Svētdienas zivis

Kamēr civilizācijas saprātīgā daļa skatās futbolu un bļauj pie televizoru ekrāniem, es baroju zivis. Jau n-to dienu baroju zivis. Man ir desmit. Vēl pirms dažām dienām lielākā daļa zivju bija sarkanas, bet šodien es tās pārkrāsoju par baltām. Bija mazliet saulē pabalējušas, un man ir nopietnas aizdomas, ka vasarai nemaz to sarkano tik ļoti nevajag. Vasarā zivis var būt arī baltas. Jā, man iespējams vēl vairāk patiktu caurspīdīgas zivis, taču tādas krāsas man nav.

Redziet, tās manas zivis var arī nebarot. Viņām itin nekas nevar notikt. Viņas nenomirs un turpinās bezapzinīgi peldēt arī bez manas klātbūtnes viņu dzīvē. Taču man patīk klusiņām uzņemties atbildību par nevienam citam nezināmām lietām un notikumiem.

Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” esmu izlasījusi n-tās reizes. Ārkārtīgi ērta grāmata, ko paņemt līdzi gan dodoties ārpus, gan paliekot tepat. Lasāmā tur nav sevišķi daudz, stipri aizķerties pie domām un vārdiem arī nesanāk, taču es zinu, ka to lasīšu vēl n-tās reizes. Ne gluži tāpēc, ka Deivids man, lasot šo grāmatu, saliek pilnu spaini ar lielajām zivīm vai iemāca, kā tās noķert, bet tādēļ, ka viņš man kā pilnīgi parastam lasītājam izstāsta par savām zivīm. Un par kino. Es vispār neesmu nekāds kinomīlis. Kinoteātrī pēdējo reizi es skatījos uz Džastina Timberleika pliko pakaļu pagājušā gada septembrī. Sarunām par gaumi šeit nav vietas. Vienkārši norijiet, ja gribējāt teikt, ka Kreile ir degradējusies, jo skatās kaut kādu Holivudu. Kino nav mana stihija, lai gan es no tā īpaši nevairos. N-tās reizes esmu noskatījusies vien filmu „The Science of Sleep”. Par tiem sapnīšiem. Viss vienmēr grozās ap sapnīšiem. Un arī Deivids Linčš un viņa zivis grozās ap sapnīšiem.

Grāmatas, kuras spainī liek zivis, ir, piemēram, krišnu  „Bhagavad-Gīta” vai Laodzi „Daodedzin”. „Bhagavad-Gīta” mani aizrāva, „Daodedzin” es mocīju gadiem – atkal un atkal, un turpināšu mocīt iespējams vēl n-tās reizes.  Ar Bībeli man ir gājis grūti, jo tā tūlīt lien manos sapņos un sūta pie manām durvīm Jehovas lieciniekus. Uzņēmējdarbības bibliotēkas grāmatas mani mazliet garlaiko, un, lai lasītu tās, man ir vajadzīgs spēcīgs iedvesmas lādiņš. Tagad mani interesē tā grāmata, kura grāmatnīcās maksā apaļus 20 lašus, bet, kad tie divdesmit laši spīdīgām zvīņām iepeldēs manā Swedbank kontā, es visticamāk nopirkšu kaut ko citu. Piemēram, vairākas pakas zivju pirkstiņu iepakojumu ar nosaukumu „Krīzes Menu Nr. 1”.

Citēju Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” iekļauto citātu no „Bhagavad-Gītas”: „Atspiedies pret savu paša dabu, es atkal un atkal radu”.

Īstenībā, man šķiet, ka es neradu gan. Redziet, tās zivis jau tur ir. Es viņas neradu. Viņas būs arī bez manis, pirms un pēc manis, aiz, virs un zem manis. Viss ir jau gatavs. Es neradu. Es uzturu akvāriju un zvejoju zivis.

Citēju Kadaru Malnīti: „Tev tiešām paurī nav nekā sakarīgāka, par ko domāt?”