īsti sadzīvot viena ar otru, liekot Kadaram laiku pa laikam zupas karoti pašaut garām mutei. 

„Muhamed, tev šodien randiņš?” – Trōps izmet. 

Kadars Malnītis iestrebj zupu, pie sevis aizskaita līdz desmit un, ieurbis acis uz galda iegrebtajā „Я был здесь”, norūc: „Varbūt.” 

Mazais sesks taču tāpat vien nevar atzīties, ka būs, ka ir satraukums, ka gribās taču. Nu ne tak! Kadars izliekas, ka šī saruna nav nemaz iesākusies un sāk runāt par laikapstākļiem. Ārā ir auksti.

„Uzvelc garās apenes, kad iesi uz randiņu!” smejas Trōps.

„Tu, jākli!” Kadars ir aizsvilies „Nu, es tev teicu, ka nekur es neiešu! Nekas taču nav sarunāts!”

Pulkstenis rāda pusi pāri sešiem. Ā, nu skaidrs! Trōps vai Kreile ap šo laiku jau būtu vismaz sataisījušies, ja ne jau izgājuši no mājas. Kadars Malnītis ēd zupu. Un ne jau nu piecpadsmit minūtes. Tā kā mēs ar Trōpu nekur nesteidzamies un šodien kāju nespersim laukā no rezidences, mēs ēdam veselu stundu. Kadars Malnītis cenšas slēpt savus vakara plānus (iespējams pat pats no sevis), tādēļ, tieši tāpat kā mēs, pie virtuves galda paliek veselu stundu. 

„Eu, nu?” ne es, ne Trōps to vairs nevar izturēt: „Nu taču piezvani viņai!”

Kadars izvelk no kabatas telefonu. (Trōps aizrijas) 

Kadars urķējas kontaktu sarakstā. (Es metos glābt Trōpu)

Kadars pieliek telefonu pie auss. (Turu Trōpu ar kājām gaisā, lai atgūst elpu)

Sauc. 

Neceļ. 

„Čau, Robi!” – saka Kadars.

Fui, bļin, sasodītais mērglis... Trōps jau atkal elpo, ar trīskāršo salto atgriežas uz krēsla, iesmeļ karotē zupu un ielidina Kadaram tieši uz bikšupriekšas. Kāda meitene kaut kur šajā plašajā un tumsas nomocītajā pasaulē nepacietīgi rausta kaktusu adatas, gaidot savu princi, bet šis zvana čomiem. Ā, nu bet loģiski! Pulkstenis vēl taču rāda tikai pusi pāri septiņiem! Kadars Malnītis darbojas tumsas aizsegā (un tas nekas, ka ir ziema un ir jau tumšs), un tas taču ir krietni par agru pat lai kaut ko sarunātu! 

Pēc vakariņām es un Trōps aizlienam katrs uz savu istabu pasēdēt globālajā tīklā, bet Kadars Malnītis ieslīd savā istabā. Viņš aizslēdz durvis, izslēdz gaismu, tad ieriktējas skapja tumšākajā nostūrī un spiež pogas. Viņas numuru viņš nemaz nav saglabājis telefona kontaktu sarakstā – lai nevienam nerastos aizdomas. Viņš izvelk no kabatas astoņās daļās rūpīgi salocītu papīrīti, atloka vaļā, paspīdina ar telefona gaismiņu un lēni un rūpīgi uzspiež numuru. Tā kā viņš ir ielīdis skapī un runā pieklusinātā balsī, noklausīties viņu nav iespējams. 

Kadars, pabeidzis sarunu, ieslīd vannas istabā. Mēs ar Trōpu satiekamies virtuvē, lai paķiķinātu, jo ir skaidrs, ka randiņš būs. Mums ir savi īpašie atzinības un atbalsta izrādīšanas veidi. Kamēr šis čunčinās pa vannas istabu, mēs ar Trōpu turpat aiz durvīm skaļi pārspriežam Kadara privāto dzīvi un dodam padomus, kuros viņš tāpat nekad neklausītos pat tad, ja citi maksātu naudu, lai tos dzirdētu.
Mums jau viss ir skaidrs, mēs jau zinām kā būs, bet Kadars, svaigi noskuvies un patīkami smaržojošs, izlien no vannas istabas un noburkšķ: „Stulbeņi. Nekur es neiešu! Beidziet taču mani bakstīt, es vienkārši gribēju savākties. Nekur es neiešu...”

Pusē pāri astoņiem Kadara Malnīša dzīvē ir pienākusi Tupaka pusstunda, kurā viņš skaita līdzi dziesmu tekstiem, deviņos viņš piereģistrējas pokera turnīrā, jo „nekā taču nebūs un nekur viņš šodien neies”. 

Kad pulksteņa dzeguze noķērc pusi līdz pusnaktij, Kadara Malnīša kompī atskan Beyonce „Baby I can feel your halo, pray it won't fade away. I can feel your halo halo halo.
I can see your halo halo halo. I can feel your halo halo halo...” 

Mēs ar Trōpu izplūstam smieklos, 3 sekundēs atbrīvojam māju no pusratā pamestajām tupelēm un krēsliem, pieplokam pie sienām un izbaudām šovu. Kadars Malnītis pārtop par zivi, kura vien 3 sekundes atceras, ko gribējusi: viņš nesas pa gaiteni, tad pēkšņi apmetas atpakaļvirzienā, jo istabā aizmirsis telefonu, tad ienesas savā istabā, iesmaržojas, tad atkal jož atpakaļvirzienā meklēt zeķes, vannas istaba, virtuve, skapis. 

„Es eju! Es eju!” viņš kliedz, un viņa sejā mirdz neviltots smaids. 

Trōps viņam pasniedz sarkano šalli, norauj šo piesēst un ātri uzstīvē Kadaram tupeles, es atskaitu laiku līdz pēdējam sabiedriskajam transportam, kas vispār kaut kur ved ārā no Maskačkas rezidences. Kadara saceltā vētra tiek pavadīta ar tādiem tekstiem kā „Kraties ātrāk!”, „Tinies prom!”, „Tu esi unikāls...”.

Un tad mēs abi viņu izmetam pa durvīm, noklausāmies kā viņš kūleņodams nonesas lejā pa trepēm (iespējams salaužot kādu no locekļiem, kas gan sāpēs tikai rīt), aizslēdzam durvis un apstājušies pie paralēlajām sienām vēl minūtes trīs dauzām savas galvas pret sienām. 

Kadars Malnītis ir unikāls. 

Siltās apakšbikses gan viņš neuzvilka.