Klusums ir labs. Domas nav bijušas Kauņā.

Plkst. piecos svīda rīta gaismiņa, kad gāju gulēt. Onlaina sarunas par robežām un vēsturi ar vienu ārvalstu draudziņu manam mierīgajam dīķim tieši pirms miega piejauca klāt jūras cienīgas bangas un viļņus tik ļoti, ka pusstunda apzinātā klusuma vienkārši izpalika. Domas, kā nejauši ceļotāji, turpināja dīgt tieši starp smadzeņu puslodēm. Tikai starp uzacīm ik pa brīdim izdevās mazās ķērcējas apklusināt, tieši tai vietai domas dažu reizi iet apkārt ar līkumu (taču ziņkārīgi mēģinot tajā zonā iestiept vismaz mazo pirkstiņu).

Pēdējā laikā vairāk par jebko citu es vēlos būt cilvēks bez viedokļa.  Un cilvēks bez saknēm vienā vienīgā vietā. Ja man būtu saknes, es tās gribētu sajust tik stipras un dziļas, ka tās būtu spējīgas sazaroties caur visu globusu, krustu šķērsu caur zemeslodi. Tāda sakņošanās ar apbruņotu prātu izskatās bezmērķīga, bet tā neapbruņotā acs ir tā īstā un vienīgā, kura spēj saskatīt. Tā acs, kura iemācījusies redzēt klusumu. Tas ir tāpat kā redzēt neko. Tajā ir viss. 

Mans draugs raksta, ka iepazīt vēsturi un mainīgās robežas nozīmē iepazīt pašam sevi un izprast tās domāšanas konstrukcijas, kurās mēs gribot vai negribot un pilnīgi neapzināti esam ierāmēti. Iepazīt vēsturi un mainīgās valstu robežas esot savu sakņu apzināšanās. Manu sakņu tur nav. Manām saknēm uz tām robežām nav ko darīt. Man ir nopietnas aizdomas, ka manām saknēm var piekļūt caur fokloru, mitoloģiju un ticējumu krājumu daudz tuvāk nekā caur vēstures grāmatu. 

"Kas Jauns" savā reklāmā skandē, ka "nezināt ir kauns". Bet es nezinu, daudz ko nezinu un par daudz ko neinteresējos. Man, visticamāk, no kauna būtu jāielien zemē un tur arī jāpaliek. Jaunākās ziņas mani tāpat sasniedz, bez TēVē un bez avīzēm, bet tas, ka neatpazīstu Latvijas slavenības pēc to ģīmja (un izrādās, nu jau teju katrs otrais te ir sabiedrībā atpazīstams) mani nekādi netraucē. Es iespējams esmu pilnīga bezkauņa (Kauņā neesmu bijusi), bet  par savām nezināšanām es nesarkstu. Vairāk par ķērcošām ziņām mani interesē klusums. Tas klusums, kurā var saklausīt to, kas tev vajadzīgs. Tas, kurā var ieraudzīt sevi. 

Rīta gaismiņā ap pieciem manas apzinātā klusuma minūtes izplēn kaiju ķērcienos. Pirmkārt jau tajos, kas aiz loga: šķiet, kaut kur uz tuvāko māju jumtiem ir sadzimuši ķērcoši putnu bērni un vai tik tagad nav pienācis barošanās laiks... Visa apkārtne plīst un plaisā no viņu klaigām, un, nē, nav gan štrunts par to apkārtni, jo tā nu sagadījies, ka es pati esmu daļa no tās. Otrkārt, šie ar ausi saklausāmie ķērcieni veikli pārtop par domām, bet tās domas - tā vairs neesmu es.

Burkā amuleti ar karogu aiz drāšu žoga

Šonakt sapnī biju Burkā rezidencē.

Reiz sen senos laikos, kad no televizora vēl necentos izvairīties, man šis seriāls dikti patika. Tagad man ir tāda vērā ņemama aizraušanās, kā turēties pa gabalu no TV ekrāniem, savu laiku izmantojot lietderīgāk - strādājot, interesējoties par lietām, kuras mani interesē, izklaidējoties jebšu atpūšoties jebākādā citā veidā, kam nav nepieciešams TV ar 25 kanāliem, kuros neko saistošu nevar atrast. Piekopju arī ēšanu virtuvē pie galda, nevis gultā pie televizora - piecreiz vairāk baudas tajā apzinātajā ēšanā. Lūk, pirms kādas nedēļas nogrēkojos un vakariņu laikā ieslēdzu TV, kur lieliskā Hiacinte Burkā gāja tīrīt baznīcu, bet viņas uzticamais vīrs piedzērās krogā.

Nedomāju, ka šī mana vienīgā pēdējā laika TV izklaide būs ietekmējusi manus sapņus, bet, re, kaut kas tur smadzenēs saslēdzās un šonakt sapnī biju nekur citur kā Burkā rezidencē. Nekādas citas saistības ar "Smalko stilu" tur nebija, kā vien tas, ka es zināju - vietu, kurā atrodos, sauc par Burkā rezidenci. Tā bija milzīga 17 stāvu ēka, kuras iekštelpas vairāk atgādināja greznu pili - viss pilns ar antīkiem priekšmetiņiem un krāmiņiem, kurus biju nolēmusi izpētīt dodoties lejā, sākot no septiņpadsmitā stāva. Šur tur kā mans uzticamais palīgs parādījās arī kāda pirms vairākiem gadiem TV ekrānos skatīta jaunkundze - Fēbe no seriāla "Amulets". Par viņas parāsdīšanos šajā sapnī es neņemos spriest - seriāls nav skatīts gadiem, par to nedomāju, neinteresējos, Alisa Milano mani sevišķi neinteresē un viņa visnotaļ nebija arī mans iemīļotākais šī seriāla tēls, kad man bija -padsmit.

Sākot no septiņpadsmitā stāva ar sagrabējušu liftu devos zemāk, katrā stāvā izkāpjot un iztstaigājot plašās telpas. Senlaicīgi galdi, plaukti, tādas patumšas telpas. Mazlietiņ tā kā slēpos, lai neviens nepamanītu, ka okšķerēju. Četrpadsmitajā stāvā es sāku tīrīt dažādus vecus krāmus un izkārtot tos uz galda pārdošanai - apsūbējušas zeltlietas, piespraudes, traukus. Tāds mazs, skaists zelta pūķītis iesēdās smadzenēs, ko novietoju uz galda vistuvāk sev no visām tām citām lietām.

Un tad nāca rieksti un akmeņi. Lazdu rieksti un gludi akmentiņi. Sākumā riekstus un akmeņus tīrīju un liku vienā bļodiņā, bet tad sašķiroju - viena bļodiņa riekstiem, otra bļodiņa akmentiņiem. Un daži no šiem akmeņiem bija balti, gludi un spīdīgi - tādā koši pienainā krāsā, puscaurspīdīgi baltā.

Jau drīz pēc tam es atrados mājas iekšpagalmā, kas dikti atgādināja manu Maskačkas rezidences iekšpagalmu. Tur es nebiju viena. Tur bija vairāki cilvēki - kaut kādas istabenes (šķiet, ka es biju viena no viņām), vēl kaut kādi cilvēki izlaidumu kleitās - visi tādi jauni un svaigi. Te visi nāca uzpīpēt, viens otru nekautrīgi nopētīja un nekautrīgi viens ar otru ieflirtēja. Mani tas ne mazākajā mērā neinteresēja.

Tad uzradās mājas saimniece - gaišmataina dāma, kura teica, ka šī neesot smēķētāju zona un norādīja uz īsto vietu: smēķētāju zona ir tāds mazs koka soliņš aiz metāla drāšu žoga, kur pietiek vietas apmēram diviem, bet uz soliņa malas uzzīmēts Latvijas karodziņš.

Es visus glauni uzposušos ļaudis pametu un pazudu atpakaļ Burkā rezidencē pulēt krāmus un akmentiņus, kas pavisam noteikti nebija mans darba pienākums, bet gan pusslepena pašiniciatīva.

Kopsavilkuma, nobeiguma, analīzes vai secinājumu te nebūs.

Es esmu tāds pavisam vienkāršs putns, jebšu tas ir tas, ko es visvairāk vēlētos. Tur iekšā, kur satiekas visi ārpasaules atspulgi, atbalsis, atkalas un atkritumi.

Apaugt ar mājām jeb naudīgas pārdomas lietainā rītausmā.

Tieši plkst 4.13 uznāca kāre pirms miega te kaut ko mazliet iemest. Te ne es esmu - pēdējā laikā tāds kārtīgs gultas kartupelis, kurš šogad ignorē vasaru. Nav jau gluži tā, ka man skapī nebūtu apbrīnojami daiļu vasaras kleitiņu... Ir! Turklāt ne uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Dažas no tām tīri labi noder gājienam uz veikalu, it īpaši, ja ir jāiet uz Rimi, zinies, nav jau nekāda stūra bode! Protams, centrāltirgus man piestāv vairāk - varbūt ne gluži Ķīnas šallītes un piena paviljons, bet augļu un dārzeņu rindas gan. Šodien par 3 banāniem centrāltirgū samaksāju 18 sant., patiesībā, 20, jo nebija precīzi 18 un to 2 man nebija žēl. Nē, tas nav gluži tā, ka man tos divus santīmus nevajag (mana vecmāmiņa vienmēr atgādināja - santīmu pie santīma neliksi, pie lata netiksi), bet šodien man nebija žēl. Un mani patiešām neuztrauc, ja kāds to uztver kā izsmiekla vērtu labdarību.

Vēl man patīk pie puķēm. Ja mājās nav svaigu ziedu un kabatā ir nauda, es no centrāltirgus bez puķēm mājās nenāku. Pirms dažām dienām ļāvu tantēm man notirgot vairāk, nekā biju plānojusi pirkt. Zinies, viņām bija tāds prieks, ka šīs mani tik profesionāli apstrādājušas! Ja viņas man mēģinātu notirgot 3 zeķu pārus viena zeķu pāra vietā, nudien, apstrādāt mani viņām neizdotos, bet es tagad ne par zeķēm, es runāju par leknām, mazās mājas dobītēs izaudzētām lilijām, turklāt - par mazām naudiņām. Centrāltirgū lielās naudiņas es nemaz netērēju. Uz turieni es eju ar spīdīgajām.

Dažreiz es pērku baznīcas sveces no tantēm tunelī starp staciju un tirgu, un maksāju ar naudiņām, no kurām būtu jāizdod atlikumu, bet to neprasu. Manas attiecības ar naudu lielā mērā ir atkarīgas no zvaigžņu stāvokļa, izsalkuma, mīlestības un skumjām. Šovasar es pārsvarā eju no mājas, lai uzturētu naudas cirkulāciju. Jūtos sasodīti bagāta, lai gan šobrīd manā makā ir kādi 4Ls un, ja godīgi, es nemaz nezinu, kad ienāks nākamā nauda. Taču satraukumam nav ne mazākā pamatā, jo nauda cirkulē. Iet un nāk. Nāk un iet. Tas tāpat kā mīties ar velosipēdu.

Ir, nauda man šovasar patiešām ir un nav piespiedu kārtā maizes vietā jāēd kāpostus, bet joprojām guļu savā 160x50 cm lielajā gultā, drēbes pērku tad, kad humpalu bodēs ir atlaides, laiku pa laikam gan pagādāju sev kādu jaunu grāmatu. Apaugt ar mantām šobrīd patiešām nav tas, ko es vēlos. Krāt. Jā, varbūt krāt? Tu taču gribi, lai ir daudz naudas, ne? Tad vajag krāt!

Bet man interesē dzīvā nauda - tā, kura nāk un iet, ir lietojama, kura visnotaļ iepriecina. Pāris reizes esmu aplaimota ar lielisko sajūtu, kad darba devējs ir pēkšņi nolēmis, ka vēlas man samaksāt vairāk, nekā bijām vienojušies. Tādos mirkļos uzzibsnī varavīksnes un poli dejo neatkarīgi no zemeslodes griešanās virziena un ātruma, jo tajā brīdī abas puses smaida - viens, jo saņem, otrs, jo dod. Darbā mēs mākam. Ikdienā gan esam tizli. Polu dejām un varavīkšņu zibsnīšanai ir nepieciešami divi. Ir sasodīti viegli dot, arī paņemt un viens otrs pat paprasīt ir iemācījies. Klupšanas akmens izrādās ir pieņemšana. Pašlepnumi mums gluži vienkārši saka priekšā, ka pieņemt ir slikti. ("Dod Dieviņi otram dot,/ Ne no otra mīļi lūgt"). Un te daudzi no mums krīt kā domino kauliņi. Un nokrīt. Un nepieceļas.

Kad man ir nauda un patiešām patīk tas, ko saņemu,  mēdzu maksāt vairāk nekā no manis prasa. Neviens man nespiež to darīt, un tas nenotiek kaut kāda žēluma vai līdzjūtības dēļ. Man tas gluži vienkārši šķiet dabiski. Tik pat dabiski, kā iedot naudu ielu muzikantiem, ja tev patīk viņu radītā mūzika. Tik pat dabiski, kā es no Vecrīgas ielās vijoles nopelnītās naudas esmu maksājusi par īri un ēdusi pelmeņus.

Ja man notirgotu plastmasas vardi, tad gan es saskumtu - uz to būtu vienkārši jāskatās ilgtermiņā jebšu jānobāž tālākajā kaktā, bet, piemēram, trīs leknas lilijas vienas vietā - tās man nav žēl pirkt. Puķes ir skaistas, jo īslaicīgas. Tāpat kā ēdiens arī ir skaists savā īslaicīgumā. Atšķirība starp puķēm un ēdienu ir tikai tā, ka ēdienu es nemetu ārā, kā tas notiek ar novītušajiem ziediem. Ēdienu nedrīkst mest ārā. Vispirms apēd to, kas ir un tikai pēc tam pagādā jaunu. Galu galā, pērk tik, cik var apēst. Necieņa pret ēdienu ir viena no tām lietām, ko es nu nekādi nespēju pieņemt,  un lietojama ēdiena izmešana atkritumos man pavisam noteikti šķiet noziegums, daudz lielāks noziegums nekā, piemēram, zagšana.

Protams, nevar noliegt, ka apaugšana ar mantām notiek šķietami neatkarīgi no manis... Savā šī gada trešajā mītnes vietā dzīvoju jau ceturto mēnesi, bet vislabākais veids, kā attīrīties un atbrīvoties no liekā, patiešām ir pārvākšanās. Patiesībā, būtu ļoti jauki, ja šogad vairs nevajadzētu pārvākties, taču nekad neko nevar zināt. Apstākļiem, gluži tāpat kā naudai, ir jāplūst un jāmainās. Gribēt, lai nekas nemainās ir tāpat kā gribēt nenovecot. Bezjēdzīgas gribēšanas. Ja mēs iemācītos gribēt to, kas mums ir vajadzīgs un vērot no malas, nevis vienmēr dzīties uz skatuvēm, mēs varbūt varētu sarokoties ar Mieru.  Mēs varbūt iemācītos saprast. Iemācītos pieņemt. Iemācītos priecāties.