Angīna

Pēdējās dzejas mani apciemoja 2009. gadā. Un tad viņas beidzās. Visādi gabali palika mapītēs kompī un nomira līdz ar datora (kuru toreiz vēl sauca Mr. Džo) smadzeņu aiziešanu pie dieviem. 

Pārlapojot ē-kastes nejēdzīgos sūtījumus uz visādām jēdzīgām un ne tik jēdzīgām ē-adresēm, šāda tāda dzejiņa, kā pusaizmirsts un labi nostāvējies vīns atgriezās no aizsaules. Re, paskat, kaut kādā astotajā gadā (vai arī devītā gada sākumā) mani noguldīja briesmīga angīna. Tad pie manis pusmiegā atnāca Ļena.

ANGĪNA

I

Visi spēki mobilizējas, kauja vēl negrib rimties,

vēl nenogurst, ā, cik karsta ir šaujamā uguns!

Ļena, palīdzi man kā zemei

vienmēr klusējot paciest un izturēt visu.

Ļena, es taču nevaru tagad izbeigties,

es nevaru, negribu, Ļenačka, lūdzu...

Es to kumosu nevaru norīt. Norij to manā vietā.

Ļena spītīgi krata galvu, ka nerīs.

Pastumj ar airi rīklē.

Ļenačka, sāp!

Es nemaz nevaru pakliegt –

es kunkstu un vaidu

un Ļena vairs negrib būt sargeņģelis:

gribi rij, gribi nerij.

Iestumj laivu un prom ir.

Tagad viņa būs cīnītāja.

A man miegs iebelž tieši pierē.

Pa vidu.

II

bangas-bangas-kardioloģija-topoloģija-ģeogrāfija-

stari-gaismas-nogriežņi-zibeņi-domas-nieres kā pīrāgi

ik ik kāpēc žagas?

ik ik visa Ikšķile izslīd caur degunu

es esmu rododendrs ik ik ikebana

ko japāņu sievietes – dievietes izkasa sev no matiem

un saliek imperatoru zārkos

viens zārks ir tukšs

vienā zārkā nav neviena imperatora

vienā zārkā mikroskops uzrāda pretīgus jaukteņus

un Ļenu

tas zārks esmu es

es svīstu – es degu – es ķeros – es bremzēju –

atdziestu – atdziestu – atveros

atveru acis

III

Es atveru acis (pavisam čukstus).

Dzīvsudrabs rāda mierīgu jūru.

Aizveru acis.

Redzu – sarkanas guļošas čūskas.

Tātad nekas vēl nav galā.

Ir tikai labāk. Ļena?

Ļena, nesaki, ka esi palikusi pēdējā zārkā,

es bez tevis necīnos tālāk.

Viņa guļ laivā:

bez airiem.

Varbūt tikai atpūšas...

Es aizveros ciet.