Šonakt sapnī biju Burkā rezidencē.
Reiz sen senos laikos, kad no televizora vēl necentos izvairīties, man šis seriāls dikti patika. Tagad man ir tāda vērā ņemama aizraušanās, kā turēties pa gabalu no TV ekrāniem, savu laiku izmantojot lietderīgāk - strādājot, interesējoties par lietām, kuras mani interesē, izklaidējoties jebšu atpūšoties jebākādā citā veidā, kam nav nepieciešams TV ar 25 kanāliem, kuros neko saistošu nevar atrast. Piekopju arī ēšanu virtuvē pie galda, nevis gultā pie televizora - piecreiz vairāk baudas tajā apzinātajā ēšanā. Lūk, pirms kādas nedēļas nogrēkojos un vakariņu laikā ieslēdzu TV, kur lieliskā Hiacinte Burkā gāja tīrīt baznīcu, bet viņas uzticamais vīrs piedzērās krogā.
Nedomāju, ka šī mana vienīgā pēdējā laika TV izklaide būs ietekmējusi manus sapņus, bet, re, kaut kas tur smadzenēs saslēdzās un šonakt sapnī biju nekur citur kā Burkā rezidencē. Nekādas citas saistības ar "Smalko stilu" tur nebija, kā vien tas, ka es zināju - vietu, kurā atrodos, sauc par Burkā rezidenci. Tā bija milzīga 17 stāvu ēka, kuras iekštelpas vairāk atgādināja greznu pili - viss pilns ar antīkiem priekšmetiņiem un krāmiņiem, kurus biju nolēmusi izpētīt dodoties lejā, sākot no septiņpadsmitā stāva. Šur tur kā mans uzticamais palīgs parādījās arī kāda pirms vairākiem gadiem TV ekrānos skatīta jaunkundze - Fēbe no seriāla "Amulets". Par viņas parāsdīšanos šajā sapnī es neņemos spriest - seriāls nav skatīts gadiem, par to nedomāju, neinteresējos, Alisa Milano mani sevišķi neinteresē un viņa visnotaļ nebija arī mans iemīļotākais šī seriāla tēls, kad man bija -padsmit.
Sākot no septiņpadsmitā stāva ar sagrabējušu liftu devos zemāk, katrā stāvā izkāpjot un iztstaigājot plašās telpas. Senlaicīgi galdi, plaukti, tādas patumšas telpas. Mazlietiņ tā kā slēpos, lai neviens nepamanītu, ka okšķerēju. Četrpadsmitajā stāvā es sāku tīrīt dažādus vecus krāmus un izkārtot tos uz galda pārdošanai - apsūbējušas zeltlietas, piespraudes, traukus. Tāds mazs, skaists zelta pūķītis iesēdās smadzenēs, ko novietoju uz galda vistuvāk sev no visām tām citām lietām.
Un tad nāca rieksti un akmeņi. Lazdu rieksti un gludi akmentiņi. Sākumā riekstus un akmeņus tīrīju un liku vienā bļodiņā, bet tad sašķiroju - viena bļodiņa riekstiem, otra bļodiņa akmentiņiem. Un daži no šiem akmeņiem bija balti, gludi un spīdīgi - tādā koši pienainā krāsā, puscaurspīdīgi baltā.
Jau drīz pēc tam es atrados mājas iekšpagalmā, kas dikti atgādināja manu Maskačkas rezidences iekšpagalmu. Tur es nebiju viena. Tur bija vairāki cilvēki - kaut kādas istabenes (šķiet, ka es biju viena no viņām), vēl kaut kādi cilvēki izlaidumu kleitās - visi tādi jauni un svaigi. Te visi nāca uzpīpēt, viens otru nekautrīgi nopētīja un nekautrīgi viens ar otru ieflirtēja. Mani tas ne mazākajā mērā neinteresēja.
Tad uzradās mājas saimniece - gaišmataina dāma, kura teica, ka šī neesot smēķētāju zona un norādīja uz īsto vietu: smēķētāju zona ir tāds mazs koka soliņš aiz metāla drāšu žoga, kur pietiek vietas apmēram diviem, bet uz soliņa malas uzzīmēts Latvijas karodziņš.
Es visus glauni uzposušos ļaudis pametu un pazudu atpakaļ Burkā rezidencē pulēt krāmus un akmentiņus, kas pavisam noteikti nebija mans darba pienākums, bet gan pusslepena pašiniciatīva.
Kopsavilkuma, nobeiguma, analīzes vai secinājumu te nebūs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru