Baltais. Nekā zvejas diena.

Par zivīm jums jau viss ir zināms. Man ir pašai savs akvārijs.  (Par to bija šeit ) 

Lirsikā atkāpe, ko var arī nelasīt: Dzeltenais un sarkanais man šoruden šķita dikti par agresīvu, ņemot vērā arī to, ka manas istabas dzeltenums joprojām man ir mazliet par spilgtu. Pirms dažām dienām baltās zivis pārkrāsoju. Rudenim tas baltais ne un ne, bet zilais un zaļais šķita tīri vietā. Un tad šis rīts. 

Pametu acis pa logu. Skaidrs, ka rīta kafija jānomaina pret pienu. Tur ārā viss ir balts. Man no tā paliek labāk? Nē. No kurienes dzimst tas tīrais prieks par sniega baltumu, man nav ne jausmas, bet, protams, tas ieveļas arī manī. Visas sagatavotās runas ir aizmirstas. Ārā ir sniegs. Un tad es aizklīstu prom. Baltajā. 

Izrādās, ka tā ir krāsa, kuru es nemaz nepazīstu. Viena no baltākajām grāmatām, kuru nu jau kādu gadu neesmu turējusi rokās, ir „Sniegs” (Maksanss Fermīns). Grāmata par balto. Viegla un bezcerīgi balta grāmata. Pilna ar tādām romantiskām ainiņām, kuras ātri vien parādās galvā kā skaidras bildes – virves dejotāja, kura slīd pa virvi starp kalnu virsotnēm, ledū iesalusī sieviete, aklais skolotājs, notikumi pie akas. Ja interesē baltās krāsas liriskais minimālisms, šo grāmatiņu var ņemt rokās.

Tad nu re, šodien šķita, ka balto krāsu redzu pirmoreiz mūžā. Nevienas pašas asociācijas pirmajā brīdī. Baltā krāsa man saistās ar...

Pag, vienu mirklīti. Uzminiet nu manu mīkliņu: „Tas ir labāks par Dievu. Tas ir sliktāks par velnu. Nabagiem tas ir. Bagātajiem tā trūkst. Ja to apēd, tad nomirst."*

Čehijā man šo mīklu tulkoja no franču uz angļu, un tā nu tas citāts ar mani ir atnācis līdzi. Sēžam abi Maskačkas rezidencē. Patiesībā, kopš vakardienas jau visa grāmata stāv uz mana galda.

Vēl viens mazs citātiņš:

„Kamēr mēs ieņemam savas vietas amfiteātra rindās, lēnām iestājas vakars. Debesīs parādās nevis viens, bet veseli trīs trijstūrī izvietoti mēneši. Olimpa kalna virsotne joprojām grimst miglā.

Skaļā balsī uzdodu jautājumu, kas mani nomoka:

- Kas īsti tur augšā atrodas?

Pirmais man atbild Vinsents van Gogs: 

 - Tur pelēkā krāsa sajaukusies ar zeltaini brūniem atspīdumiem, oranžu un zilu krāsu.

Mata Hari nočukst: 

 - Tas ir noslēpums.

Žoržs Meliess piebilst: 

 - Tā ir maģija.

Gistavs Eifelis pusčukstus pavēsta: 

 - Tā ir Visuma arhitektūra.

Simona Siņorē piebilst: 

 Tur atrodas filmas producents.

Marija Kirī sapņaini nosaka: 

 - Tas ir Visuma princips.

Sāra Bernāra šaubās: 

 - Mēs atrodamies Olimpijā. Vai tur gadījumā nav... Zevs?

Aiz muguras kāda balss noskalda: 

 - Tur nekā nav.”  *

Baltā krāsa man saistās ar neko. Un nebūt ne ar bezcerību. Balta lapa vienmēr ir sākums. Pag, tinam filmu atpakaļ – lapai pašai arī reiz bija jāiesākas. Galvā maisās visādas domas. Redz, nupat pret smadzeņu poda iekšmalu atsitās kāds nesens vakars Adrijas jūras krastā. 

Sēdējām uz asfalta pie jūras, skatījāmies zvaigznēs, sadalījušies kaut kādās mazās, mazliet depresīvās grupiņās un zinājām, ka mūsu kopīgie piedzīvojumi ir galā. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, mūs sasēja atkal vienā grupā ar visnotaļ filosōfisku jautājumu, kā tad ir tur - otrajā pusē? Kas notiek, kad mēs nomirstam? Ja Kreile skaidri zina, ka viņai ir pārliecinoša atbilde, viņa parasti neklusē. Dīvianā kārtā  Kreile ir iedomājusies, ka viņai ir pareizā atbilde uz šo jautājumu: „Tur ir nekas.” Nevarētu teikt, ka manai idejai (kas jau atkal nemaz nav mana doma un ideja, bet visticamāk ir izcelta no kāda cita akvārija) ir atbalstītāji, bet nav arī kaismīgu noliedzēju. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, gan apgalvo, ka viņa grib visu baltu un arī baltus pūkainus mākoņus, nevis melnu neko, cik tālu vien acis rāda. Eh... Un kurš tad teica, ka nekas ir melns? Es viņa saku, lai nesatraucas. Tur būs nekas, acis nerādīs neko un nebūs arī pašu acu. Sasodīts, spožs baltums un lēkāšana pa pūkainiem mākoņiem mūžības garumā ir kas daudzkārt biedējošāks nekā nekas! Un nebūs arī melnā. Kad es saku „Nekas”, es ar to nedomāju ne melns, ne balts (ne jā, ne nē). Bet ej nu tu izstāsti kādam neko. Ha! 

Es mazliet pazīstu sarkano, oranžo, dzelteno, zaļo un zilo, mazliet violeto, bet balto... Nē, šīs krāsas man pagaidām nav un tas ir visnotaļ mulsinoši to atklāt 24 gadu vecumā, ka balto es itin nemaz nepazīstu.  Baltajā pagaidām dzīvo nekas. 

Pūkas lido pa gaisu. Cik baltas ir debesis, tik pat balta arī zeme. Izskatās, ka šodien ir zvejas diena. 

* Bernārs Verbērs "Mēs-Dievi"