Baltais. Nekā zvejas diena.

Par zivīm jums jau viss ir zināms. Man ir pašai savs akvārijs.  (Par to bija šeit ) 

Lirsikā atkāpe, ko var arī nelasīt: Dzeltenais un sarkanais man šoruden šķita dikti par agresīvu, ņemot vērā arī to, ka manas istabas dzeltenums joprojām man ir mazliet par spilgtu. Pirms dažām dienām baltās zivis pārkrāsoju. Rudenim tas baltais ne un ne, bet zilais un zaļais šķita tīri vietā. Un tad šis rīts. 

Pametu acis pa logu. Skaidrs, ka rīta kafija jānomaina pret pienu. Tur ārā viss ir balts. Man no tā paliek labāk? Nē. No kurienes dzimst tas tīrais prieks par sniega baltumu, man nav ne jausmas, bet, protams, tas ieveļas arī manī. Visas sagatavotās runas ir aizmirstas. Ārā ir sniegs. Un tad es aizklīstu prom. Baltajā. 

Izrādās, ka tā ir krāsa, kuru es nemaz nepazīstu. Viena no baltākajām grāmatām, kuru nu jau kādu gadu neesmu turējusi rokās, ir „Sniegs” (Maksanss Fermīns). Grāmata par balto. Viegla un bezcerīgi balta grāmata. Pilna ar tādām romantiskām ainiņām, kuras ātri vien parādās galvā kā skaidras bildes – virves dejotāja, kura slīd pa virvi starp kalnu virsotnēm, ledū iesalusī sieviete, aklais skolotājs, notikumi pie akas. Ja interesē baltās krāsas liriskais minimālisms, šo grāmatiņu var ņemt rokās.

Tad nu re, šodien šķita, ka balto krāsu redzu pirmoreiz mūžā. Nevienas pašas asociācijas pirmajā brīdī. Baltā krāsa man saistās ar...

Pag, vienu mirklīti. Uzminiet nu manu mīkliņu: „Tas ir labāks par Dievu. Tas ir sliktāks par velnu. Nabagiem tas ir. Bagātajiem tā trūkst. Ja to apēd, tad nomirst."*

Čehijā man šo mīklu tulkoja no franču uz angļu, un tā nu tas citāts ar mani ir atnācis līdzi. Sēžam abi Maskačkas rezidencē. Patiesībā, kopš vakardienas jau visa grāmata stāv uz mana galda.

Vēl viens mazs citātiņš:

„Kamēr mēs ieņemam savas vietas amfiteātra rindās, lēnām iestājas vakars. Debesīs parādās nevis viens, bet veseli trīs trijstūrī izvietoti mēneši. Olimpa kalna virsotne joprojām grimst miglā.

Skaļā balsī uzdodu jautājumu, kas mani nomoka:

- Kas īsti tur augšā atrodas?

Pirmais man atbild Vinsents van Gogs: 

 - Tur pelēkā krāsa sajaukusies ar zeltaini brūniem atspīdumiem, oranžu un zilu krāsu.

Mata Hari nočukst: 

 - Tas ir noslēpums.

Žoržs Meliess piebilst: 

 - Tā ir maģija.

Gistavs Eifelis pusčukstus pavēsta: 

 - Tā ir Visuma arhitektūra.

Simona Siņorē piebilst: 

 Tur atrodas filmas producents.

Marija Kirī sapņaini nosaka: 

 - Tas ir Visuma princips.

Sāra Bernāra šaubās: 

 - Mēs atrodamies Olimpijā. Vai tur gadījumā nav... Zevs?

Aiz muguras kāda balss noskalda: 

 - Tur nekā nav.”  *

Baltā krāsa man saistās ar neko. Un nebūt ne ar bezcerību. Balta lapa vienmēr ir sākums. Pag, tinam filmu atpakaļ – lapai pašai arī reiz bija jāiesākas. Galvā maisās visādas domas. Redz, nupat pret smadzeņu poda iekšmalu atsitās kāds nesens vakars Adrijas jūras krastā. 

Sēdējām uz asfalta pie jūras, skatījāmies zvaigznēs, sadalījušies kaut kādās mazās, mazliet depresīvās grupiņās un zinājām, ka mūsu kopīgie piedzīvojumi ir galā. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, mūs sasēja atkal vienā grupā ar visnotaļ filosōfisku jautājumu, kā tad ir tur - otrajā pusē? Kas notiek, kad mēs nomirstam? Ja Kreile skaidri zina, ka viņai ir pārliecinoša atbilde, viņa parasti neklusē. Dīvianā kārtā  Kreile ir iedomājusies, ka viņai ir pareizā atbilde uz šo jautājumu: „Tur ir nekas.” Nevarētu teikt, ka manai idejai (kas jau atkal nemaz nav mana doma un ideja, bet visticamāk ir izcelta no kāda cita akvārija) ir atbalstītāji, bet nav arī kaismīgu noliedzēju. Meitene, kura baidās no zirnekļiem, gan apgalvo, ka viņa grib visu baltu un arī baltus pūkainus mākoņus, nevis melnu neko, cik tālu vien acis rāda. Eh... Un kurš tad teica, ka nekas ir melns? Es viņa saku, lai nesatraucas. Tur būs nekas, acis nerādīs neko un nebūs arī pašu acu. Sasodīts, spožs baltums un lēkāšana pa pūkainiem mākoņiem mūžības garumā ir kas daudzkārt biedējošāks nekā nekas! Un nebūs arī melnā. Kad es saku „Nekas”, es ar to nedomāju ne melns, ne balts (ne jā, ne nē). Bet ej nu tu izstāsti kādam neko. Ha! 

Es mazliet pazīstu sarkano, oranžo, dzelteno, zaļo un zilo, mazliet violeto, bet balto... Nē, šīs krāsas man pagaidām nav un tas ir visnotaļ mulsinoši to atklāt 24 gadu vecumā, ka balto es itin nemaz nepazīstu.  Baltajā pagaidām dzīvo nekas. 

Pūkas lido pa gaisu. Cik baltas ir debesis, tik pat balta arī zeme. Izskatās, ka šodien ir zvejas diena. 

* Bernārs Verbērs "Mēs-Dievi"

Dzeltenais

Biju asfalta noklātā jūras krastā. Mūsu tur bija daudz, un es mēģināju atrast savu vietu starp dzeltenajos krekliņos ģērbtajiem protestētājiem. Mums bija jāsastājas vienā līnijā gar krastu ar skatu uz horizontu. Katram rokās bija arī lapiņas ar saukļiem un uzrakstiem. 

Izskatījās, ka es te esmu ieradusies ne tādēļ, ka man pašai ir vēlme te būt. Varbūt te biju tusiņa, varbūt kāda īpaša cilvēka dēļ, bet noteikti ne planētas glābšanas vārdā. Es vispār dikti neticu planētas glābšanai, stāvot ar uzrakstiem pret horizontu (arī sapņos ne). Ne vella tas horizonts nelasīs, ko mēs tur esam sarakstījuši, vēl jo vairāk, ja paši to neizlasām.

Mans uzraksts un baltas A4 lapas, piemēram, bija rumāņu valodā un sākās ar „Totul are...” – kas bija tālāk, es neatceros, bet izskatās, ka Kreile jau atkal nebija izdomājusi kādu spēcīgu saukli, bet palikusi filosōfiskajā zonā. „Totul are...” būtu tulkojams kā „Viss ir...” jebšu „Visam ir...” - atkarībā no tā, kas tajā teikumā seko tālāk. Ej nu tu tagad izdomā, kas bija tālāk...

Visapkārt cilvēki, es staigāju un meklēju savu vietu, satieku kādu meiteni, kura palien zem tilta iešņaukt pulverīti, tad kāds cits mani parauj aiz rokas uz kādu citu vietu, kur stāvēt ar savu protesta lapu. Viss tūlīt sāksies. Tūlīt būs. Es vēl savu vietu neesmu atradusi. 

Protestētāji tiek norobežoti ar žogu, viņi stāv ar uzrakstiem pret horizontu, un viņiem aiz muguras ir kāds, kurš rāda kustības (gluži kā Dziesmusvētkos, tikai ne priekšā). Arī es un vēl pāris sveši cilvēki aizlienam aiz žoga un papildinām protestētāju rindas. Manā galvā notiek pavisam kas cits, ne jau nu planētas glābšana ar uzraksta palīdzību.

Mierīgais dzleteno krekliņu protests ir beidzies. Daži tiek apbalvoti ar goda rakstiem un pateicībām par ieguldījumu protesta organizēšanā. Izskan man pazīstamu cilvēku vārdi. 

Ir cilvēku jūra. Mēs kustamies haotiski. Man jāatrod mans dzeltenais mētelis. Bez tā es nevaru aiziet mājās.

Ir vasaras vidus, jūra šalc maigi, koki ir zaļi, kafejnīciņas klintīs jūras krastā pilnas ar cilvēkiem. Bet es nevaru aiziet mājās bez pufīgā, dzeltenā mēteļa. Man, protams, vēl iešaujas prātā jautājums – kāda velna pēc man ir kas tāds, kā šis dzeltenais mētelis un kāpēc es nevaru bez viņa aiziet mājās, bet jautājumus šodien es pamanos norīt, nemēģinot tos atbildēt.

Ir garas rindas ar sakārtiem mēteļiem, to ir neprātā daudz un tie ir tik dažādās krāsās, bet mana dzeltenā – nav.

No horizonta puses pāri jūrai atskan mūzika. Kaut kas no krievu estrādes, bet visnotaļ klausāms. Ir sācies koncerts, kurā neko nerādīs, bet visi vienkārši skatīsies jūrā un klausīsies. Es jau atkal neatrodu vietiņu, kur iespraukties. Ir cilvēku jūra, un es esmu viena. Dzeltenais mētelis nav atrasts, bet tagad ir jāmeklē vietiņa koncerta baudīšanai.

Ir kāda māja, kuras lievenis beidzas jūrā un kur var nokļūt tikai brienot jūrā iekšā. To es arī izdaru. Tur es palikšu baudīt koncertu. 

Es stāvu uz lieveņa. Mūzika ir brīnišķīga. Uz mirkli es pamanos aizvērt acis un būt tur, kur es esmu. Tad māja izkustas. Tā peld jūrā paralēli krastam. Manos matos ir vējš. Mūzika plūst pāri jūrai.

Es atveru acis. Piefiksēju, ka kustamies paralēli krastam. 

Tā ir mana iespēja lūkot pēc dzeltenā mēteļa, neskraidot pa krastu. Vēl joprojām lūkot pēc dzeltenā mēteļa, kad esmu jau prom no krasta. Es varbūt tur nemaz vairs neatgriezīšos un mētelis man vairs nebūs vajadzīgs. Bet es ar acīm vēl turpinu meklēt dzelteno mēteli, kas palicis krastā. Bez tā es vasaras vidū nevaru aiziet mājās. Un es esmu atpakaļ nekurienē.

Šis ir stāsts no „Kad es atveru acis” sērijas. Tātad, kad es atveru acis man priekšā ir milzīgs vecišķi dzeltens ekrāns, caur kuru spiežas balta gaisma. Pag, es esmu pamodusies vai arī nē? Es esmu. Tie ir aizkari manā istabā. Tā ir tā drošības sajūta, kas dzīvo dzeltenajā. Tās drošības sekundes, kuras luksofora dzeltenais liek nostāvēt pie gājēju pārejas krustojumā.

Re, es atkal esmu nozvejojusi pāris atbildes miegā.Tas dzeltenais mani nevajā. Es pati viņu sev velku līdzi. Es pati tik ļoti baidos no dzeltenā atkāpties solīti atpakaļ.

---
Trōps ieveļas manā istabā ar „Ko tu tur raksti?”

Es saku, ka atkal esmu pamodusies ar atbildēm rokās. Un tas atkal ir noticis no svētdienas uz pirmdienu.

Visnotaļ patīkami, ka Trōps nesarauc seju vai neierindo mani jukušo sarakstā.