#Nenozīmīgs dienasgrāmatas ieraksts. Ziemassvētku vēstneši.

15. trolejbuss vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tāpat kā cilvēki, kuru ilgu laiku nemaz nav bijis, bet tad viņi pēkšņi uzrodas tava dzīvokļa virtuvē. Un tas, ka tu nekur citur viņus neesi redzējis, vēl nenozīmē, ka viņi vienmēr paliks tikai tajā virtuvē. Bet par visu pēc kārtas. 

Kad normālie cilvēki strādā, Kreilei ir brīvdienas. Viņa nekārto māju, sēž vannā un nedomā par politiku vai labdarību. Viņa jau mēnešus divus nevienā spogulī nav savu ģīmi redzējusi skaistu, tāpēc laikam jau pienācis brīdis mīkstās, sarkanās un kārtīgi novazātās trenuškas ar pāris caurumiem un uzrakstu „Royal Vintage” uz pakaļas nolikt maliņā un uzvilkt savu jaunāko kleitu, pavadīt vismaz pusstundu pie spoguļa, lai „uzliktu seju”, un nolakot nagus pieklājīgās krāsās. T.i. šodien nav paredzēta zils-sarkans-dzeltens, bet gan pieklājīga perlamutra krāsas nagu diena. Vārdu sakot, kā jau šādās dienās pienākas, Kreile nagus lako vismaz trīs reizes. Pirmoreiz viņa visu sabojā krāsojot skropstas, otrreiz – mainot zābaku šņores, bet trešoreiz tas notiek bez jebkāda iemesla – vienkārši tāpēc, lai nebūtu tur, kur jābūt, norunātajā laikā. Jāatzīst, kad Trōps taisās uz randiņu, viss notiek daudz vētraināk un ar daudz lielāku vērienu, nekā tad, kad uz to dienas garumā pamazām čunčinās Kreile. Ne velti Trōpa randiņš joprojām stāv bloga lasītāko ierakstu sarakstā. 

Patiesībā, šis ieraksts nav par mani vai Trōpu, pat ne par to, kas notiek pēc brauciena 15. trolejbusā, bet gan par Tony Beerfuck un Ēriku Saksonu, kurus es pāris reizes esmu redzējusi Maskačkas rezidences virtuvē, pāris reizes onlainā, bet nekad – uz ielas. Skaidri apzinoties, ka tie nemaz nav viņi, es viņus vakar redzēju trolejbusā. 

Tātad, 15. trolejbuss. Skaistā, apburošā un jūtami par daudz sasmaržojusies Kreile velk no maka ārā vienu e-talonu pēc otra un cītīgi pīkstina visus pēc kārtas. Ir kaut kāda sajūta, ka šodien par braucienu jāmaksā. Pēc ceturtā ē-talona nopīkstināšanas, turpat sēdošais kungs gados, kurš sekojis līdzi manām ē aktivitātēm, sāk smieties un saka, lai tak es beidzot.  Viņš man atdošot savu ē-talonu gadījumā, ja iekāps kontrole. Bet ja Kreile ir ko apņēmusies, tad viņa to arī izdarīs, aha – sestais ē-talons izrādās derīgs. 

Un tad es apsēžos vērot izrādi. Uz skatuves  - divi, kuri pat bez mutes atvēršanas manā paurī jau ir nodēvēti par Beerfuck un Saksonu. Nu tādas kombinācijas bieži negadās, bet re, ir! Viņi trolejbusā aizņem veselas 3 vietas, lai gan Beerfuck, ģērbies viscaur kamuflāžā, stāv plati izplestām kājām tieši pretī divām vietām, bet Saksons dzeltenās biksēs sarāvies aizņem tikai ¾ no vienas sēdvietas. Saksonam rokās plastmasas kaste ar piparkūkām. Viņš attaisa kasti un sāk pētīt piparkūku formas. Te piparkūku zvaigznīte, te sirsniņa pazūd Saksona rīklē. 

Arī Tony no kabatas izvelk piparkūku:  „Bļe, man tikai sirdis!” 

„Ē, paskaties, zaķītis!” Saksonu interesē tikai viņa kaste.

„Tas ir sesks.”

„Un šitas?” Saksons vicina gaisā tauriņa formas piparkūku.

„Betmens” norūc Tony un izvelk nākamo... sirds formas piparkūku. „Bļe, nu kāpēc man nav Betmenu?” 

„Tevi kāds ļoti mīl!”

„Jā, pārdevēja...”

Es, protams, redzu kā Sveta veikalā uz Ludzas ielas ir speciāli atlasījusi piparkūku sirdis, jo viņa jau zināja, ka šodien ienāks Tony.

„Paskat, cik man daudz zvaigznīšu!” Saksonam ir viss, ko viņam jelkad dzīvē ir vajadzējis „...un Betmeni... trīs Betmeni!”

Tony izvelk no kabatas nākamo sirdi, uz ko Saksons mierīgi iesmejot atbild: „Vienkārši apgriez otrādi!”, tad nokož gabalu sešstaru zvaigznei un paziņo, ka viņam esot cilvēciņš špagatā. 

Šie abi pirmdienas vakarā dodas uz Ļē. Par to liecina gan tas, ka es viņus pirmo reizi redzu trolejbusā braucam centra virzienā, gan viņu sarunas.

Man ir skaidrs, ka par šo braucienu tiešām ir bijis vērts maksāt. Īsa, bet spēcīga un amizanta izrāde, kurā, protams, ir arī mazliet drāmas: Sveta veikalā turpinās atlasīt sirsniņas, Beerfuck tā arī nekad neuzzinās, ka piparkūku sirdis viņa kabatā nav gluži nejaušas, bet Saksons – he, tas, būdams otrā plāna lomas spēlētājs, būs dabūjis visu, ko viņam vajag. 

Man somā ir lētākā karstvīna tetrapaka, makā tukši ē-taloni, bet paurī – nu jau Ziemassvētku sajūta. Paldies!

Hello, tabletītes!

 „Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!

Viens īsais par lielumu un mazumu iekš Skābe Art

"Aiziet nav iespējams" un Skābe Art dirižablis

Mēs ejam pa tuksnesi. Krāsas ir tādas sačabējuši oranžas un brūnas. Nav ne mazākās nojausmas, cik ilgi mēs vēl iesim, tāpēc atrastos šokolādes akmeņus vienkārši atstājam malā. Nestiepsim līdzi. Mēmā diskotēka nav vis nekāda vieta, kur atstiepties ar šokolādes notraipītām mutēm un pretīgi lipīgām ķetnām. 

Tās vairs sen nav nekādas maigās plaukstiņas, kas karājas pie mūsu izkaltušajām rokām. Mēs vairs sen neesam no šīs planētas. Mums sen vairs neinteresē ne sociālais taisnīgums, ne ticība nākotnei, ne arī valstiskās piederības jēga. 85. gada „Sprīdītis” ar iespaidīgajiem sātana vēstnešiem, skaidri pierāda, ka uzvar ļaunums - ļaunā pamāte dabū karali un riebīgajai Zeltītei nav jāprecas ar „lupatlasi” Sprīdīti. Tupinājums šim stāstam par mīlestību lasāms šeit: Skābe Art

---

Stāsts ir tāds, ka ir dzimis viens kopīgs blogs, kurš vēl nebūt nav pasaules cienīgs, taču jau IR. Skābe Art dirižablis ar Kadaru Malnīti, Absurdu Dimantu, Trōpu, Ēriku Saksonu un Kreili ir pacēlies. 

Mazā tūre: no Kreiles vecajiem ierakstiem "Grēcinieku zupa" un "Paralēlās pasaules" ir iekšā, piepulcējies arī jaunais "Aiziet nav iespējams". Twitter, FB lapa un Draugiem.lv domubiedri arīdzan ir Skābes kontā, bet man šodien ir absolūts slinkums te likt saites. Murgu Pieraksti nemirst. Mans mazais akvārijs paliek tur, kur bijis, bet Skābe Art Kreile ir pievienojusies dažkārt rupju un nevaldāmu, dažkārt liriski neglābjamu čaļu kompānijai. Piemēram, šodien man šķiet, ka vārds "tēviņi" viņiem piestāvētu daudz vairāk nekā "jaukie zēni". Te, lūk, kolorītā kompānija: Skābe Art/Par Mums. Es klusiņām stūrī klikšķināšu pa klaviatūru. Šodien galīgi negribas taisnoties, lai gan ir sajūta, ka vajadzētu.

Baltais. Nekā zvejas diena.

Par zivīm jums jau viss ir zināms. Man ir pašai savs akvārijs.  (Par to bija šeit ) 

Lirsikā atkāpe, ko var arī nelasīt: Dzeltenais un sarkanais man šoruden šķita dikti par agresīvu, ņemot vērā arī to, ka manas istabas dzeltenums joprojām man ir mazliet par spilgtu. Pirms dažām dienām baltās zivis pārkrāsoju. Rudenim tas baltais ne un ne, bet zilais un zaļais šķita tīri vietā. Un tad šis rīts. 

Pametu acis pa logu. Skaidrs, ka rīta kafija jānomaina pret pienu. Tur ārā viss ir balts. Man no tā paliek labāk? Nē. No kurienes dzimst tas tīrais prieks par sniega baltumu, man nav ne jausmas, bet, protams, tas ieveļas arī manī. Visas sagatavotās runas ir aizmirstas. Ārā ir sniegs. Un tad es aizklīstu prom. Baltajā. 

Izrādās, ka tā ir krāsa, kuru es nemaz nepazīstu. Viena no baltākajām grāmatām, kuru nu jau kādu gadu neesmu turējusi rokās, ir „Sniegs” (Maksanss Fermīns). Grāmata par balto. Viegla un bezcerīgi balta grāmata. Pilna ar tādām romantiskām ainiņām, kuras ātri vien parādās galvā kā skaidras bildes – virves dejotāja, kura slīd pa virvi starp kalnu virsotnēm, ledū iesalusī sieviete, aklais skolotājs, notikumi pie akas. Ja interesē baltās krāsas liriskais minimālisms, šo grāmatiņu var ņemt rokās.

Tad nu re, šodien šķita, ka balto krāsu redzu pirmoreiz mūžā. Nevienas pašas asociācijas pirmajā brīdī. Baltā krāsa man saistās ar...

Pag, vienu mirklīti. Uzminiet nu manu mīkliņu: „Tas ir labāks par Dievu. Tas ir sliktāks par velnu. Nabagiem tas ir. Bagātajiem tā trūkst. Ja to apēd, tad nomirst."*

Čehijā man šo mīklu tulkoja no franču uz angļu, un tā nu tas citāts ar mani ir atnācis līdzi. Sēžam abi Maskačkas rezidencē. Patiesībā, kopš vakardienas jau visa grāmata stāv uz mana galda.

Vēl viens mazs citātiņš:

„Kamēr mēs ieņemam savas vietas amfiteātra rindās, lēnām iestājas vakars. Debesīs parādās nevis viens, bet veseli trīs trijstūrī izvietoti mēneši. Olimpa kalna virsotne joprojām grimst miglā.

Skaļā balsī uzdodu jautājumu, kas mani nomoka:

- Kas īsti tur augšā atrodas?

Pirmais man atbild Vinsents van Gogs: 

 - Tur pelēkā krāsa sajaukusies ar zeltaini brūniem atspīdumiem, oranžu un zilu krāsu.

Mata Hari nočukst: 

 - Tas ir noslēpums.

Žoržs Meliess piebilst: 

 - Tā ir maģija.

Gistavs Eifelis pusčukstus pavēsta: 

 - Tā ir Visuma arhitektūra.

Simona Siņorē piebilst: 

 Tur atrodas filmas producents.

Marija Kirī sapņaini nosaka: 

 - Tas ir Visuma princips.

Sāra Bernāra šaubās: 

 - Mēs atrodamies Olimpijā. Vai tur gadījumā nav... Zevs?

Aiz muguras kāda balss noskalda: 

 - Tur nekā nav.”  *

Baltā krāsa man saistās ar neko. Un nebūt ne ar bezcerību. Balta lapa vienmēr ir sākums. Pag, tinam filmu atpakaļ – lapai pašai arī reiz bija jāiesākas. Galvā maisās visādas domas. Redz, nupat pret smadzeņu poda iekšmalu atsitās kāds nesens vakars Adrijas jūras krastā. 

Sēdējām uz asfalta pie jūras, skatījāmies zvaigznēs, sadalījušies kaut kādās mazās, mazliet depresīvās grupiņās un zinājām, ka mūsu kopīgie piedzīvojumi ir galā. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, mūs sasēja atkal vienā grupā ar visnotaļ filosōfisku jautājumu, kā tad ir tur - otrajā pusē? Kas notiek, kad mēs nomirstam? Ja Kreile skaidri zina, ka viņai ir pārliecinoša atbilde, viņa parasti neklusē. Dīvianā kārtā  Kreile ir iedomājusies, ka viņai ir pareizā atbilde uz šo jautājumu: „Tur ir nekas.” Nevarētu teikt, ka manai idejai (kas jau atkal nemaz nav mana doma un ideja, bet visticamāk ir izcelta no kāda cita akvārija) ir atbalstītāji, bet nav arī kaismīgu noliedzēju. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, gan apgalvo, ka viņa grib visu baltu un arī baltus pūkainus mākoņus, nevis melnu neko, cik tālu vien acis rāda. Eh... Un kurš tad teica, ka nekas ir melns? Es viņa saku, lai nesatraucas. Tur būs nekas, acis nerādīs neko un nebūs arī pašu acu. Sasodīts, spožs baltums un lēkāšana pa pūkainiem mākoņiem mūžības garumā ir kas daudzkārt biedējošāks nekā nekas! Un nebūs arī melnā. Kad es saku „Nekas”, es ar to nedomāju ne melns, ne balts (ne jā, ne nē). Bet ej nu tu izstāsti kādam neko. Ha! 

Es mazliet pazīstu sarkano, oranžo, dzelteno, zaļo un zilo, mazliet violeto, bet balto... Nē, šīs krāsas man pagaidām nav un tas ir visnotaļ mulsinoši to atklāt 24 gadu vecumā, ka balto es itin nemaz nepazīstu.  Baltajā pagaidām dzīvo nekas. 

Pūkas lido pa gaisu. Cik baltas ir debesis, tik pat balta arī zeme. Izskatās, ka šodien ir zvejas diena. 

* Bernārs Verbērs "Mēs-Dievi"