Svētdienas zivis

Kamēr civilizācijas saprātīgā daļa skatās futbolu un bļauj pie televizoru ekrāniem, es baroju zivis. Jau n-to dienu baroju zivis. Man ir desmit. Vēl pirms dažām dienām lielākā daļa zivju bija sarkanas, bet šodien es tās pārkrāsoju par baltām. Bija mazliet saulē pabalējušas, un man ir nopietnas aizdomas, ka vasarai nemaz to sarkano tik ļoti nevajag. Vasarā zivis var būt arī baltas. Jā, man iespējams vēl vairāk patiktu caurspīdīgas zivis, taču tādas krāsas man nav.

Redziet, tās manas zivis var arī nebarot. Viņām itin nekas nevar notikt. Viņas nenomirs un turpinās bezapzinīgi peldēt arī bez manas klātbūtnes viņu dzīvē. Taču man patīk klusiņām uzņemties atbildību par nevienam citam nezināmām lietām un notikumiem.

Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” esmu izlasījusi n-tās reizes. Ārkārtīgi ērta grāmata, ko paņemt līdzi gan dodoties ārpus, gan paliekot tepat. Lasāmā tur nav sevišķi daudz, stipri aizķerties pie domām un vārdiem arī nesanāk, taču es zinu, ka to lasīšu vēl n-tās reizes. Ne gluži tāpēc, ka Deivids man, lasot šo grāmatu, saliek pilnu spaini ar lielajām zivīm vai iemāca, kā tās noķert, bet tādēļ, ka viņš man kā pilnīgi parastam lasītājam izstāsta par savām zivīm. Un par kino. Es vispār neesmu nekāds kinomīlis. Kinoteātrī pēdējo reizi es skatījos uz Džastina Timberleika pliko pakaļu pagājušā gada septembrī. Sarunām par gaumi šeit nav vietas. Vienkārši norijiet, ja gribējāt teikt, ka Kreile ir degradējusies, jo skatās kaut kādu Holivudu. Kino nav mana stihija, lai gan es no tā īpaši nevairos. N-tās reizes esmu noskatījusies vien filmu „The Science of Sleep”. Par tiem sapnīšiem. Viss vienmēr grozās ap sapnīšiem. Un arī Deivids Linčš un viņa zivis grozās ap sapnīšiem.

Grāmatas, kuras spainī liek zivis, ir, piemēram, krišnu  „Bhagavad-Gīta” vai Laodzi „Daodedzin”. „Bhagavad-Gīta” mani aizrāva, „Daodedzin” es mocīju gadiem – atkal un atkal, un turpināšu mocīt iespējams vēl n-tās reizes.  Ar Bībeli man ir gājis grūti, jo tā tūlīt lien manos sapņos un sūta pie manām durvīm Jehovas lieciniekus. Uzņēmējdarbības bibliotēkas grāmatas mani mazliet garlaiko, un, lai lasītu tās, man ir vajadzīgs spēcīgs iedvesmas lādiņš. Tagad mani interesē tā grāmata, kura grāmatnīcās maksā apaļus 20 lašus, bet, kad tie divdesmit laši spīdīgām zvīņām iepeldēs manā Swedbank kontā, es visticamāk nopirkšu kaut ko citu. Piemēram, vairākas pakas zivju pirkstiņu iepakojumu ar nosaukumu „Krīzes Menu Nr. 1”.

Citēju Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” iekļauto citātu no „Bhagavad-Gītas”: „Atspiedies pret savu paša dabu, es atkal un atkal radu”.

Īstenībā, man šķiet, ka es neradu gan. Redziet, tās zivis jau tur ir. Es viņas neradu. Viņas būs arī bez manis, pirms un pēc manis, aiz, virs un zem manis. Viss ir jau gatavs. Es neradu. Es uzturu akvāriju un zvejoju zivis.

Citēju Kadaru Malnīti: „Tev tiešām paurī nav nekā sakarīgāka, par ko domāt?”

Paralēlās pasaules

Plkst. 10.00 (kā ierasts) mans modinātājs sāka knosīties pa gultu ar maigu un ne sevišķi traucējošu meldiņu. Es (kā ierasts) uz auss biju nolikusies tikai pirms pāris stundām, un nevajag man stāstīt, ka es noguļu rītus - saullēktus es redzu biežāk nekā vidējais pilsonis. Ļaujiet  man tam ticēt.

Ja nospiežu īsto pogu, mans modinātājs iekviecas ik pēc 4 minūtēm. Tas ir laiks, kad es palieku pusmiega domās, pārcilājot sapņus, ja tādi ir bijuši. Man ir paralēlā dzīve sapņos un tā ir visnotaļ aizraujoša. Esmu stāvējusi degošā mežā pilnā ar asiņainiem, bezgalvainiem cilvēkiem, esmu zagusi dzīviem cilvēkiem nieres centrālajai stacijai līdzīgās vietās, esmu dzemdējusi kaķēnus, esmu redzējusi vecus večus, kuri uz romantiska Alpu fona pavasarī griež galvas gigantiskiem sienāžiem, un, kad kādā sniegotā rīta stundā lidoju (ne pārāk augstu, kādus 1,5 - 2m virs zemes) gar Preiļu tirgu, sētnieks mani mēģināja nosist ar sniega lāpstu.

Šī gada martu nosapņoju no malas līdz malai, turklāt man šajā mēnesī bija 32 naktis - pilnas ar pelēkiem sapņiem. Nāca lielie plūdi, un es, ticot izglābšanās iespējamībai, savas istabas sienas izlīmēju ar Bībeles lapām. Kāds no maniem pamatskolas klasesbiedriem (kuru, goda vārds, kopš tiem laikiem neesmu redzējusi un par kuru neesmu pat domājusi) sēdēja uz kūts jumta, lai izdarītu pašnāvību un es kāpu augšā viņu atrunāt. Ja viņš būtu nolēmis lēkt lejā, patiesībā, būtu piezemējies smirdīgā sūdu čupā un ne sūda ar viņu nebūtu noticis. Nebijām jau arī ne uz kādas fermas jumta, tāda zema lauku kūtiņa vien... Citā naktī es dzīvoju pelēkā mājā, veikalā ielas pretējā pusē mana draudzene tirgoja saldējumu, un tad es  braucu uz laukiem ar autobusu. Pieturu nosaukumi bija sajaukti vietām un atņēma man jebkādu saprašanu par to, kur atrodos. Izkāpu ārā pelēkos kapos. Kaut kādi kapusvētki, kuros neviens nesarunājās. Pie ar sausu zāli noauguša kapa stāvēja pelēks vīrietis, histēriski plēsa zāli un meta uz kapa. Es zināju, ka tas nav pareizi, ka tā nevajag būt, taču mani aizvāca prom, lai es šim kungam viņa pelēcības cienījamajos gados neko nepateiktu. Tik stilīga, lai mani sajūsminātu pelēkā krāsa, es neesmu.

Ir arī daudz interesantāki sapņi, ar ko biedēt cilvēkus. Kādā pavisam parastā naktī (jau pēc pelēkā mēneša) sēdēju pie kompja baltā naktskreklā, kad man sāka birt zobi. Tik daudz zobu, kā man toreiz izbira, manā mutē nemaz nav. Pilnas rokas ar zobiem un asinīm. Izkāpu pa logu, kur mani jau gaidīja ātrā palīdzība. Viņi tikai žēli uz mani noskatījās un teica, ka te vairs nav ko darīt, tas esot ērču encefalīts un es drīz miršot. Tad viņi mani aizveda uz laukiem pie vecākiem. Staigāju savā asinīm notašķītajā naktskreklā pa parku, bet man apkārt bija tādi lieli, 1,5 - 2m augsti (starp citu, arī pelēki) dzīvnieki - kaut kas starp vardēm un bruņurupučiem. Nekas sevišķi patīkams.

Citā naktī mani dzīvokļa-brieži atgriezās no tusiņa ap plkst. 4 no rīta. Es jau biju aizmigusi, bet, izdzirdot durvju klaudzēšanu, es pēkšņi  vairs negulēju savā gultā, bet uz diviem krēsliem  - uz viena galva, uz otra kājas, bet pa vidu tukšums. Sitiet mani kaut nost, bet tā bija sasodīti ērti. Mana istaba bija sasodīti krāsaina un sasodīti aizjaukta ar izmētātām drēbēm un citiem krāmiem. Un es tur gulēju un bļāvu: "Viss mainās! Viss mainās! Es neko nesaprotu!" Durvīs parādījās viedais Kadars Malnītis un teica: "Kreile, nomierinies! Tu to visu esi izdomājusi. Tā nav." Bet es turpināju ķērkt, ka viss mainās un es ne uz ko nevaru paskatīties. Tiklīdz paskatījos uz noplukušo telefonu, tā apbružātais vāciņš pārvērtās par jaunu un spīdīgu vāciņu. Grīdas lupata pārvērtās par stilīgu Ipadu, bet vecās lupatas - par jaunām. Kreile, nomierinies, tā nevar būt, tu to visu esi izdomājusi. Tad es piegāju pie spoguļa un redzēju savu milzīgo aci. Tā bija vismaz 130 reizes lielāka par parastu aci. Un acs ābola vietā bija vecas, sakrokojušās ādas slāņi. Es ar pirkstu iebraucu acī un sāku "pārlapot" veco ādu, velkot no acs ārā melnus netīrumus (gluži kā puņķus) - tie neapšaubāmi bija manu redzes traucējumu vaininieki.

Plkst 10.30 mans modinātājs turpina dziedāt. Jā, es skatos pulkstenī un atceros laiku arī pusmiegā, jo šķiet, ka tas ir svarīgi. Plkst 10.45 pa dzīvokļa durvīm ieveļas Trōps. Tas nekad nenotiek klusi. Es esmu pūce. Trōps gan ir kaija. Trōpa dejotāja soļiem būtu jābūt viegliem, bet viņš savus papēžus triec grīdā ar tādu spēku, ka tie noteikti atbalsojas piecus stāvus un 150 - 200 m tālajos Ivana kapos. 

Ķērcošā kaija ielido manā istabā un triecas tieši logā, atraujot vaļā aizkarus. Ķērcošā kaija ielaiž istabā gaismu. Ķērcošā kaija sapinas manos matos un ar vilciena ātruma spēku izbliež tieši caur manām smadzenēm. 

Plkst10.47 es jau esmu augšā. Sasodīti sāp mugura un vairāk par visu gribas aizmigt masāžas laikā, tāpēc es ceļos un žaujos pēc kleitas. 

Trōps pa to laiku jau paspējis ieslēgt radio un televizoru, veļas mašīnu un fēnu, 2 gludekļus, tosteri, tējkannu un, lai klusums viņu nežņaugtu kā vientulība, viņš iedarbina arī urbi - tikai uz mirklīti. Viņš ir izrāvis no gultas Kadaru Malnīti, aizsmēķējis viņam cigareti un  nosēdinājis virtuvē pie galda, lai Kadars skatās, kā Trōps man taisa kafiju. Radio skan Gobziņš. Ātri vien Trōps ne tikai paspēj rādžiņu uzgriezt tik skaļi, ka to pat vairs nevar saklausīt, bet arī iznesas cauri vairākām radio stacijām un piestāj jau atkal kaut kādos krievos. Tad arī viņš pats apsēžas pie virtuves galda un, kamēr es vannas istabā apspļaudu sienas ar zobu pastu, dzied līdzi dziesmām, kurām viņš nezin tekstu. Tikpat labi Trōpu varētu arī ielikt muzikālajā lādītē blakus balerīnai, un es nemaz nešaubos, ka viņa pēc visām tām desmitgadēm griežoties ap savu asi nokristu uz ceļiem, lūdzoties, lai viņu laiž pensijā. 

Šajā mirklī mana pasaule ir beigusies, jo es esmu atgriezusies pirmajā realitātē. Uz galda kūp kafija kliedzot, ka Trōps to esot taisījis ar mīlestību. Manas tiesības viņu nemīlēt tajā kafijā ir noslīcinātas. 

Pēc tam, kad nogriežu klusāk radio, es varu arī sadzirdēt savas domas. Labāk būtu, ja tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Brokastīs es ēdu zāli - vanagnadziņi šogad pļavās ir lekni un sulīgi un, lai gan es zinu, ka Kadaram Malnītim mana ēdienkarte nešķiet pievilcīga, mani līdz sirds dziļumiem aizkustina, ka viņš jau šorīt ir bijis līdz Krasta ielai, lai tur netālu no Daugavas man saplūktu svaigas vībotnes. Patiesībā, vībotnes man nemaz negaršo, bet viņš ir tik ļoti centies, lai uz mana brokastu galda būtu svaiga zāle, ka es nevaru to neēst. Un kopā ar kafiju nav nemaz tik slikti. Kadara sejas izteiksme, skatoties uz mani, kamēr es ēdu zāli, liecina vairāk par pretīgumu  nekā patiesu prieku, taču katram savs krusts ir jānes. Es samierinos un izturu brokastu laiku pilnīgā klusumā. Visas govis zāli gremo klusumā.

Kaijas. Aiz loga ķērc kaijas. Šodien jūra pienākusi pavisam tuvu. Tas nozīmē, ka šodien es varētu būt arī zilā govs un vismaz izlikties, ka n-tajās paaudzēs esmu dzērusi tikai jūras ūdeni.

Trōps ieslēdz televizoru un skatās Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumus - vienu pēc otra, vienu pēc otra, otro pēc trešā. Šīs pasaules ass ir televīzijas tornis un tas neko neraida priekš manis. Es zinu, ka šī diena būs laba. Paskatos pulkstenī un jau 11.47 es ienirstu internetā. Čau, Gūgle. Vai šodien mēs esam draudzenes jebšu tu joprojām netici man, ka es neesmu robots? 

Angīna

Pēdējās dzejas mani apciemoja 2009. gadā. Un tad viņas beidzās. Visādi gabali palika mapītēs kompī un nomira līdz ar datora (kuru toreiz vēl sauca Mr. Džo) smadzeņu aiziešanu pie dieviem. 

Pārlapojot ē-kastes nejēdzīgos sūtījumus uz visādām jēdzīgām un ne tik jēdzīgām ē-adresēm, šāda tāda dzejiņa, kā pusaizmirsts un labi nostāvējies vīns atgriezās no aizsaules. Re, paskat, kaut kādā astotajā gadā (vai arī devītā gada sākumā) mani noguldīja briesmīga angīna. Tad pie manis pusmiegā atnāca Ļena.

ANGĪNA

I

Visi spēki mobilizējas, kauja vēl negrib rimties,

vēl nenogurst, ā, cik karsta ir šaujamā uguns!

Ļena, palīdzi man kā zemei

vienmēr klusējot paciest un izturēt visu.

Ļena, es taču nevaru tagad izbeigties,

es nevaru, negribu, Ļenačka, lūdzu...

Es to kumosu nevaru norīt. Norij to manā vietā.

Ļena spītīgi krata galvu, ka nerīs.

Pastumj ar airi rīklē.

Ļenačka, sāp!

Es nemaz nevaru pakliegt –

es kunkstu un vaidu

un Ļena vairs negrib būt sargeņģelis:

gribi rij, gribi nerij.

Iestumj laivu un prom ir.

Tagad viņa būs cīnītāja.

A man miegs iebelž tieši pierē.

Pa vidu.

II

bangas-bangas-kardioloģija-topoloģija-ģeogrāfija-

stari-gaismas-nogriežņi-zibeņi-domas-nieres kā pīrāgi

ik ik kāpēc žagas?

ik ik visa Ikšķile izslīd caur degunu

es esmu rododendrs ik ik ikebana

ko japāņu sievietes – dievietes izkasa sev no matiem

un saliek imperatoru zārkos

viens zārks ir tukšs

vienā zārkā nav neviena imperatora

vienā zārkā mikroskops uzrāda pretīgus jaukteņus

un Ļenu

tas zārks esmu es

es svīstu – es degu – es ķeros – es bremzēju –

atdziestu – atdziestu – atveros

atveru acis

III

Es atveru acis (pavisam čukstus).

Dzīvsudrabs rāda mierīgu jūru.

Aizveru acis.

Redzu – sarkanas guļošas čūskas.

Tātad nekas vēl nav galā.

Ir tikai labāk. Ļena?

Ļena, nesaki, ka esi palikusi pēdējā zārkā,

es bez tevis necīnos tālāk.

Viņa guļ laivā:

bez airiem.

Varbūt tikai atpūšas...

Es aizveros ciet.

Attaisnojums: aprikozes

Patiesībā, šaubas par šī gājiena nepieciešamību mani piemeklēja jau pirms pāris dienām. Zinies, tie visi neatbildētie jautājumi, kas iezogas smadzeņu nostūros kā koksrieksti aiz polārā loka. Tā vietā, lai kļūtu par lielisku angļu valodas skolotāju bērnudārzniekiem, tikusi jau līdz galvaspilsētas centram un apjautusi savu kavēšanos, ļāvos centrāltirgus vilinājumam. Tas tāpēc, ka es zinu: ja manī iezagušās šaubas, 88% gadījumu tas nozīmē "Nē". Bet vienmēr jau gribas domāt, ka šie ir tie atlikušie 12% un tomēr vajadzētu... Matemātika?

 

Manai vecmammai patika pārdot pašas audzētās puķītes blakus Šķirotavas Anniņai centrāltirgū. No tirgus viņa nāca ar praņikiem, ar atskaņām mazbērnu vārdiem un pasakām par lauku puņķi un pilsētas puņķi, lauku sūdu un pilsētas sūdu.  (Vēl viņai esot paticis mazbērnus mērīt, lai zinātu, cik lielu zārciņu vajadzēs. Just in case.)

Man šodien centrāltirgū vajadzēja aprikozes. Tās man atgādina pagājušās vasaras stopējienu atpakaļ no Rumānijas. Kaut kur Slovākijas lielceļu džungļos, atverot mašīnas durvis, no tās izvēlās omulīgs arbūzs (un vēl pāris stundas turpināja smīdināt divas pusaizmigušas un ceļa sviedru un smirdoņas apgarotas dūdas).  Redz, kad es iekāpu mašīnā, man aiz biksēm aši knaši sabira jaukas, svaigas aprikozītes. Tādām maigām miziņām. Kā smejies, bijām trāpījušas pārpilnības ragā. Un tad nu es knapi valdīdama smieklus, mēģināju tās aprikozītes neviena nemanīta izķeksēt ārā. Šis intīmais notikums manas attiecības ar aprikozēm izmainīja līdz nepazīšanai. Tagad no aprikozēm nevairos. Tās mani vilina. 

Un vai tad var paiet garām kilometru garajiem īrisu kātiem ar karaliskajām frizūrām? Bija man reiz tāds dzejolis uzrakstījies ar kaut ko par garajiem, slaidajiem īrisu kātiem. Pirms gadiem septiņiem. Kas tajā dzejolī bija un par ko, to nu es vairs neatminos. Visticamāk, to zina vairs tikai Gūgle, ar ko, starp citu, man arī ir intīmas attiecības - gluži vai tikpat eksotiskas (lietot vārdu "erotisks" nav modē), kā ar aprikozēm. Par to citreiz.

Atgriezos savā Maskačkas rezidencē tā arī nekļuvusi par angļu valodas skolotāju bērnudārzniekiem, toties par vienu sabiedriskā transporta braucienu skaitu nabadzīgāka, ar maigajām aprikozītēm somā un slaidajiem īrisiem rokās. Pēkšņas un nenovēršamas izmaiņas dienas ritumā. Bzdnks vienmēr ir pietiekami nopietns iemesls, lai nemeklētu attaisnojumus neapdomīgai rīcībai un nejustos vainīgs. Meklēt attaisnojumus pašam priekš sevis laikam jau ir gaužām lieki.

Vistas un vēži

Vakar pirms gulētiešanas atcerējos, ka pazīstu Kamēliju.

Kad Kamēlijai bija 15, viņa nogrieza savus skaistos tumšbrūnos matus tieši uz nullīti, lai nēsātu parūku - tādu pašu tumšbrūnu. Un nēsāja arī.

Visi domāja, ka meitenei ir vēzis un parūkas nēsāšana ir ķīmijterapijas slēpšana, bet viņai vairāk par visiem dzīvniekiem patika vistas. Kamēlijai, protams, patīk arī kaķīši un sunīši, taču viņas sociālo tīklu albumos ir pašportreti kopā ar vistām.

Kamēlija man dažreiz čatā uzraksta kādu rindiņu. Es parasti jautāju, kā klājas pa skolu. Kamēlija mācās labi. Kamēlijai vienmēr ir grūti. Kamēlijai šogad jāpabeidz divpadsmito.

Viņai ir skaistas, lielas un tumšas acis. Ar veselību viņai viss ir kārtībā. Patīkama rumāņu meitene.