Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pēdējā daļa.

Visticamāk, lai saprastu, par ko te vispār ir stāsts, iemetiet aci šajos:

Traģiskā svētdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.

Pēc urīna smakojošā pirmdiena: Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa. 

Otrdienā pie sistēmas pieslēgta sēdēja ne tikai Sudrabpelēkā, bet nu jau mēs visi četri. Dakteris teica, ka mūsu kaķim tas palīdzēs, tādēļ mēs lapbrātīgi piekritām, lai mūsu visu vēnām cauri izskalojas  tas pats, kas Sudrabpelēkajai. Tas, ko mēs nebijām paredzējuši, bija šī procesa izmaksas... Pārsteidzošā kārtā neizskatījās, ka dakteris ir dikti neapmierināts ar mūsu maksātnespēju. Viņam jau bija plāns.

Kamēr Sudrabpelēkā turpmākās četras dienas laiskojās pieslēgta sistēmai un tika barota piespiedu kārtā, man, Kadaram Malnītim un Trōpam nācās strādāt. 

Tā kā Trōps jau pāris reizes savas ziņkārības un topgrāfiskā stulbuma vadīts bija ieblandījies veterinārās klīnikas operāciju zālē, viņš pie pienākumiem tika pirmais. Tur viņu arī atstāja - operāciju zālē. Lai nevajadzētu strādāt dzīvnieku morgā, Kadars Malnītis cītīgi centās pierādīt, ka viņš tīri labi tiek galā ar šļircēm un katetriem, taču dakteris jau bija izlēmis, ka Kadara sejas vaibsti un matu krāsa vairāk piestāv aptiekai. Kadars palika aptiekā, jaucot un maisot kopā visādas vieliņas, lasot ārstu rokrakstus un izsniedzot izrakstītās zāles mīļdzīvnieku saimniekiem, dodot padomus un izsitot čekus. 

Es dabūju vietu uzņemšanas reģistrācijā. Iespējams, ka morgā man būtu paticis labāk, taču izvēles īsti nebija. Galvenais ārsts teica, ka man ir jābūt reģsitrācijā, jāsmaida, jāatbild uz satrauktiem telefona zvaniem (protams, lai kādi būtu zvanītāju jautājumi, ir jāsaka, lai nāk šurp ar savu lopiņu pie daktera) un jāmierina asiņojošo, salauzto un sāpēs kliedzošo dzīvnieku saimniekus. 

Un tā no otrdienas līdz piektdienai es smaidīju reģistrācijā, mierināju klientus, ka viņi savus dzīvniekus taču ir atnesuši uz īsto vietu, klausījos kā Kadars Malnītis aptiekā čalo ar sīko šuneļu saimniecītēm un skatījos kā no Trōpa operāciju zāles vienu pēc otra nes dzīvniekus uz morgu. Un turpināju mierināt satrauktos klientus, jo šeit viņu mīluļi ir drošās rokās.

Es, Kadars Malnītis un Trōps satikāmies trīsreiz dienā, kad mums bija jāpalīdz apgriezt uz otriem sāniem Falkoru, kurš visas šīs dienas gulēja komā pēc kādas smagas operācijas. Ikreiz, kad reģistrācijā iestājās klusums, es skaitīju lūgšanas, lai Falkoram vairs nebūtu nepieciešamas nekādas operācijas, vismaz kamēr šeit ir Trōps. Manas lūgšanas tika uzklausītas, un cetrutdienā galvenais ārsts mani uzaicināja uz kafijas tasi, lai pavēstītu, ka mana veiksmīgā darbošanās reģistrācijā esot viņu iedvesmojusi neatņemt visas pasaules bērniem Falkoru. Bezgalīgais stāsts tik drīz vēl nebeigšoties. 

Mūsu Sudrabpelēkā ar katru dienu sāka justies arvien labāk. Drīz jau viņa pa klīnku dzenāja visus slimos šuneļus un biedēja pat visdrosmīgākos vilkus, bet, kad Trōpam bija jātiek galā ar putniņu operācijām (tajās viņš jau bija uzdienējis līdz galvenā ārsta titulam), Sudrabpelēkā nāca viņam asistēt. 

Kad pienāca šī svētā piektdiena un mēs sapratām, ka mūsu Sudrabpelēkajai vairāk par dzīvi veterinārajā klīnikā piestāv dzīvoklis Maskačkā un arī pašiem jau sakārojās gan mājas, gan  miegs, bija laiks doties. Trōps gan bija jau aizrāvies un stingri izlēmis, ka būt dakterim ir viņa dzīves patiesā misija, taču kad Kadars viņam pasniedza ūdens glāzi, kurā bija iemaisījis kaut kādu savu pašbrūvējumu no aptiekas, Trōps saprata, ka grib mājās.

Lai neaizrautos ar detaļām mūsu izlaušanās no klīnikas stāstā, rakstīšu, ka viss bija labi un dakteris mūs labprātīgi palaida prom. Piedodiet, bet pēc gandrīz četrām diennaktīm strādājot klīnikā, man ir baigais slinkums izplūst garos stāstos. 

Esam atgriezušies. Sudrabpelēkā atkal lēkā pa galdiem un palodzēm, Trōps guļ pie televizora ar skārdeni alus, bet Kadars Malnītis, ielīdis aiz skapja, turpina jaukt kopā visādas nezināmas izcelsmes vielas, ik pa laikam izkliedzot dažādas dziļdomīgas frāzes, idejas un atklāsmes. Viss dzīvkoļa filosōfiskais noskaņojums tagad sakoncentrējies viņā vienā. Kā pamanījāt, nevienas pašas domas no manis šodien te nav, ir tikai pliks atstāts. Piedodiet.

Es kravāju somu. Kādu laiku būšu prom. 

Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Otrā daļa.

Vakar mūsu dzīvokļa vājākais izvēlās pa logu. (Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi. Pirmā daļa.)

 
Liriskā atkāpe (cilvēkiem ar vājiem nerviem, kuri mīl visu pasauli, - nelasīt. Stāstu un mūsu ikdienu šī atkāpe tāpat nemaina. Turpiniet lasīt tekstu, kurš nemežģī Jūsu acis, šo atkāpi mazajos burtos vienkārši izlaižot):  

Es esmu godīgs cilvēks, kurš pa pasauli neklaigā, ka neprātīgi mīl dzīvniekus, taču ir diezgan līdzjūtīga un saprotoša radība. Dārgie dzīvnieku mīļotāji, kuri klaigā, bet nekad ne par vienu nav paši ik dienas rūpējušies: jūs esat pilnīgi apdauzīti un gan sabiedrībai, gan paši sev nederīgi radījumi. Man nav problēmu, ja jūs nemīlat dzīvniekus. Es arī uzskatu, ka neesmu nekāds dzīvnieku mīļotājs. Man ir problēmas, ja jūs tukšpaurīgi runājat par mīlestību, kuru nepazīstat.Un es jūs netaisos saprast, ja jūs man prasāt, kāpēc man vispār rūp šis kaķis. Jūs esat pelnījuši izkrist no piektā stāva. Pasaulē mūsu tāpat jau ir par daudz un varbūt zemeslodei paliktu vieglāk.

Kopš mūsu pirmās viesošanās klīnikā Sudrabpelēkā nebija ne mirkli aizvērusi acis, lai nosnaustos, un neko arī nebija ēdusi. Pēc veltīgiem mēģinājumiem atkal 3 sekundēs salikt kubiku-rubiku Kadars Malnītis vairākas stundas pavadīja blenžot sienā. Viņš cītīgi meklēja notikušā vainīgos, bet nevienu piemērotāku kandidātu par sevi nespēja atrast. Ap pusnakti Kadars Malnītis paņēma rokās savu mīļāko otiņu un izvilka no pagultes krāsu kasti. Vismaz 54 gadus viņš šīs lietas nebija lietojis. Tagad bija pienācis īstais brīdis. Kadars lēni un rūpīgi istabas tālākajā kreisajā stūrī sarakstīja iemeslus (katram no tiem pielāgojot atbilstošu krāsu), kāpēc tieši viņš ir vainīgs kaķa izlidošanā pa logu: jo viņš skatījās Olimpiskās spēles, jo viņš pārāk ilgi brokastoja, kas radīja vēlmi apmeklēt labierīcības pusminūti vēlāk nekā ierasts, jo viņš nesakārtoja savu istabu vakar, jo viņš pavasarī pie visām palodzēm nepieskrūvēja kastes un nesastādīja tajās ziedus, jo viņa kaktuss, kas parsti stāvēja uz šīs nelaimīgās palodzes, bija aizgājis pie dieviem pirms diviem mēnešiem un trīspadsmit dienām, jo viņam negaršo biešu salāti... Saraksts turpinājās līdz pat grīdai tik garš, ka pienāca rīts.

Līdz ar pirmajām kaijām aiz loga es gāju gulēt, bet kad Vasja astoņos no rīta ar kāju atspēra bulciņu ceptuves durvis pagalmā, es jau biju augšā. Sudrabpelēkā turpināja negulēt, neēst un ar mums nesarunāties.

Pienāca laiks doties uz klīniku. Sudrabpelēkā jau nojauta, ka sāpēs un jau laicīgi sāka uz mums dusmoties, taču pati labprātīgi ierāpās nesamkastē, mierinot sevi ar domu, ka nekas nav tikai labs vai slikts. Labais šajā gājienā ir tas, ka viņa būs ārā, turklāt pietiekami drošās rokās, lai ziņkārīgi novērotu ārpasauli, no tās nebaidoties. 

Tāpat kā pirmajā dienā, ejot caur Ivana kapiem Sudrabpelēkā atžirgst. Šoreiz mēs arī nedesojam meteorītu krišanas ātrumā un Kadram netrīc rokas. Kapus Sudrabpelēkā līdz šim notikumam nebija redzējusi. Visnotaļ aizraujošā pasākuma patīkamā daļa beidzas tad, kad mēs visi trīs pazūdam tunelī zem sliedēm, kas mūs tūlīt izvedīs uz Satekles ielas. 

Sudrabpelēkā ir tumsā. Sudrabpelēkā redz gaismu tuneļa galā. Sudrabpelēkā atceras vakardienas lidojumu. Sudrabpelēkā iebāž purniņu zem ķepām. 

Kad mēs ierodamies mājā nr. 101, ir pirmdiena un nav cietušo rindas. Statistika nav melojusi: mājdzīvnieku nelaimes gadījumu skaits vislielākais ir tieši svētdienās. Falkors no Bezgalīgā Stāsta guļ stacionārā komā un astoņi dakteri viņu mēģina pagriezt uz otriem sāniem, lai nerodas izgulējumi un tūskas. Cik noprotam no dakteru sarunām, Falkoram pirms pāris stundām bijusi operācija. 

"Vai tā ir mūsu vakardienas lidotāja?" mūs ieraugot jautā smaidošais dakterītis. 

Tā pati. 

Izrādās, Kadars Malnītis paspējis arī izveidot sarakstu ar Sudrabpelēkās darbību uzskaitījumu katrā stundā. Viņš ir pierakstījis arī kaķenes domas, taču tās nav sevišķi noderīgas ārstēšanas procesā, jo nevienā mirklī Saudrabpelēkā nav domājusi par to, kas tieši viņai sāp un par to kā viņa jūtas. Tās ir bijušas tikai filozofiskas pārdomas. Viena no tām atklāj, ka viņa esot uzlabojusi savu karmu: par to liecina patīkamais fakts, ka šodien viņai jau ir glīta un pilnīgi jauna pārnēsājamā kaste, kas atgādina gaisa tramvaju, nevis vakardienas sagrabējušais kartona gabals. 

Pēc Kadara saraksta izskatīšanas, dakteris mums norāda uz to, kas no tā visa ir labi un kas ir slikti. Pirmajā mirklī mums tas šķiet pilnīgi nepieņemami, jo mēs taču zinām, ka nekas nav viennozīmīgi ieliekams "labs" un "slikts" kastītēs. Lietu daba taču nevar būt viennozīmīgi vērtējama divās tik aprobežoti šaurās kategorijās, taču mums nekas cits neatliek kā savu vilšanos norīt un pieņemt daktera teikto kā vienīgo patiesību. Mēs diemžēl neesam dakteri un neesam arī iedziļinājušies pa logu izlidojušo mājdzīvnieku enciklopēdijā. 

Kad dakteris paziņo, ka jātaisa asins analīzes, kas izmaksā teju vai miljonu, mēs piekrītoši mājam ar galvu. Potes, sēdēšana pie sistēmas un pārējās procedūras ir mūsu vienīgā realitāte vēl pāris stundas. Problēma tikai tā, kam mums nav līdzi pietiekami daudz naudas, lai par šo pasākumu arī godprātīgi norēķinātos. 

Zvans Trōpam. Finansiālās problēmas izklāsts. Trōps apsola risinājumu. 

Turpinām visi trīs sēdēt pie sistēmas, kamēr kaķim iekšā pa vienai pilītei satek litrs bezkrāsaina šķidruma. Šodien kaķi ir jātur klēpī, citādi tā pilināšanas sistēma nedarbojas. 

Ir daudzas lietas, kas mūsu Sudrabpelēkajai nepatīk. Tās visas sāpes, dakteri, arī es un Kadars Malnītis, taču visvairāk viņai nepatīk suņi. Mūsu telpā ienāk dāma ar sunīti, kurš smagi elso un tagad mums sastādīs kompāniju, kamēr sunim iekšā satecēs litrs bezkrāsaina šķidruma. Sudrabpelēkā sarauc purniņu un sāk dusmīgi rūkt, raidot dzēlīgus skatienus suņa virzienā. Suņa saimniece tūdaļ sāk mums atvainoties un taisnoties, ka viņas mīlulis ir labsirdīgs un miermīlīgs, taču mūsu dusmīgajai jaunkundzei tas neinteresē. Mēs abi ar Kadaru par visām varītēm cenšamies noturēt savu kaķeni, lai viņa neizrauj sev no kājas sistēmas adatu un neskrien virsū slimajam suņukam. Tā rezultātā es dabūju pilnu klēpi svaiga, smakojoša kaķa urīna. Lieliski. Kadaram Malnītim mazliet sametas kauns - ne jau par kaķi, bet par to, kā es tagad izskatos. Viņš līdzjūtīgi paņem dusmīgo kaķi savā klēpī.

Pēc pāris minūtēm mēs dzirdam klīnikas gaitenī medmāsiņu flirtējošos smieklus un pazīstami smagus soļus. Arī mūsu vājākais - Sudrabpelēkā - zina, kas tas ir, tādēļ arī Kadars dabū svaigu kaķa urīnu uz savas bikšupriekšas. 

Trōps ir ieradies.

Kad dakteris mūs (nu jau visus četrus) laiž mājās, Trōps izvelk no kabatas miljonu. Esam veiksmīgi norēķinājušies, saņēmuši jaunas instrukcijas un zāles, un ne sevišķi laimīgi, kaķenes nočurāti, bet par sekundi tuvāk sazāļotā kaķa labsajūtai mierīgi ejam mājās. Nekāds jautrais pasākums tas nav.

No manis un Kadara Malnīša vējo kaķa urīna smarža, bet no Trōpa - medicīniskais spirts. Nē, Trōps nav dzēris. Trōps ir bijis centrāltirgū nodot asinis, lai segtu kaķa ārstēšanas izdevumus. Labi, ka Trōpa asinis ir daudz vērtīgākas nekā 97% šīs pasaules iedzīvotāju un cetrāltirgū tās pieņem par augstu cenu. Labi, ka Trōps centrāltirgū mums katram nopircis pa speķainam belašam. Labi, ka arī Sudrabpelēkā savu belašu tūlīt nemet atpakaļ devēja ģīmī, bet vismaz apošņā. Slikti ir tas, ka viņa joprojām klusē, neēd un rīt ir pirmā no daktera solītajām kritiskajām dienām.

Mīli savu vājāko jeb lidojošie kaķi

Vasja ar Irinu sēdēja mūsu Maskačkas rezidences pagalmā uz trepītēm, ievelkot dūmu savā bulku cepēju darba pārtraukumā. Viņi nemaz nesarunājās. Gribējās mazliet klusuma.

Pēc kopīgas virtuves tīrīšanas mūsu rezidences piektajā stāvā, Kadars Malnītis nupat bija saņēmies izmēzt arī savu istabu. Viņš savā ķērpja lēnprātīgumā atvēra logu, aizšļūca pēc slotas, un, lai pārāk strauji neizmainītu ierasto dienas ritumu, vēl apsēdās pie televizora paskatīties, kas notiek Olimpiskajās spēlēs.

Vasja ar Irinu turpināja kūpināt. Šķiet, ka Vasjas domas šodien bija tikpat lēnas kā Kadara istabas slaucīšana un tikpat nenoderīgas, kā Kadara zināšanas par Ziemeļkorejas aizbēgušajiem futbola komandas rezervistiem. Vasja šodien domā par dzīves īslaicīgumu un bezrobežu Visumu. Vai nav dīvaini, ka Visums ir tāds liels un bezgalīgs, bet tomēr meteorīti no tās bezgalības mēdz krist tieši uz šīs vienas mazās, ierobežotās un aprobežotās planētas?

Klusumu pēkšņi pārtrauca vieglas zvaniņa skaņas, kas strauji tuvojās zemei. Tad kaut kas atsitās pret pirmā stāva jumtiņu un pelēks kunkulis ietriecās tieši asfaltā. Zvanīšana bija apklususi. Pelēkā pankūka piecēlās, noskurinājās un Robina Huda izšautās bultas pārdabiskā ātrumā pazuda zem dēļu kaudzes pagalmā. 

Vasja ar Irinu saskatījās izbiedētām sejām un klusējot turpināja kūpināt.

"Kreile, ir sūdi!" es dzirdu no Kadara istabas."Kaķis izlidoja pa logu!"

Pie velna, Olimpiskās spēles! Kadars zeķēs izšaujas pa durvīm, nesas lejā pa trepēm, apmet 3 kūleņus, pus rāpus pus tupus pie sevis purpinādams viņš jau ir lejā, izveļas pa durvīm tieši Vasjai pie kājām.

"Košku ņevidzeļi? Upala!"

Vasja izpūš dūmu un ar trīcošu roku norāda nesaprotamā virzienā. 

Es šajā mirklī smejoties mēģinu tik lejā pa trepēm. Nu nav tā, ka es par negaidīto kaķīša lidojumu priecātos, bet ar mani vienmēr tā notiek situācijās, kuras negaidīti pārplēš mieru un klusumu. Es smejos. Es rēcu. Es reaģēju, rīkojos lēni un prātīgi, un vienīgais, kas mani spēj no prātīguma atturēt, ir nevaldāmi smiekli. Arī tagad. Klumburēju lejā pa trepēm un esmu nākamā, kas uz pēdējiem pakāpieniem paklūp uz izripo pagalmā tieši Vasjai pie kājām. 

Vasja ar trīcošu roku norāda nezināmā virzienā, nospļaujas un pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē.

Kadars Malnītis jau saganījis mūsu sudrabpelēko lidotāju, kaķene ar nagiem viņam ieķērusies plecos un caur Kadara kreklu nu jau sūcas sarkana asins. Sudrabpelēkā ņaud pārdabiskos māvienos. Ir svētdiena, tādēļ visi kaimiņi ir mājās, visi pēkšņi uzrodas kāpņutelpā, un mums, kā nežēlīgiem varmākām, kas moka neaizsargāto dzīvnieciņu, katram ir jāpaskaidro, ka kaķītis izlidoja pa logu un tas, kas notiek šobrīd ir kaķīša glābšana, nevis mocīšana. Pēc pusstundas mēs ar maujošo kaķi esam atpakaļ savā rezidencē, piektajā stāvā.

Izbiedētā kaķene pazūd Trōpa istabā un paslēpjas aiz gultas. 

Es esmu pārliecināta, ka kaķeni vismaz uz pāris minūtēm ir jāliek mierā, jāļauj kaķenei atgūties - skaidrs, ka ir šoks, visticamāk, ka viņa arī ir nopietni apdauzījusies, bet Kadaram Malnītim ne prātā nenāk kaķi likt mierā. Man joprojām nāk smiekli, kamēr Kadars jūk prātā. Gaismas ātrumā viņa istaba ir tīra kā izslaucīta, viņš ir paspējis noskatīties Olimpisko spēļu noslēguma  ceremoniju, ko TV tiešraidē rādīs tikai pēc 12 stundām. Ik ar piecu minūšu intervālu izkliedzot, ka ar kaķi viss ir cauri, viņš ir arī paspējis trīs sekunžu laikā salikt kubiku-rubiku,  kas viņam nebija izdevies 3 gadus. 

Man joprojām nāk smiekli. Pēc pusminūtē iesāktās un pabeigtās šaha spēles pie virtuves galda mēs ejam skatīties kaķi. 

Ir cauri. Kaķa žoklis ir nedabiski atkāries un viņš elpo smagi un skaļi. Tūlīt būs cauri. 

Tagad arī man šķiet, ka jāļauj Kadaram Malītim jukt prātā. 

Es ātri atrodu tīmeklī veterināro klīniku, kura strādā arī svētdienā. Kaķa pārnēsājamās kastītes mums nav, bet mums ir Trōpa izdzertās alus kastes. Iekārtojam kaķim mīkstu vietiņu Cēsinieka kartona kastē un, pēc iespējas mazāk kratot Sudrabpelēko, desojam uz klīniku. Tā "kratīšana pēc iespējas mazāk" nav īsti iespējama, jo Kadaram Malnītim sāp kaķa noskrāpētie pleci un trīc rokas, bet viņš ne par kādu cenu nedos kaķi manās rokās. Abi tešamies uz klīniku, kā jaunie vecāki, kuru pirmdzimtajam parādījušās pirmās iesnas. Nav divu domu, ir tikai kaķis. 

Beidzot esam sasnieguši ēku nr. 101, kur iekārtojusies klīnika. Tur iekšā ir daudz tādu kā mēs, tikai tiem pārējiem ir spožas dzīvnieku pārnēsājamās kastītes un vienādas krāsas zeķes. Mēs laikam mazliet atšķiramies no citiem. Nosēdinu trīcošo Kadaru un mirstošo kaķi maliņā un pati eju stāvēt rindā pie uzņemšanas. 

"Labdien. Mums kaķis izlidoja pa logu. Pelēka, sterilizēta kaķene. Dzimšanas dati? Nezinu, nav." Uzdodos par kaķa saimnieci, kas nebūtu iespējams pat manos ļaunākajos murgos, un man laipni palūdz uzgaidīt.

Gaidām. Visapkārt suņi. Lielāki un mazāki. Vai die', re, kādi te jauni un izskatīgi čaļi šiverējas zaļos ārstu uzsvārčos! Pieķeru sevi, ka manas bailes no suņiem šajā vietā ir pagaisušas. Briļļains puisītis ierodas ar aizlauztu balodi un atdod cietušo ārsta rokās. Kāda sieviete blakus stāsta, kā viņa reiz atradusi mazu, slimu kaķīti, ak, cik žēlabu pilns ir šis stāsts! Izskatās, ka šajā pasaulē ir labi un līdzjūtīgi cilvēki, kuri atved uz klīniku nejauši satiktus cietušos spārnainos un četrkājainos. 

Mūsu Sudrabpelēkā jau ir uz ārsta galda. "Audu bojājumi... kritiskā diena ir ceturtā... bla, bla... infūzijas... lūzumu nav...ļaunākais scenārijs...bla, bla.... pieturiet kaķīti." Manas smadzenes ārsta teiktajam netiek līdzi, lai gan ārsts skatās tieši man acīs. Laikam izskatās, ka es  kaut ko saprotu. 

"Pieturiet kaķīti!" Nē, es to nevaru. Es nevaru pieturēt Sudrabpelēko. To kaķi, kas mani tracina un kaitina, kas skrāpējas gar manas istabas durvīm, kad rītos gribu gulēt, kas man ķeras kājās un piecūko visu māju ar savām spalvām. Es nevaru arī noskatīties, kā Sudrabpelēkā dabū 5 potes, kā viņai nogriež spalvu kušķīti un kā viņu pieslēdz pie sistēmas. Es nespēju skatīties, kā viņai sāp. Tagad mums jāpieskata kaķīti, kamēr viņai iekšā satek litrs caurspīdīga šķidruma. 

Ja pa logu būtu izvēlies Trōps, es viņu vienkārši būtu izlamājusi. Ja pa logu izveļas Sudrabpelēkā... Ko tad es varu darīt? Sēžam abi un kā mīloši vecāki nenolaižam acis no sava kaķa. Sudrabpelēkā šķiet ir atguvusies, viņas acīs parādās šķelmīgs optimisms, jaunkundze sāk knosīties, bet mūsu uzmanība nenovēršami ir piekalta katrai viņas mazākajai kustībai. 

"Nu, dabūji, ko gribēji? Cik reizes mēs tevi no tā loga esam dzinuši un stāstījuši, ka nevar? Tagad beidzot saprati?" es viņai prasu. 

Sudrabpelēkā neatbild. Nokaunējusies iebāž ģīmīti zem ķepām. 

Es atrodos veterinārajā klīnikā. Starp suņiem, kaķiem un baložiem. Ko, pie velna, es te daru starp šiem dzīvnieku mīļotājiem? Ko es te daru? Ā, es tagad esmu viens no viņiem. Prātam neaptverami. Lūk, šis ir īsts maindfaks. It īpaši jau man pašai. 

Mūsu kaķis būs dzīvotājs. 

Atpakaļceļā jaunkundze jau pie sevis ķiķina. Redz, viņa ir kaķis, viņai ir tikai pašai savas darīšanas, bet jūs, pieaugušie cilvēki, visu dienu esat veltījuši viņai vienai. Un arī nākamās dienas jūs veltīsiet viņai, jo jums viņu tagad jānovēro. Jāskrien skatīties izkārnījumus, jāuzmana katru kustību un jāstiepj viņu pie ārsta līdz kritiskajai ceturtajai dienai. Un tagad jūs viņu nesat uz savām trīcošajām rokām. 

Maskačkas rezidences pagalmā Vasja ar Irinu mierīgi kūpina, kad mēs ierodamies ar savu sudrabpelēko lidotāju. Vasja, mūs ieraugot, pārmet krustu un klusējot pasniedz mums zvaniņu, ko Sudrabpelēkā krītot pazaudējusi. Tad viņš veikli pazūd atpakaļ bulciņu ceptuvē. Visu vakaru mēs vairs viņu ne reizi tā arī neieraugām. 

Rezidences piektajā stāvā Sudrabpelēkā lēni izkāpj no savas nesamkastes,  ieslīd Trōpa istabā un pazūd aiz skapja. Tur viņa visu atlikušo dienas daļu sēž un nelien ārā. Laikam pārdomā dzīvi. Varbūt arī kaķiem šādās situācijās visa dzīve paskrien gar acīm. Visas tās reizes, kad ir lepni paiets garām lētākai barībai, lai ieturētu gavēni, kamēr saimnieki atnesīs ko baudāmāku. Viņa ir kaķis. Viņai ir pašai sava pasaule. Bet jums, divkājainie radījumi, ir pienākums rūpēties par vājākajiem. Jūs, nīkuļi, kuri izkrītot no piektā stāva būtu nositušies, tos mazos četrkājainos lepni dēvējat par vājākajiem. Tad tā arī par viņiem rūpējieties, kā par vājākajiem. 

Ja Kadars Malnītis būtu izkritis pa logu, viņš, tieši tāpat kā Sudrabpelēkā, nolīstu istabā aiz skapja, ne ar vienu nerunātu, neēstu un pārdomātu dzīvi. Ja Vasja būtu izkritis pa logu, viņš aizsaulē aizkūpinātu.

Trōps iet uz randiņu

Jau vairākas dienas es to vien dzirdu, ka Trōpam būs randiņš. Nav jau tā, ka viņš meitās neiet. Iet gan, turklāt ar tādiem apgriezieniem, ka mēs viņu nekautrīgi atļaujamies dēvēt par banānu. Viņam tas gan glaimo, gan duras sirsniņā, bet katram savs krusts ir jānes. Tagad Trōpa krusts ir randiņš ar skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē, tādēļ viņš jau septiņos no rīta ir augšā, lai nobriestu un rūpīgi sagatavotos tik svarīgajam mirklim. 

Uz satikšanos viņam jābūt deviņos vakarā. Pie Laimas pulksteņa, protams.

Jau plkst. 7.15 Trōps maršē pa māju, cītīgi cērtot papēžus grīdā. Man sasodīti gribas gulēt, bet viņš tagad mazgās drēbes. Drēbju mazgāšanu viņš uzskata par darbu, ko jāizdara ar īpašu rūpību un centību un tas nekas, ka to dara veļas mašīna, nevis viņš pats. Trōps nes drēbes uz veļas mašīnu pa vienai, turklāt tās vēl pa māju ir jāsagana: zeķes dzīvo zem gultas un koridorā, bikses uz krēsla atzveltnes, apeņi - vannasistabā, zem gultas, skapī un uz krēsliem, bet krekli ir klaidoņi un tie varētu atrasties jebkur. Re, dzirdu, nupat kaut ko izvilka no virtuves skapīša un iemeta veļasmašīnā. Zināma kārtība tajā visā ir (izņemot to, kas attiecas uz krekliem). Viņš klusiņām ielavās arī manā istabā, ja nu gadījumā te ir atrodams kas mazgājams, bet tad, kad es dusmīgi  ielidinu viņam ar savu sarkano jaciņu, kura mētājas rokas stiepiena attālumā no manas gultas, viņš veikli no manas istabas pazūd. Laikam joprojām domā, ka esmu aizmigusi.

Veļas mašīna mierīgi murrā (un es zinu, ka mana sarkanā jaciņa būs viņa baltos kreklus samazgājusi maigi rozā), kad es dodos savā mierpilnajā rīta cēliena rituālā. Šodien manā darba plānā ir Trōpa randiņš. Tieši tādēļ es turpinu bakstīties pa māju un ignorēt Trōpa uzmanības pievēršanas mēģinājumus. 

"To bārdu atstāt vai noskūties?" viņš man bļauj no vannas istabas. Es saku, ka jāatstāj, jo man vajag tieši to telpu, kurā viņš atrodas. 

Šorīt Trōps ēd brokastis, kas ir pavisam neierasti. Mīļā stundiņ, viņš ir pagatavojis risoto, izvārījis makaronus ar gaļas mērci un maizes zupu saldajā ēdienā, un es nedrīkstu kaut ko no tā nepagaršot, jo ir taču lielā diena un viņa vīrieša lepnumu iedragāt nedrīkst. Mana iedragātā figūra šodien šķiet ir pieņemamāks upuris. Sēžu un uzupurējos. 

Drīz jau vārti ir vaļā un man jāsāk konsultēt Trōpu. Kur mums iet, kur man viņu aizvest, ko mums darīt, ko man vilkt? Ak kungs, šodien Trōps taču nevar dzert alu, ko viņš ir darījis pēdējās trīspadsmit dienas krietni vairāk nekā ēdis! Vārdu sakot, dienas pirmā puse aiztraucas garām satraukumu plosīta. Līdz vieniem viņš jau divreiz ir paspējis noskūt un ataudzēt bārdu, nokrāsot sirmos matus ar flomasteru un nolemt, ka tomēr viņa jaunekļa sejai sirmums tīri labi piestāv. 

Pēc tam, kad kādu stundu viņš ir pucējies un atrādījies man neskaitāmas reizes, salāpījis trīs bikses un piemērījis arī daļu manas garderobes, viņš man jautā: "Varbūt uzlikt šīs krelles?" Jā, Trōp, varbūt aizej un uzliec gēla nadziņus. Lūpukrāsu es tev aizdošu. "Nē, " es saku, "Pirmajā randiņā nevar. Un arī tās citas krelles nevar. Labāk nopērc viņai ziedus!" Šo te viņš nebija gaidījis. Vīrietis var iedomāties, ka patiks meitenei, ja uzliks krelles, bet viņam nekādi neienāk prātā, ka meitenēm patīk ziedi...

Ap diviem Trōps jau ir kaujas gatavībā - sagludinātās drēbes jau mugurā, kurpes nospodrinātas, tumšās matu cirtas ieveidotas un ķermenis iesmaržināts. Vēl tikai septiņas stundas un viņš viņu satiks - skaistāko, mīļāko, interesantāko un valdzinošāko meiteni pasaulē.

Visu pārējo, ko viņš no rīta ir pagatavojis, es dienas gaitā izēdu. Trōps pats vairs neko nevar ieēst. Viņš apsēžas uz gultas malas, ieslēdz televizoru... Meditē? Re, gluži vai no tīra gaisa pēkšņi viņa rokā uzrodas skārdene alus! Fokus-pokus un Trōps jau ir aizmidzis. Margaritas, Malvīnes, Hosē un Armando turpina meklēt viens otru svētā pārliecība, ka otrpus ekrānam viņiem ir skatītājs, taču Trōps jau saldi krāc. Čalis tiešām ir noguris.

Meiteni bez ziediem nevar atstāt, tāpēc es aši knaši kātoju uz centrāltirgu. Rozēm un lilijām šoreiz ir jāiet garām. Skaistas, mīļas, interestantas un valdzinošas meitenes tādas pērk pašas jebšu dabū no naudīgiem pielūdzējiem. Trōpa meitenei vajag kaut ko vienkāršu, bet runājošu, tāpēc es izvēlos runājošās rudzupuķes, kuras šoreiz saka "Es ļoti gaidīju šo tikšanos un priecājos tevi redzēt!". Mīlestības, kaisles un pateicības ziediem šodien jāpaliek malā.

Mazliet pirms astoņiem es pamodinu Trōpu, atļauju viņam uzpīpēt un uzvilkt citas drēbes (šīs gluži vienkārši ir noburzījušās), viņš vēlreiz noskuj savus jau tā bērna pakaļiņas maigos vaigus, tad mēs iedzeram kafiju, es iegrūžu viņam rokās ziedus, atņemu stulbo cepuri, kuru viņš mēdz nēsāt un kura viņam varētu piestāvēt uzvilkta vienīgi uz pēdām, un palaižu prom. 

Pēc 4 stundām Eiropas Hītu radio ziņo, ka meitenei ļoti patikuši ziedi un Trōps ir ticis pie jauna ieraksta plānotājā: nākamais randiņš pēc pāris dienām.

Klusums ir labs. Domas nav bijušas Kauņā.

Plkst. piecos svīda rīta gaismiņa, kad gāju gulēt. Onlaina sarunas par robežām un vēsturi ar vienu ārvalstu draudziņu manam mierīgajam dīķim tieši pirms miega piejauca klāt jūras cienīgas bangas un viļņus tik ļoti, ka pusstunda apzinātā klusuma vienkārši izpalika. Domas, kā nejauši ceļotāji, turpināja dīgt tieši starp smadzeņu puslodēm. Tikai starp uzacīm ik pa brīdim izdevās mazās ķērcējas apklusināt, tieši tai vietai domas dažu reizi iet apkārt ar līkumu (taču ziņkārīgi mēģinot tajā zonā iestiept vismaz mazo pirkstiņu).

Pēdējā laikā vairāk par jebko citu es vēlos būt cilvēks bez viedokļa.  Un cilvēks bez saknēm vienā vienīgā vietā. Ja man būtu saknes, es tās gribētu sajust tik stipras un dziļas, ka tās būtu spējīgas sazaroties caur visu globusu, krustu šķērsu caur zemeslodi. Tāda sakņošanās ar apbruņotu prātu izskatās bezmērķīga, bet tā neapbruņotā acs ir tā īstā un vienīgā, kura spēj saskatīt. Tā acs, kura iemācījusies redzēt klusumu. Tas ir tāpat kā redzēt neko. Tajā ir viss. 

Mans draugs raksta, ka iepazīt vēsturi un mainīgās robežas nozīmē iepazīt pašam sevi un izprast tās domāšanas konstrukcijas, kurās mēs gribot vai negribot un pilnīgi neapzināti esam ierāmēti. Iepazīt vēsturi un mainīgās valstu robežas esot savu sakņu apzināšanās. Manu sakņu tur nav. Manām saknēm uz tām robežām nav ko darīt. Man ir nopietnas aizdomas, ka manām saknēm var piekļūt caur fokloru, mitoloģiju un ticējumu krājumu daudz tuvāk nekā caur vēstures grāmatu. 

"Kas Jauns" savā reklāmā skandē, ka "nezināt ir kauns". Bet es nezinu, daudz ko nezinu un par daudz ko neinteresējos. Man, visticamāk, no kauna būtu jāielien zemē un tur arī jāpaliek. Jaunākās ziņas mani tāpat sasniedz, bez TēVē un bez avīzēm, bet tas, ka neatpazīstu Latvijas slavenības pēc to ģīmja (un izrādās, nu jau teju katrs otrais te ir sabiedrībā atpazīstams) mani nekādi netraucē. Es iespējams esmu pilnīga bezkauņa (Kauņā neesmu bijusi), bet  par savām nezināšanām es nesarkstu. Vairāk par ķērcošām ziņām mani interesē klusums. Tas klusums, kurā var saklausīt to, kas tev vajadzīgs. Tas, kurā var ieraudzīt sevi. 

Rīta gaismiņā ap pieciem manas apzinātā klusuma minūtes izplēn kaiju ķērcienos. Pirmkārt jau tajos, kas aiz loga: šķiet, kaut kur uz tuvāko māju jumtiem ir sadzimuši ķērcoši putnu bērni un vai tik tagad nav pienācis barošanās laiks... Visa apkārtne plīst un plaisā no viņu klaigām, un, nē, nav gan štrunts par to apkārtni, jo tā nu sagadījies, ka es pati esmu daļa no tās. Otrkārt, šie ar ausi saklausāmie ķērcieni veikli pārtop par domām, bet tās domas - tā vairs neesmu es.

Burkā amuleti ar karogu aiz drāšu žoga

Šonakt sapnī biju Burkā rezidencē.

Reiz sen senos laikos, kad no televizora vēl necentos izvairīties, man šis seriāls dikti patika. Tagad man ir tāda vērā ņemama aizraušanās, kā turēties pa gabalu no TV ekrāniem, savu laiku izmantojot lietderīgāk - strādājot, interesējoties par lietām, kuras mani interesē, izklaidējoties jebšu atpūšoties jebākādā citā veidā, kam nav nepieciešams TV ar 25 kanāliem, kuros neko saistošu nevar atrast. Piekopju arī ēšanu virtuvē pie galda, nevis gultā pie televizora - piecreiz vairāk baudas tajā apzinātajā ēšanā. Lūk, pirms kādas nedēļas nogrēkojos un vakariņu laikā ieslēdzu TV, kur lieliskā Hiacinte Burkā gāja tīrīt baznīcu, bet viņas uzticamais vīrs piedzērās krogā.

Nedomāju, ka šī mana vienīgā pēdējā laika TV izklaide būs ietekmējusi manus sapņus, bet, re, kaut kas tur smadzenēs saslēdzās un šonakt sapnī biju nekur citur kā Burkā rezidencē. Nekādas citas saistības ar "Smalko stilu" tur nebija, kā vien tas, ka es zināju - vietu, kurā atrodos, sauc par Burkā rezidenci. Tā bija milzīga 17 stāvu ēka, kuras iekštelpas vairāk atgādināja greznu pili - viss pilns ar antīkiem priekšmetiņiem un krāmiņiem, kurus biju nolēmusi izpētīt dodoties lejā, sākot no septiņpadsmitā stāva. Šur tur kā mans uzticamais palīgs parādījās arī kāda pirms vairākiem gadiem TV ekrānos skatīta jaunkundze - Fēbe no seriāla "Amulets". Par viņas parāsdīšanos šajā sapnī es neņemos spriest - seriāls nav skatīts gadiem, par to nedomāju, neinteresējos, Alisa Milano mani sevišķi neinteresē un viņa visnotaļ nebija arī mans iemīļotākais šī seriāla tēls, kad man bija -padsmit.

Sākot no septiņpadsmitā stāva ar sagrabējušu liftu devos zemāk, katrā stāvā izkāpjot un iztstaigājot plašās telpas. Senlaicīgi galdi, plaukti, tādas patumšas telpas. Mazlietiņ tā kā slēpos, lai neviens nepamanītu, ka okšķerēju. Četrpadsmitajā stāvā es sāku tīrīt dažādus vecus krāmus un izkārtot tos uz galda pārdošanai - apsūbējušas zeltlietas, piespraudes, traukus. Tāds mazs, skaists zelta pūķītis iesēdās smadzenēs, ko novietoju uz galda vistuvāk sev no visām tām citām lietām.

Un tad nāca rieksti un akmeņi. Lazdu rieksti un gludi akmentiņi. Sākumā riekstus un akmeņus tīrīju un liku vienā bļodiņā, bet tad sašķiroju - viena bļodiņa riekstiem, otra bļodiņa akmentiņiem. Un daži no šiem akmeņiem bija balti, gludi un spīdīgi - tādā koši pienainā krāsā, puscaurspīdīgi baltā.

Jau drīz pēc tam es atrados mājas iekšpagalmā, kas dikti atgādināja manu Maskačkas rezidences iekšpagalmu. Tur es nebiju viena. Tur bija vairāki cilvēki - kaut kādas istabenes (šķiet, ka es biju viena no viņām), vēl kaut kādi cilvēki izlaidumu kleitās - visi tādi jauni un svaigi. Te visi nāca uzpīpēt, viens otru nekautrīgi nopētīja un nekautrīgi viens ar otru ieflirtēja. Mani tas ne mazākajā mērā neinteresēja.

Tad uzradās mājas saimniece - gaišmataina dāma, kura teica, ka šī neesot smēķētāju zona un norādīja uz īsto vietu: smēķētāju zona ir tāds mazs koka soliņš aiz metāla drāšu žoga, kur pietiek vietas apmēram diviem, bet uz soliņa malas uzzīmēts Latvijas karodziņš.

Es visus glauni uzposušos ļaudis pametu un pazudu atpakaļ Burkā rezidencē pulēt krāmus un akmentiņus, kas pavisam noteikti nebija mans darba pienākums, bet gan pusslepena pašiniciatīva.

Kopsavilkuma, nobeiguma, analīzes vai secinājumu te nebūs.

Es esmu tāds pavisam vienkāršs putns, jebšu tas ir tas, ko es visvairāk vēlētos. Tur iekšā, kur satiekas visi ārpasaules atspulgi, atbalsis, atkalas un atkritumi.

Apaugt ar mājām jeb naudīgas pārdomas lietainā rītausmā.

Tieši plkst 4.13 uznāca kāre pirms miega te kaut ko mazliet iemest. Te ne es esmu - pēdējā laikā tāds kārtīgs gultas kartupelis, kurš šogad ignorē vasaru. Nav jau gluži tā, ka man skapī nebūtu apbrīnojami daiļu vasaras kleitiņu... Ir! Turklāt ne uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Dažas no tām tīri labi noder gājienam uz veikalu, it īpaši, ja ir jāiet uz Rimi, zinies, nav jau nekāda stūra bode! Protams, centrāltirgus man piestāv vairāk - varbūt ne gluži Ķīnas šallītes un piena paviljons, bet augļu un dārzeņu rindas gan. Šodien par 3 banāniem centrāltirgū samaksāju 18 sant., patiesībā, 20, jo nebija precīzi 18 un to 2 man nebija žēl. Nē, tas nav gluži tā, ka man tos divus santīmus nevajag (mana vecmāmiņa vienmēr atgādināja - santīmu pie santīma neliksi, pie lata netiksi), bet šodien man nebija žēl. Un mani patiešām neuztrauc, ja kāds to uztver kā izsmiekla vērtu labdarību.

Vēl man patīk pie puķēm. Ja mājās nav svaigu ziedu un kabatā ir nauda, es no centrāltirgus bez puķēm mājās nenāku. Pirms dažām dienām ļāvu tantēm man notirgot vairāk, nekā biju plānojusi pirkt. Zinies, viņām bija tāds prieks, ka šīs mani tik profesionāli apstrādājušas! Ja viņas man mēģinātu notirgot 3 zeķu pārus viena zeķu pāra vietā, nudien, apstrādāt mani viņām neizdotos, bet es tagad ne par zeķēm, es runāju par leknām, mazās mājas dobītēs izaudzētām lilijām, turklāt - par mazām naudiņām. Centrāltirgū lielās naudiņas es nemaz netērēju. Uz turieni es eju ar spīdīgajām.

Dažreiz es pērku baznīcas sveces no tantēm tunelī starp staciju un tirgu, un maksāju ar naudiņām, no kurām būtu jāizdod atlikumu, bet to neprasu. Manas attiecības ar naudu lielā mērā ir atkarīgas no zvaigžņu stāvokļa, izsalkuma, mīlestības un skumjām. Šovasar es pārsvarā eju no mājas, lai uzturētu naudas cirkulāciju. Jūtos sasodīti bagāta, lai gan šobrīd manā makā ir kādi 4Ls un, ja godīgi, es nemaz nezinu, kad ienāks nākamā nauda. Taču satraukumam nav ne mazākā pamatā, jo nauda cirkulē. Iet un nāk. Nāk un iet. Tas tāpat kā mīties ar velosipēdu.

Ir, nauda man šovasar patiešām ir un nav piespiedu kārtā maizes vietā jāēd kāpostus, bet joprojām guļu savā 160x50 cm lielajā gultā, drēbes pērku tad, kad humpalu bodēs ir atlaides, laiku pa laikam gan pagādāju sev kādu jaunu grāmatu. Apaugt ar mantām šobrīd patiešām nav tas, ko es vēlos. Krāt. Jā, varbūt krāt? Tu taču gribi, lai ir daudz naudas, ne? Tad vajag krāt!

Bet man interesē dzīvā nauda - tā, kura nāk un iet, ir lietojama, kura visnotaļ iepriecina. Pāris reizes esmu aplaimota ar lielisko sajūtu, kad darba devējs ir pēkšņi nolēmis, ka vēlas man samaksāt vairāk, nekā bijām vienojušies. Tādos mirkļos uzzibsnī varavīksnes un poli dejo neatkarīgi no zemeslodes griešanās virziena un ātruma, jo tajā brīdī abas puses smaida - viens, jo saņem, otrs, jo dod. Darbā mēs mākam. Ikdienā gan esam tizli. Polu dejām un varavīkšņu zibsnīšanai ir nepieciešami divi. Ir sasodīti viegli dot, arī paņemt un viens otrs pat paprasīt ir iemācījies. Klupšanas akmens izrādās ir pieņemšana. Pašlepnumi mums gluži vienkārši saka priekšā, ka pieņemt ir slikti. ("Dod Dieviņi otram dot,/ Ne no otra mīļi lūgt"). Un te daudzi no mums krīt kā domino kauliņi. Un nokrīt. Un nepieceļas.

Kad man ir nauda un patiešām patīk tas, ko saņemu,  mēdzu maksāt vairāk nekā no manis prasa. Neviens man nespiež to darīt, un tas nenotiek kaut kāda žēluma vai līdzjūtības dēļ. Man tas gluži vienkārši šķiet dabiski. Tik pat dabiski, kā iedot naudu ielu muzikantiem, ja tev patīk viņu radītā mūzika. Tik pat dabiski, kā es no Vecrīgas ielās vijoles nopelnītās naudas esmu maksājusi par īri un ēdusi pelmeņus.

Ja man notirgotu plastmasas vardi, tad gan es saskumtu - uz to būtu vienkārši jāskatās ilgtermiņā jebšu jānobāž tālākajā kaktā, bet, piemēram, trīs leknas lilijas vienas vietā - tās man nav žēl pirkt. Puķes ir skaistas, jo īslaicīgas. Tāpat kā ēdiens arī ir skaists savā īslaicīgumā. Atšķirība starp puķēm un ēdienu ir tikai tā, ka ēdienu es nemetu ārā, kā tas notiek ar novītušajiem ziediem. Ēdienu nedrīkst mest ārā. Vispirms apēd to, kas ir un tikai pēc tam pagādā jaunu. Galu galā, pērk tik, cik var apēst. Necieņa pret ēdienu ir viena no tām lietām, ko es nu nekādi nespēju pieņemt,  un lietojama ēdiena izmešana atkritumos man pavisam noteikti šķiet noziegums, daudz lielāks noziegums nekā, piemēram, zagšana.

Protams, nevar noliegt, ka apaugšana ar mantām notiek šķietami neatkarīgi no manis... Savā šī gada trešajā mītnes vietā dzīvoju jau ceturto mēnesi, bet vislabākais veids, kā attīrīties un atbrīvoties no liekā, patiešām ir pārvākšanās. Patiesībā, būtu ļoti jauki, ja šogad vairs nevajadzētu pārvākties, taču nekad neko nevar zināt. Apstākļiem, gluži tāpat kā naudai, ir jāplūst un jāmainās. Gribēt, lai nekas nemainās ir tāpat kā gribēt nenovecot. Bezjēdzīgas gribēšanas. Ja mēs iemācītos gribēt to, kas mums ir vajadzīgs un vērot no malas, nevis vienmēr dzīties uz skatuvēm, mēs varbūt varētu sarokoties ar Mieru.  Mēs varbūt iemācītos saprast. Iemācītos pieņemt. Iemācītos priecāties.

Svētdienas zivis

Kamēr civilizācijas saprātīgā daļa skatās futbolu un bļauj pie televizoru ekrāniem, es baroju zivis. Jau n-to dienu baroju zivis. Man ir desmit. Vēl pirms dažām dienām lielākā daļa zivju bija sarkanas, bet šodien es tās pārkrāsoju par baltām. Bija mazliet saulē pabalējušas, un man ir nopietnas aizdomas, ka vasarai nemaz to sarkano tik ļoti nevajag. Vasarā zivis var būt arī baltas. Jā, man iespējams vēl vairāk patiktu caurspīdīgas zivis, taču tādas krāsas man nav.

Redziet, tās manas zivis var arī nebarot. Viņām itin nekas nevar notikt. Viņas nenomirs un turpinās bezapzinīgi peldēt arī bez manas klātbūtnes viņu dzīvē. Taču man patīk klusiņām uzņemties atbildību par nevienam citam nezināmām lietām un notikumiem.

Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” esmu izlasījusi n-tās reizes. Ārkārtīgi ērta grāmata, ko paņemt līdzi gan dodoties ārpus, gan paliekot tepat. Lasāmā tur nav sevišķi daudz, stipri aizķerties pie domām un vārdiem arī nesanāk, taču es zinu, ka to lasīšu vēl n-tās reizes. Ne gluži tāpēc, ka Deivids man, lasot šo grāmatu, saliek pilnu spaini ar lielajām zivīm vai iemāca, kā tās noķert, bet tādēļ, ka viņš man kā pilnīgi parastam lasītājam izstāsta par savām zivīm. Un par kino. Es vispār neesmu nekāds kinomīlis. Kinoteātrī pēdējo reizi es skatījos uz Džastina Timberleika pliko pakaļu pagājušā gada septembrī. Sarunām par gaumi šeit nav vietas. Vienkārši norijiet, ja gribējāt teikt, ka Kreile ir degradējusies, jo skatās kaut kādu Holivudu. Kino nav mana stihija, lai gan es no tā īpaši nevairos. N-tās reizes esmu noskatījusies vien filmu „The Science of Sleep”. Par tiem sapnīšiem. Viss vienmēr grozās ap sapnīšiem. Un arī Deivids Linčš un viņa zivis grozās ap sapnīšiem.

Grāmatas, kuras spainī liek zivis, ir, piemēram, krišnu  „Bhagavad-Gīta” vai Laodzi „Daodedzin”. „Bhagavad-Gīta” mani aizrāva, „Daodedzin” es mocīju gadiem – atkal un atkal, un turpināšu mocīt iespējams vēl n-tās reizes.  Ar Bībeli man ir gājis grūti, jo tā tūlīt lien manos sapņos un sūta pie manām durvīm Jehovas lieciniekus. Uzņēmējdarbības bibliotēkas grāmatas mani mazliet garlaiko, un, lai lasītu tās, man ir vajadzīgs spēcīgs iedvesmas lādiņš. Tagad mani interesē tā grāmata, kura grāmatnīcās maksā apaļus 20 lašus, bet, kad tie divdesmit laši spīdīgām zvīņām iepeldēs manā Swedbank kontā, es visticamāk nopirkšu kaut ko citu. Piemēram, vairākas pakas zivju pirkstiņu iepakojumu ar nosaukumu „Krīzes Menu Nr. 1”.

Citēju Deivida Linča „Ķerot Lielo Zivi” iekļauto citātu no „Bhagavad-Gītas”: „Atspiedies pret savu paša dabu, es atkal un atkal radu”.

Īstenībā, man šķiet, ka es neradu gan. Redziet, tās zivis jau tur ir. Es viņas neradu. Viņas būs arī bez manis, pirms un pēc manis, aiz, virs un zem manis. Viss ir jau gatavs. Es neradu. Es uzturu akvāriju un zvejoju zivis.

Citēju Kadaru Malnīti: „Tev tiešām paurī nav nekā sakarīgāka, par ko domāt?”

Paralēlās pasaules

Plkst. 10.00 (kā ierasts) mans modinātājs sāka knosīties pa gultu ar maigu un ne sevišķi traucējošu meldiņu. Es (kā ierasts) uz auss biju nolikusies tikai pirms pāris stundām, un nevajag man stāstīt, ka es noguļu rītus - saullēktus es redzu biežāk nekā vidējais pilsonis. Ļaujiet  man tam ticēt.

Ja nospiežu īsto pogu, mans modinātājs iekviecas ik pēc 4 minūtēm. Tas ir laiks, kad es palieku pusmiega domās, pārcilājot sapņus, ja tādi ir bijuši. Man ir paralēlā dzīve sapņos un tā ir visnotaļ aizraujoša. Esmu stāvējusi degošā mežā pilnā ar asiņainiem, bezgalvainiem cilvēkiem, esmu zagusi dzīviem cilvēkiem nieres centrālajai stacijai līdzīgās vietās, esmu dzemdējusi kaķēnus, esmu redzējusi vecus večus, kuri uz romantiska Alpu fona pavasarī griež galvas gigantiskiem sienāžiem, un, kad kādā sniegotā rīta stundā lidoju (ne pārāk augstu, kādus 1,5 - 2m virs zemes) gar Preiļu tirgu, sētnieks mani mēģināja nosist ar sniega lāpstu.

Šī gada martu nosapņoju no malas līdz malai, turklāt man šajā mēnesī bija 32 naktis - pilnas ar pelēkiem sapņiem. Nāca lielie plūdi, un es, ticot izglābšanās iespējamībai, savas istabas sienas izlīmēju ar Bībeles lapām. Kāds no maniem pamatskolas klasesbiedriem (kuru, goda vārds, kopš tiem laikiem neesmu redzējusi un par kuru neesmu pat domājusi) sēdēja uz kūts jumta, lai izdarītu pašnāvību un es kāpu augšā viņu atrunāt. Ja viņš būtu nolēmis lēkt lejā, patiesībā, būtu piezemējies smirdīgā sūdu čupā un ne sūda ar viņu nebūtu noticis. Nebijām jau arī ne uz kādas fermas jumta, tāda zema lauku kūtiņa vien... Citā naktī es dzīvoju pelēkā mājā, veikalā ielas pretējā pusē mana draudzene tirgoja saldējumu, un tad es  braucu uz laukiem ar autobusu. Pieturu nosaukumi bija sajaukti vietām un atņēma man jebkādu saprašanu par to, kur atrodos. Izkāpu ārā pelēkos kapos. Kaut kādi kapusvētki, kuros neviens nesarunājās. Pie ar sausu zāli noauguša kapa stāvēja pelēks vīrietis, histēriski plēsa zāli un meta uz kapa. Es zināju, ka tas nav pareizi, ka tā nevajag būt, taču mani aizvāca prom, lai es šim kungam viņa pelēcības cienījamajos gados neko nepateiktu. Tik stilīga, lai mani sajūsminātu pelēkā krāsa, es neesmu.

Ir arī daudz interesantāki sapņi, ar ko biedēt cilvēkus. Kādā pavisam parastā naktī (jau pēc pelēkā mēneša) sēdēju pie kompja baltā naktskreklā, kad man sāka birt zobi. Tik daudz zobu, kā man toreiz izbira, manā mutē nemaz nav. Pilnas rokas ar zobiem un asinīm. Izkāpu pa logu, kur mani jau gaidīja ātrā palīdzība. Viņi tikai žēli uz mani noskatījās un teica, ka te vairs nav ko darīt, tas esot ērču encefalīts un es drīz miršot. Tad viņi mani aizveda uz laukiem pie vecākiem. Staigāju savā asinīm notašķītajā naktskreklā pa parku, bet man apkārt bija tādi lieli, 1,5 - 2m augsti (starp citu, arī pelēki) dzīvnieki - kaut kas starp vardēm un bruņurupučiem. Nekas sevišķi patīkams.

Citā naktī mani dzīvokļa-brieži atgriezās no tusiņa ap plkst. 4 no rīta. Es jau biju aizmigusi, bet, izdzirdot durvju klaudzēšanu, es pēkšņi  vairs negulēju savā gultā, bet uz diviem krēsliem  - uz viena galva, uz otra kājas, bet pa vidu tukšums. Sitiet mani kaut nost, bet tā bija sasodīti ērti. Mana istaba bija sasodīti krāsaina un sasodīti aizjaukta ar izmētātām drēbēm un citiem krāmiem. Un es tur gulēju un bļāvu: "Viss mainās! Viss mainās! Es neko nesaprotu!" Durvīs parādījās viedais Kadars Malnītis un teica: "Kreile, nomierinies! Tu to visu esi izdomājusi. Tā nav." Bet es turpināju ķērkt, ka viss mainās un es ne uz ko nevaru paskatīties. Tiklīdz paskatījos uz noplukušo telefonu, tā apbružātais vāciņš pārvērtās par jaunu un spīdīgu vāciņu. Grīdas lupata pārvērtās par stilīgu Ipadu, bet vecās lupatas - par jaunām. Kreile, nomierinies, tā nevar būt, tu to visu esi izdomājusi. Tad es piegāju pie spoguļa un redzēju savu milzīgo aci. Tā bija vismaz 130 reizes lielāka par parastu aci. Un acs ābola vietā bija vecas, sakrokojušās ādas slāņi. Es ar pirkstu iebraucu acī un sāku "pārlapot" veco ādu, velkot no acs ārā melnus netīrumus (gluži kā puņķus) - tie neapšaubāmi bija manu redzes traucējumu vaininieki.

Plkst 10.30 mans modinātājs turpina dziedāt. Jā, es skatos pulkstenī un atceros laiku arī pusmiegā, jo šķiet, ka tas ir svarīgi. Plkst 10.45 pa dzīvokļa durvīm ieveļas Trōps. Tas nekad nenotiek klusi. Es esmu pūce. Trōps gan ir kaija. Trōpa dejotāja soļiem būtu jābūt viegliem, bet viņš savus papēžus triec grīdā ar tādu spēku, ka tie noteikti atbalsojas piecus stāvus un 150 - 200 m tālajos Ivana kapos. 

Ķērcošā kaija ielido manā istabā un triecas tieši logā, atraujot vaļā aizkarus. Ķērcošā kaija ielaiž istabā gaismu. Ķērcošā kaija sapinas manos matos un ar vilciena ātruma spēku izbliež tieši caur manām smadzenēm. 

Plkst10.47 es jau esmu augšā. Sasodīti sāp mugura un vairāk par visu gribas aizmigt masāžas laikā, tāpēc es ceļos un žaujos pēc kleitas. 

Trōps pa to laiku jau paspējis ieslēgt radio un televizoru, veļas mašīnu un fēnu, 2 gludekļus, tosteri, tējkannu un, lai klusums viņu nežņaugtu kā vientulība, viņš iedarbina arī urbi - tikai uz mirklīti. Viņš ir izrāvis no gultas Kadaru Malnīti, aizsmēķējis viņam cigareti un  nosēdinājis virtuvē pie galda, lai Kadars skatās, kā Trōps man taisa kafiju. Radio skan Gobziņš. Ātri vien Trōps ne tikai paspēj rādžiņu uzgriezt tik skaļi, ka to pat vairs nevar saklausīt, bet arī iznesas cauri vairākām radio stacijām un piestāj jau atkal kaut kādos krievos. Tad arī viņš pats apsēžas pie virtuves galda un, kamēr es vannas istabā apspļaudu sienas ar zobu pastu, dzied līdzi dziesmām, kurām viņš nezin tekstu. Tikpat labi Trōpu varētu arī ielikt muzikālajā lādītē blakus balerīnai, un es nemaz nešaubos, ka viņa pēc visām tām desmitgadēm griežoties ap savu asi nokristu uz ceļiem, lūdzoties, lai viņu laiž pensijā. 

Šajā mirklī mana pasaule ir beigusies, jo es esmu atgriezusies pirmajā realitātē. Uz galda kūp kafija kliedzot, ka Trōps to esot taisījis ar mīlestību. Manas tiesības viņu nemīlēt tajā kafijā ir noslīcinātas. 

Pēc tam, kad nogriežu klusāk radio, es varu arī sadzirdēt savas domas. Labāk būtu, ja tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Brokastīs es ēdu zāli - vanagnadziņi šogad pļavās ir lekni un sulīgi un, lai gan es zinu, ka Kadaram Malnītim mana ēdienkarte nešķiet pievilcīga, mani līdz sirds dziļumiem aizkustina, ka viņš jau šorīt ir bijis līdz Krasta ielai, lai tur netālu no Daugavas man saplūktu svaigas vībotnes. Patiesībā, vībotnes man nemaz negaršo, bet viņš ir tik ļoti centies, lai uz mana brokastu galda būtu svaiga zāle, ka es nevaru to neēst. Un kopā ar kafiju nav nemaz tik slikti. Kadara sejas izteiksme, skatoties uz mani, kamēr es ēdu zāli, liecina vairāk par pretīgumu  nekā patiesu prieku, taču katram savs krusts ir jānes. Es samierinos un izturu brokastu laiku pilnīgā klusumā. Visas govis zāli gremo klusumā.

Kaijas. Aiz loga ķērc kaijas. Šodien jūra pienākusi pavisam tuvu. Tas nozīmē, ka šodien es varētu būt arī zilā govs un vismaz izlikties, ka n-tajās paaudzēs esmu dzērusi tikai jūras ūdeni.

Trōps ieslēdz televizoru un skatās Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumus - vienu pēc otra, vienu pēc otra, otro pēc trešā. Šīs pasaules ass ir televīzijas tornis un tas neko neraida priekš manis. Es zinu, ka šī diena būs laba. Paskatos pulkstenī un jau 11.47 es ienirstu internetā. Čau, Gūgle. Vai šodien mēs esam draudzenes jebšu tu joprojām netici man, ka es neesmu robots? 

Angīna

Pēdējās dzejas mani apciemoja 2009. gadā. Un tad viņas beidzās. Visādi gabali palika mapītēs kompī un nomira līdz ar datora (kuru toreiz vēl sauca Mr. Džo) smadzeņu aiziešanu pie dieviem. 

Pārlapojot ē-kastes nejēdzīgos sūtījumus uz visādām jēdzīgām un ne tik jēdzīgām ē-adresēm, šāda tāda dzejiņa, kā pusaizmirsts un labi nostāvējies vīns atgriezās no aizsaules. Re, paskat, kaut kādā astotajā gadā (vai arī devītā gada sākumā) mani noguldīja briesmīga angīna. Tad pie manis pusmiegā atnāca Ļena.

ANGĪNA

I

Visi spēki mobilizējas, kauja vēl negrib rimties,

vēl nenogurst, ā, cik karsta ir šaujamā uguns!

Ļena, palīdzi man kā zemei

vienmēr klusējot paciest un izturēt visu.

Ļena, es taču nevaru tagad izbeigties,

es nevaru, negribu, Ļenačka, lūdzu...

Es to kumosu nevaru norīt. Norij to manā vietā.

Ļena spītīgi krata galvu, ka nerīs.

Pastumj ar airi rīklē.

Ļenačka, sāp!

Es nemaz nevaru pakliegt –

es kunkstu un vaidu

un Ļena vairs negrib būt sargeņģelis:

gribi rij, gribi nerij.

Iestumj laivu un prom ir.

Tagad viņa būs cīnītāja.

A man miegs iebelž tieši pierē.

Pa vidu.

II

bangas-bangas-kardioloģija-topoloģija-ģeogrāfija-

stari-gaismas-nogriežņi-zibeņi-domas-nieres kā pīrāgi

ik ik kāpēc žagas?

ik ik visa Ikšķile izslīd caur degunu

es esmu rododendrs ik ik ikebana

ko japāņu sievietes – dievietes izkasa sev no matiem

un saliek imperatoru zārkos

viens zārks ir tukšs

vienā zārkā nav neviena imperatora

vienā zārkā mikroskops uzrāda pretīgus jaukteņus

un Ļenu

tas zārks esmu es

es svīstu – es degu – es ķeros – es bremzēju –

atdziestu – atdziestu – atveros

atveru acis

III

Es atveru acis (pavisam čukstus).

Dzīvsudrabs rāda mierīgu jūru.

Aizveru acis.

Redzu – sarkanas guļošas čūskas.

Tātad nekas vēl nav galā.

Ir tikai labāk. Ļena?

Ļena, nesaki, ka esi palikusi pēdējā zārkā,

es bez tevis necīnos tālāk.

Viņa guļ laivā:

bez airiem.

Varbūt tikai atpūšas...

Es aizveros ciet.

Attaisnojums: aprikozes

Patiesībā, šaubas par šī gājiena nepieciešamību mani piemeklēja jau pirms pāris dienām. Zinies, tie visi neatbildētie jautājumi, kas iezogas smadzeņu nostūros kā koksrieksti aiz polārā loka. Tā vietā, lai kļūtu par lielisku angļu valodas skolotāju bērnudārzniekiem, tikusi jau līdz galvaspilsētas centram un apjautusi savu kavēšanos, ļāvos centrāltirgus vilinājumam. Tas tāpēc, ka es zinu: ja manī iezagušās šaubas, 88% gadījumu tas nozīmē "Nē". Bet vienmēr jau gribas domāt, ka šie ir tie atlikušie 12% un tomēr vajadzētu... Matemātika?

 

Manai vecmammai patika pārdot pašas audzētās puķītes blakus Šķirotavas Anniņai centrāltirgū. No tirgus viņa nāca ar praņikiem, ar atskaņām mazbērnu vārdiem un pasakām par lauku puņķi un pilsētas puņķi, lauku sūdu un pilsētas sūdu.  (Vēl viņai esot paticis mazbērnus mērīt, lai zinātu, cik lielu zārciņu vajadzēs. Just in case.)

Man šodien centrāltirgū vajadzēja aprikozes. Tās man atgādina pagājušās vasaras stopējienu atpakaļ no Rumānijas. Kaut kur Slovākijas lielceļu džungļos, atverot mašīnas durvis, no tās izvēlās omulīgs arbūzs (un vēl pāris stundas turpināja smīdināt divas pusaizmigušas un ceļa sviedru un smirdoņas apgarotas dūdas).  Redz, kad es iekāpu mašīnā, man aiz biksēm aši knaši sabira jaukas, svaigas aprikozītes. Tādām maigām miziņām. Kā smejies, bijām trāpījušas pārpilnības ragā. Un tad nu es knapi valdīdama smieklus, mēģināju tās aprikozītes neviena nemanīta izķeksēt ārā. Šis intīmais notikums manas attiecības ar aprikozēm izmainīja līdz nepazīšanai. Tagad no aprikozēm nevairos. Tās mani vilina. 

Un vai tad var paiet garām kilometru garajiem īrisu kātiem ar karaliskajām frizūrām? Bija man reiz tāds dzejolis uzrakstījies ar kaut ko par garajiem, slaidajiem īrisu kātiem. Pirms gadiem septiņiem. Kas tajā dzejolī bija un par ko, to nu es vairs neatminos. Visticamāk, to zina vairs tikai Gūgle, ar ko, starp citu, man arī ir intīmas attiecības - gluži vai tikpat eksotiskas (lietot vārdu "erotisks" nav modē), kā ar aprikozēm. Par to citreiz.

Atgriezos savā Maskačkas rezidencē tā arī nekļuvusi par angļu valodas skolotāju bērnudārzniekiem, toties par vienu sabiedriskā transporta braucienu skaitu nabadzīgāka, ar maigajām aprikozītēm somā un slaidajiem īrisiem rokās. Pēkšņas un nenovēršamas izmaiņas dienas ritumā. Bzdnks vienmēr ir pietiekami nopietns iemesls, lai nemeklētu attaisnojumus neapdomīgai rīcībai un nejustos vainīgs. Meklēt attaisnojumus pašam priekš sevis laikam jau ir gaužām lieki.

Vistas un vēži

Vakar pirms gulētiešanas atcerējos, ka pazīstu Kamēliju.

Kad Kamēlijai bija 15, viņa nogrieza savus skaistos tumšbrūnos matus tieši uz nullīti, lai nēsātu parūku - tādu pašu tumšbrūnu. Un nēsāja arī.

Visi domāja, ka meitenei ir vēzis un parūkas nēsāšana ir ķīmijterapijas slēpšana, bet viņai vairāk par visiem dzīvniekiem patika vistas. Kamēlijai, protams, patīk arī kaķīši un sunīši, taču viņas sociālo tīklu albumos ir pašportreti kopā ar vistām.

Kamēlija man dažreiz čatā uzraksta kādu rindiņu. Es parasti jautāju, kā klājas pa skolu. Kamēlija mācās labi. Kamēlijai vienmēr ir grūti. Kamēlijai šogad jāpabeidz divpadsmito.

Viņai ir skaistas, lielas un tumšas acis. Ar veselību viņai viss ir kārtībā. Patīkama rumāņu meitene.

PASAULES PATIESĪBAS

Naktī redzētos murgus vajagot izstāstīt, tad tie dzīvē nepiepildās. Varbūt jau notikušos murgus arī ir jāstāsta vai pat labāk – jāpublicē internetā, tad tie neatkārtojas.

Vispār pēdējā laikā bieži murgoju. Tad, kad guļu. Blandos pa visādām dīvainām vietām, redzu cilvēkus, kuri sērīgi un līdz asarām aizkustinoši dzied par dublu. Es nezinu, kas ir dubls un vai tāds vispār ir, bet manā murgā par dublu sauc dabiski izaugušu krēslu (jā, ar saknēm zemē). Visādas jocīgas kāzas redzu, braucu uz dzirnavām malt miltus, eju siena šķūnī barot miniatūrus polārlāčus. Labi, ka mana dzīvo zivju konservu kārba ir pietiekami liela, tas nozīmē, ka man nav jāsmērē rokas, bet lāči paši lien kārbā, peld un ķer zivis. Barot miniatūrās pandas ir grūtāk, tās konservos nelien, ir jāsmērē rokas, bet to dara kāds cits, jo nezin kāpēc cilvēki ir iedomājušies, ka pandas ir jaukākas par polārlāčiem.

Nesen nosapņoju Pasaules Patiesību. Pagaidām gan neesmu atklājusi, cik liela vērtība tajā slēpjas, bet tā pavisam noteikti ir patiesākā Pasaules Patiesība, proti, viena vieda atziņa, kura sastāv no četriem vārdiem:

GURĶĪ DAŽREIZ DZĪVO SKUDRAS

Un nesakiet, ka nevar kaut ko gudru no tā izlobīt, ja labi pacenšas!

Iedziļinieties tajā, meditējiet par to un ar to! Atcerieties to, jo iespējams, ka manī slēpjas tik liela viedība, ka pagaidām pati vēl esmu par mazu, lai to apjaustu. Un ja atklāsiet Pasaules Patiesības jēgu, lūdzu, dariet to zināmu arī man. Es gan, protams, jau biju aizdomājusies, ka tā varbūt tāpat kā Dao ir vārdos neizsakāma un tik varena tādēļ, ka neesoša, bet man ļoti gribētos rast kādu prātam aptveramu izskaidrojumu, jo es tomēr ticu, ka Pasaules Patiesībai jābūt noderīgai.

P.s. attēlā lieliska māja Brailā - pilnīga atkritumu kaudze, bet gleznas pie sienām neskartas.