Lapas

sestdiena, 2012. gada 14. jūlijs

Apaugt ar mājām jeb naudīgas pārdomas lietainā rītausmā.

Tieši plkst 4.13 uznāca kāre pirms miega te kaut ko mazliet iemest. Te ne es esmu - pēdējā laikā tāds kārtīgs gultas kartupelis, kurš šogad ignorē vasaru. Nav jau gluži tā, ka man skapī nebūtu apbrīnojami daiļu vasaras kleitiņu... Ir! Turklāt ne uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Dažas no tām tīri labi noder gājienam uz veikalu, it īpaši, ja ir jāiet uz Rimi, zinies, nav jau nekāda stūra bode! Protams, centrāltirgus man piestāv vairāk - varbūt ne gluži Ķīnas šallītes un piena paviljons, bet augļu un dārzeņu rindas gan. Šodien par 3 banāniem centrāltirgū samaksāju 18 sant., patiesībā, 20, jo nebija precīzi 18 un to 2 man nebija žēl. Nē, tas nav gluži tā, ka man tos divus santīmus nevajag (mana vecmāmiņa vienmēr atgādināja - santīmu pie santīma neliksi, pie lata netiksi), bet šodien man nebija žēl. Un mani patiešām neuztrauc, ja kāds to uztver kā izsmiekla vērtu labdarību.

Vēl man patīk pie puķēm. Ja mājās nav svaigu ziedu un kabatā ir nauda, es no centrāltirgus bez puķēm mājās nenāku. Pirms dažām dienām ļāvu tantēm man notirgot vairāk, nekā biju plānojusi pirkt. Zinies, viņām bija tāds prieks, ka šīs mani tik profesionāli apstrādājušas! Ja viņas man mēģinātu notirgot 3 zeķu pārus viena zeķu pāra vietā, nudien, apstrādāt mani viņām neizdotos, bet es tagad ne par zeķēm, es runāju par leknām, mazās mājas dobītēs izaudzētām lilijām, turklāt - par mazām naudiņām. Centrāltirgū lielās naudiņas es nemaz netērēju. Uz turieni es eju ar spīdīgajām.

Dažreiz es pērku baznīcas sveces no tantēm tunelī starp staciju un tirgu, un maksāju ar naudiņām, no kurām būtu jāizdod atlikumu, bet to neprasu. Manas attiecības ar naudu lielā mērā ir atkarīgas no zvaigžņu stāvokļa, izsalkuma, mīlestības un skumjām. Šovasar es pārsvarā eju no mājas, lai uzturētu naudas cirkulāciju. Jūtos sasodīti bagāta, lai gan šobrīd manā makā ir kādi 4Ls un, ja godīgi, es nemaz nezinu, kad ienāks nākamā nauda. Taču satraukumam nav ne mazākā pamatā, jo nauda cirkulē. Iet un nāk. Nāk un iet. Tas tāpat kā mīties ar velosipēdu.

Ir, nauda man šovasar patiešām ir un nav piespiedu kārtā maizes vietā jāēd kāpostus, bet joprojām guļu savā 160x50 cm lielajā gultā, drēbes pērku tad, kad humpalu bodēs ir atlaides, laiku pa laikam gan pagādāju sev kādu jaunu grāmatu. Apaugt ar mantām šobrīd patiešām nav tas, ko es vēlos. Krāt. Jā, varbūt krāt? Tu taču gribi, lai ir daudz naudas, ne? Tad vajag krāt!

Bet man interesē dzīvā nauda - tā, kura nāk un iet, ir lietojama, kura visnotaļ iepriecina. Pāris reizes esmu aplaimota ar lielisko sajūtu, kad darba devējs ir pēkšņi nolēmis, ka vēlas man samaksāt vairāk, nekā bijām vienojušies. Tādos mirkļos uzzibsnī varavīksnes un poli dejo neatkarīgi no zemeslodes griešanās virziena un ātruma, jo tajā brīdī abas puses smaida - viens, jo saņem, otrs, jo dod. Darbā mēs mākam. Ikdienā gan esam tizli. Polu dejām un varavīkšņu zibsnīšanai ir nepieciešami divi. Ir sasodīti viegli dot, arī paņemt un viens otrs pat paprasīt ir iemācījies. Klupšanas akmens izrādās ir pieņemšana. Pašlepnumi mums gluži vienkārši saka priekšā, ka pieņemt ir slikti. ("Dod Dieviņi otram dot,/ Ne no otra mīļi lūgt"). Un te daudzi no mums krīt kā domino kauliņi. Un nokrīt. Un nepieceļas.

Kad man ir nauda un patiešām patīk tas, ko saņemu,  mēdzu maksāt vairāk nekā no manis prasa. Neviens man nespiež to darīt, un tas nenotiek kaut kāda žēluma vai līdzjūtības dēļ. Man tas gluži vienkārši šķiet dabiski. Tik pat dabiski, kā iedot naudu ielu muzikantiem, ja tev patīk viņu radītā mūzika. Tik pat dabiski, kā es no Vecrīgas ielās vijoles nopelnītās naudas esmu maksājusi par īri un ēdusi pelmeņus.

Ja man notirgotu plastmasas vardi, tad gan es saskumtu - uz to būtu vienkārši jāskatās ilgtermiņā jebšu jānobāž tālākajā kaktā, bet, piemēram, trīs leknas lilijas vienas vietā - tās man nav žēl pirkt. Puķes ir skaistas, jo īslaicīgas. Tāpat kā ēdiens arī ir skaists savā īslaicīgumā. Atšķirība starp puķēm un ēdienu ir tikai tā, ka ēdienu es nemetu ārā, kā tas notiek ar novītušajiem ziediem. Ēdienu nedrīkst mest ārā. Vispirms apēd to, kas ir un tikai pēc tam pagādā jaunu. Galu galā, pērk tik, cik var apēst. Necieņa pret ēdienu ir viena no tām lietām, ko es nu nekādi nespēju pieņemt,  un lietojama ēdiena izmešana atkritumos man pavisam noteikti šķiet noziegums, daudz lielāks noziegums nekā, piemēram, zagšana.

Protams, nevar noliegt, ka apaugšana ar mantām notiek šķietami neatkarīgi no manis... Savā šī gada trešajā mītnes vietā dzīvoju jau ceturto mēnesi, bet vislabākais veids, kā attīrīties un atbrīvoties no liekā, patiešām ir pārvākšanās. Patiesībā, būtu ļoti jauki, ja šogad vairs nevajadzētu pārvākties, taču nekad neko nevar zināt. Apstākļiem, gluži tāpat kā naudai, ir jāplūst un jāmainās. Gribēt, lai nekas nemainās ir tāpat kā gribēt nenovecot. Bezjēdzīgas gribēšanas. Ja mēs iemācītos gribēt to, kas mums ir vajadzīgs un vērot no malas, nevis vienmēr dzīties uz skatuvēm, mēs varbūt varētu sarokoties ar Mieru.  Mēs varbūt iemācītos saprast. Iemācītos pieņemt. Iemācītos priecāties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru